Čezare, izvilcis vienu dvīni no galda apakšas, uzsēdināja to sev uz ceļgala. Tas bija Antonio, spriganākais no abiem mazuļiem, kas tagad, sajūsmā spiegdams, ar tuklajām roķe-lēm centās pieskarties Čezares sejai. Čezare mazajam smaidīja pretī. Antonio un arī pārējie bērni bija viņa pusbrāļi un pusmāsas. No Paolo pirmās laulības bija tikai Čezare.
Čezares māte nomira, kad viņš vēl bija pavizam mazs, un Paolo pirms desmit gadiem bija apprecējies ar Teresu. Otrais dvīņubrālis, Arsenio, palaida negantu bļāvienu viņš bija iestrēdzis kaktā. Teresa žigli pieliecās mazo pacelt, līdz ar to izraisīdama uztraukumu vienā no meitenītēm, kas jau stiepa mātei pretī rociņas. Nākamajā brīdī ģimenes jaunākā paaudze skaļās balsīs korītī vaimanāja. Tamlīdzīgās reizēs Čeza-rem neatlika nekas cits kā laisties projām uz stalli.
Aurelio pagrieza galvu uz trokšņotāju pusi.
Vai neuzspēlēt? Varbūt mūzika bērnus nomierinās? -viņš pajautāja. Negaidīdama atbildi, Rafaela sniedza muzikantam arfu, un virtuvē ieplūda brīnišķīgas, saviļņojošas mūzikas taktis, izgaisinādamas visas skumjas. Dvīņi apaļām acīm sēdēja Paolo klēpī un sūkāja īkšķus; meitenītes, virpinādamas pirkstos matus, piekļāvās Čezarem, Lučiano un Detridžam, un šņuksti mitējās. Teresa ar Rafaelu ienesa pēdējos šķīvjus ar ēdienu. Auna staļļos iestājās pilnīgs klusums.
Džordžija, tikko ieradusies bēniņos, dzirdēja arfas skaņas. Londonā viņa iemiga, kāpināti dārdot Rasela iemīļotajām bungām un ģitārām. Nevarētu teikt, ka Džordžijai tāda mūzika riebtos, tomēr viņas miega iztraucēšana Raselam, protams, sagādāja tikpat lielu prieku kā mūzikas klausīšanās. Savukārt te no arfas skanējuma vien varēja pateikt, ka Aurelio rokas vada tīrais muzicēšanas prieks.
Klusītēm ieslīdējusi pa virtuves durvīm, Džordžija ieraudzīja mazuļus, kas bija ieslīguši tādā kā sapnī. Čezare pār izspūrušo Emīlijas galvai uzsmaidīja Džordžijai, un viņa atsmaidīja pretī. Tā tiešām bija ģimene. Savas ilgas Džordžija redzēja atspoguļojamies Lučiano acīs, viņam glāstot apaļīgās Martas matu sprogas. Tāda pati sejas izteiksme bija Doktoram Detridžam ar Stellu klēpī. Džordžija kārtējo reizi iedomājās: “Nez vai kādreiz izdosies uzzināt, kas ar viņiem notika un ko viņi ziedoja, apmezdamies uz pastāvīgu dzīvi Tālijā?”
Mūzika aprāvās, burvība izgaisa, taču brēkt neviens vairs nebrēca. Paolo, ieraudzījis Džordžiju, gāja meklēt viņai šķīvi un krūzi, katrā rokā turēdams pa dvīnim.
Labrīt! sveicināja Aurelio, pagriezdamies pret Džordžiju. Negribējās ticēt, ka Aurelio viņu neredz, ka dzidri skaidrajās, tumšzilajās acis neatspoguļojas viņa dvēsele.
Kā gulējāt? apvaicājās Džordžija.
Lieliski, atbildēja Aurelio. Es par miegu nesūdzos, ja vien neesmu šķirts no mēness un zvaigznēm. Bet tu?
Džordžija nodomāja: “Nez vai Aurelio zina, ka, uzkāpusi bēniņos, aizstravagēju uz citu pasauli? par stravaganti būšanu aurelio laikam nojauš, bet vai viņš par to iedomātos, ja es vakar nebūtu palaidusi mēli? Interesanti, vai viņš arī zina, ka šajās mājās uzturas vēl trīs stravaganteS"
Ne visai, Džordžija godīgi atbildēja.
