Manuprāt, jaunie un tēvs ir kā diena pret nakti, atbildēja Čezare.
Nezinu, vai viņiem var uzticēties, turpināja Lučiano. Jaunieši, šķiet, ir normāli, bet vīrs tur laukā hercogs Nikolo -pasūtīja Ariannas mātes nāvi par to es nešaubos. Viņa rokas notašķītas asinīm.
Ne jau pirmo reizi, teica Čezare. Tādi stāsti Remorā dzirdēti ne vienu reizi vien.
Bet, iepazīstinot viņus ar Rodolfo, nekas ļauns taču nenotiks, vai ne? jautāja Džordžija. Lai gan šaubos, vai Rodolfo spēs Falko palīdzēt.
Pateikšu tikai vienu, atbildēja Lučiano, ja Rodolfo kaut ko spēs, tad tāpēc vien, ka falko ir di Kimiči, viņš neatteiks.
*
Daudzie garāmgājēji, kas torīt Auna zvaigznājā piestāja ieklausīties arfas melodijā, nepievērsa uzmanību strupajam, druknajam stāvam netīrā, zilā apmetnī. Fnriko, pats par sevi saprotams, bija gājis pa pēdām Nikolo un viņa dēliem jau no Pāvesta pils neies taču zaudēt iespēju kārtīgi apskatīt Auna staļļus. Izšmaucis gar stūri starp klausītājiem staļļu kompleksa pagalmā, spiegs, kamēr visi klausījās arfas skaņās, grasījās pamatīgi aplūkot zirgus.
Enriko piespieda aci zara caurumam dēli. Kā tad Auna jaunieši iegrimuši apspriedē zēni, kam viņš bija sekojis uz Santa Finu, un vēl viens gan jau tas, kas bija ar viņiem skvērā, pirmoreiz satiekot muzikantu. Viens no puišiem bija senatora Rodolfo māceklis no Belecas to Fnriko uzreiz pazina -, taču, redzot zēnu tuvumā, spiegā uzjundījās nepatīkamas atmiņas.
Fnriko aši pārmeta veiksmes zīmi, ar trim labās rokas vidējiem pirkstiem pieskardamies uzacīm un krūtīm. Šādi tā-lieši atvaira neveiksmi. “Dia /” spiegs nočukstēja, pārklādamies aukstiem sviedriem. Tam puikam piemita neizskaidrojamas spējas. Fnriko gan savulaik bija viņu notvēris un pārliecinājies, ka zēns ir no miesas un asinīm, tomēr kaut kas nebija lāgā. Puikam toreiz nebija ēnas, bet, kad Enriko un viņa darba devējs jau grasījās šo atmaskot kā viltnieku, ēna materializējās. Enriko atminējās, cik ļoti tas ieinteresēja viņa iepriekšējo saimnieku Rinaldo di Kimiči.
Enriko nebija ne jausmas, kā tas izskaidrojams, un tas viesa satraukumu. Enriko bija spiegs, kura darba pienākums bija zināt par upuri vairāk nekā pārējiem un iespēju robežās arīdzan par tā darba devēju. Taču Lučiano bija nojaucis viņam pēdas. Okšķerim nepatika būt muļķa lomā, tāpat arī tas, ja kāds par to atgādināja. Visu kārtīgi apsvēris, Enriko saistīja zēnu ar citu satraucošu noslēpumu negadījumu ar viņa iecerēto Džuliānu.
Atrāvis skatienu no dēļa spraugas, Enriko pieplacināja tai ausi. Bariņš runāja par senatoru Rodolfo, un tas pats par sevi bija interesanti. Kāpēc lai senatora mīļākais māceklis par viņu runātu ar staļļa strādniekiem? Sarunu biedri, šķiet, bija visai draudzīgās attiecībās.
Rādās, Hercoga apciemojumi kļuvuši par ieradumu, -viens ierunājās.
Par laimi, Merlai Santa Finā briesmas nedraud, atsaucās otrs, pēc balss jaunāks.
Varbūt viņš grib kaut ko izzināt? teica balss, pēc kuras Enriko sazīmēja Lučiano.
Ja viņš zinātu, kas notika Auna zvaigznājā, mums ne mirkli nebūtu miera, piebilda vecākais zēns.
Fnriko atmeta ar roku tālāk varēja neklausīties. Spiega iekšējā balss bija teikusi, ka Santa Finā ir noslēpums, un nojauta, šķiet, nepievīla. Laiks apciemot jauno draugu Djego.
10. nodaļa. Lučiano stāsts
Tiklīdz hercogs Nikolo atstāja Auna stalli, visi atviegloti nopūtās. Bet dēliem gan viņš noteica palikt uz vietas.
Ja vien tas nesagādā jums neērtības, sinjor Paolo, Hercogs teica namatēvam, kas, protams, neuzdrīkstējās iebilst.