Dvīņi uz Paolo ceļgaliem drīz vien aizmiga, bet meitenītes nomierināja ēdiens un mūzika. Pārējie, draudzīgi klusēdami, brokastoja. Džordžijai ienāca prātā: “Vai tik, baudot maizītes ar džemu tūlīt pēc vakariņām savā pasaulē, nepieņemšos svarā?” Teresa bija prasmīgāka virēja nekā Mora, šajās mājās pat visparastākais ēdiens bija svaigs un viņas rokām gatavots. Džordžija ilgi un ar mokām bija izšķīrušies, ka šonakt tomēr jāstravagē, kas par to, ka pirmdien no miega nevarēs atkauties. Neko darīt, Remora valdzināt valdzināja. Līksmā, nemākslotā zirgu meistara dzīve, stallis un iespēja kurn katru mīļu bridi sēdēt zirga mugurā, plaukstošā draudzība ar Čezari un izdevība atkal tikties ar Lusjēnu nē, Džordžija bija par vāju, lai no tā visa atteiktos. Bet skolā kā būs, tā būs.
Bariņa omulību iztraucēja pavēlniecisks klauvējiens pie durvīm. Noguldījis dvīņus šūpulī, Paolo gāja atvērt. Durvīs stāvēja
Džiljas Hercogs ar Gaetano un Falko. Viņiem aiz muguras pagalmā bija redzama lepna kariete ar di Kimiči ģerboni.
Sveicināts, Capitano (Kapteinis ), iesāka nikolo, lietodams uzrunu, kas, patiesību sakot, Paolo pienāktos tikai Stellata laikā. sveiciens liecināja par vēlīgumu. Hercogs laikam izturējās labāk nekā jelkad. Un jaukajai mājasmātei, viņš piebilda, noskūpstīdams sev roku un pamādams uz Teresas pusi.
Tūkstoškārt atvainojos, ka tik bieži jums uzbāžos, taču dēli pastāstīja par jūsu viesiem un es nespēju pretoties kārdinājumam redzēt viņus savām acīm.
Hercoga skatiens šaudījās visriņķī galdam. Zinti pārstāvjus nodeva viņu eksotiskās drānas un spilgtās krāsas. Džordžijai Hercogs vispār nepievērsa uzmanību, noturēdams viņu par Paolo kuplās saimes locekli. Bet pazīt Detridžu un Lučiano gan nebija viegli. Pēc apģērba spriežot, staļļa ļaudis viņi nevarētu būt.
Varbūt atļausiet iepazīstināt ar saviem viesiem? ierunājās Paolo. Nebrīnos, ka jūs pievilināja zinti jeb manuši tāda uznina viņiem patīk labāk un viņu mūzika. Rafaela un Aurelio Vivoide!
Manuši pieceldamies izrādīja Hercogam cieņu, un viņš dedzīgi pamāja, lai abi apsēstas.
Bet tie ir divi izcili viesi no Belecas Doktors Guljemo Krinamorte ar dēlu Lučiano.
Sekoja daudzas paklanīšanās, un tad Hercogs sanākušo pulciņu iepazīstināja ar saviem dēliem. Nikolo smadzenes drudžaini centās izskaitļot, kas Auna stallī meklējams abiem beleciešiem. Uzvārds Hercogam nelikās pazīstams, taču prāta stūrītī kaut kas kņudēja, un, tāpat kā dažu labu reizi agrāk, Nikolo nojauta, ka Auna zvaigznājā risinās notikumi, par kuriem viņam noteikti jāzina.
Iepazīšanās laikā Falko, atbalstījies uz kruķiem, alkaini nolūkojās ģimenē tāpat kā pirmīt Džordžija. Zēna nepārprotami nelaimīgais izskats meiteni aizkustināja. Falko ģimene, lai ari Tālijas valdnieki, tomēr nespēja nopirkt viņam veselību. Džordžija arī šaubījās, vai maltītes di Kimiči namā ir tik sirsnīgas un draudzīgas.
Atsteberējis līdz solam, Falko apsēdās blakus Aurelio.
Vai uzspēlēsi atkal? viņš čukstēja. Mēs par jums tēvam piestāstījām pilnu galvu.
Aurelio sarauca uzacis, un Džordžija saprata, ka muzikants grasās iebilst, bet Rafaela kaut ko iečukstēja ausī, un viņš pārdomāja.
Savā pilī mani negaidiet, viņš pieklājīgi vērsās pie Ni-kolo. Negribu izrādīt jums necieņu, tomēr mūsu tauta nav menestreli. Mēs spēlējam tikai pašu priekam. Tomēr mūzikas mīļotājus cienām, un viens no tiem ir jūsu dēls. Ja sinjors Paolo ļaus, es pagalmā uzspēlēšu laipni lūdzu, klausieties!
Nikolo rādīja neapmierinātu vaigu, taču zināja, ka strīdēties nav vērts. Di Kimiči izgāja pagalmā, Čezare un Teresa sadabūja visiem krēslus un solus, un priekšnesums sākās -kaut kas tāds Auna zemē nebija piedzīvots.
Koncerta laikā Lučiano pamāja Džordžijai un Čezarem, un visi trīs devās uz stalli.
Ko jūs tagad domājat par di Kimiči? Lučiano pajautāja.