Netīk, ka mūsu naidnieka dēli saietas ar mūsu jaunajiem, tiklīdz Hercogs aizgāja, Detridžs vērsās pie Paolo. Karieti Nikolo bija atstājis Falko rīcībā, bet pats lieliem soļiem devās darīšanās uz pilsētu.
Paolo purināja galvu.
Varbūt nākotnē tā būs, viņš teica. Vecais naids, iespējams, izkūpēs. Nekas slikts par abiem jaunekļiem nav dzirdēts.
Kazi, šie tomēr darbojas tēva uzdevumā, Detridžs nelikās mierā, un izvilinās no mūsu jaunajiem vairāk, nekā šamiem būtu jāzina.
Arīdzan manuši, sakārtojuši guļammaisus, jau posās uz promiešanu.
Pateicamies par jūsu sirsnīgo viesmīlību, Aurelio svinīgi atvadījās no Paolo un Teresas. Taču mums laiks doties ceļā. Gribas apciemot vecos draugus pilsētā.
Abi palocījās, sakļautām plaukstām pieskardamies pierei. Pēc tam viņi sāka runāt savā valodā, paši tulkodami: Miers jūsu namam un saimei lai jums labi klājas, bet jūsu naidniekiem lai uzkrīt bēdas.
Pēc brīža manuši jau bija gabalā kā spilgti putni lidojumā uz dienvidiem.
Dīvaini ļaudis, teica Teresa, bet man viņi patīk.
Manušiem šī nama durvis allaž būs atvērtas, piebilda Paolo. Vini atsauc manā atmiņā senākus laikus un krietnā-kas ieražas.
Hercogs bija mēģinājis Aurelio par muzicēšanu atlīdzināt, bet Gaetano iečukstēja tēvam ausī, un sudrabs neuzkrītoši pārceļoja pie Rafaelas. Džordžija nobrīnījās: skat, arī jaunais augstmanis ievērojis, kura rokās manušu ģimenē ir naudas maks! Un tūdaļ apķērās, ka nemaz nezina, vai viņi maz ir pāris. Manuši svešos ļaudīs šķita diezgan atklāti, bet nu, kad abi bija projām, izrādījās, ka par viņiem maz kas zināms.
Lučiano nebūt nejutās pārsteigts par abu di Kimiči brāļu vēlmi palikt. Skaidrs Geatano apņēmies ievākt ziņas par stravaganti lietām. lai nu kā, domājot par attiecībām, kas veidojās starp varenās ģimenes dēliem un Auna ļaudīm un līdzinājās draudzībai, zēns jutās ērmoti.
Pievienojies mums, Čezare, aicināja Gaetano. Protams, ja tavs tēvs neiebildīs. Mums ir kariete mana brāļa ērtībām.
Paolo neiebilda, un visi pieci jaunieši sakāpa di Kimiči karietē, kurai bija ar samtu noklātas iekšsienas un priekšā aizjūgti ar spalvām izpušķoti zirgi. Lučiano, braucot kopā ar ļaudīm, kurus viņam mācīja uzskatīt par ienaidniekiem, jutās pavisam savādi. Arī Čezarē no bērna kājas bija iepotētas bailes un neuzticība pret di Kimiči.
Džordžijai tamlīdzīgas bažas izpalika. Tālijā visi vienā balsī skandināja, ka di Kimiči esot gatavie sumpurņi, un viņa jau sāka ticēt, ka no Hercoga tumsā labāk vairīties. Taču, ja neņemtu vērā švītīgos tērpus un izsmalcināto uzvedību, Gae-tano un Falko būtu pavisam parasti zēni. Katrā ziņā nesalīdzināmi jaukāki par Raselu un viņa drauģeļiem.
Brauciet pa Dienvidu ceļu! Gaetano izrīkoja, un pēc brīža kariete ripoja pa Auna bruģēto ielu, apbrauca Campo un pagriezās uz dienvidiem platās Zvaigžņu ielas virzienā un tālāk uz Mēness vārtiem.
Gaetano pieliecās tuvāk Džordžijai, lai parunātos.
Mums neiztikt bez jūsu palīdzības, jaunais di Kimiči ķērās vērsim pie ragiem. Ja brālis būs neizārstējams, viņu piespiedīs saistīties ar baznīcu. Gaetano gan neteica to, kas piespiedīs, bet tas tāpat bija skaidrs.
Un tev to negribas? Džordžija jautāja Falko, cenzdamās iegūt laiku.
Jaunākais brālis rādīja domīgu vaigu.
Ne visai, viņš gausi teica, bet manī jau neviens neklausās. Es labāk dotos uz universitāti, tāpat kā brālis, un studētu filozofiju, glezniecību un mūziku.
Džordžija centās iztēloties sešpadsmitā gadsimta universitāti. Falko nebija invalīdu ratiņu jādomā, tādi Tālijā vēl nav ieviesti, tāpat arī uzbrauktuves un tamlīdzīgas ērtības. Ja Falko nespēs normāli staigāt, uz lekcijām viņš būs jānes ar nešanu.