Bet kāda ir Beleca? Gaetano pajautāja Lučiano. iMan drīz turp jādodas jāpavada jaunā Hercogiene ceļā uz šejieni.
Beleca ir skaistākā pilsēta pasaulē, Lučiano īsi un tieši atbildēja.
Ai, bet viņš jau vēl nav bijis Džiljā, pareizi, brāl? teica Gaetano.
Falko pamāja, savukārt Čezare piebilda: Bet mana pilsēta? Vai tad kaut kur ir jaukāk nekā Remorā?
Katram sava pilsēta jāmil viskarstāk, Lučiano taktiski paziņoja, un Džordžija centās iztēloties tamlīdzīgas jūtas pret Londonu.
Beleca ir būvēta no sudraba un peld ūdenī, turpināja Lučiano. To krustām šķērsām vago mazi ūdensceļi pilsētu tiešām veido pārsimt saliņu virkne. Belecieši prot baudīt dzīvi, pie katras izdevības rīko balles. Pilsētnieki mīl arī savu Hercogieni. Kad iepriekšējā nomira, visus pārņēma izmisums.
Lučiano pieklusa. Abiem di Kimiči prinčiem tas bija vārīgs jautājums.
Kāda ir jaunā Hercogiene? jautāja Falko, un Džordžija nejauši ievēroja, ka Gaetano pieliek lūpām pirkstu.
Pavisam jauniņa, atbildēja Lučiano, kas Gaetano žestu neievēroja. Tikai meitene manā vecumā. Taču jo dienas, jo vairāk viņa līdzinās savai mātei. Turklāt ļoti lepojas ar savu pilsētu.
Vai jaunā Hercogiene ir tikpat daiļa, kā, spriežot pēc runām, bija viņas māte? nevērīgi pajautāja Gaetano, un Džordžija saspicēja ausis.
Lučiano atbildēja īsi: Jā, neko sīkāk nepaskaidrodams.
Brīdi vēlāk Gaetano ievēroja, ka Falko ir saguris, un visiem bija jāatgriežas Remorā. Atpakaļceļā neviens neko daudz nerunāja, taču, izlaižot pie Remoras staļļiem trīs ceļabiedrus,
Falko teica: Neaizmirstiet, ko jums teicu. Vai ieradīsieties rīt mani apciemot?
Falko lūgumu nebija iespējams noraidīt.
Paolo joprojām bija zirgu meistaru sanāksmē, tāpēc Čeza-rem nācās ķerties pie uzkopšanas darbiem. Džordžijai pavērās necerēta iespēja pavadīt laiku divatā ar Lučiano. Gribējās pārrunāt notikušo, uzzināt, kāda loma bijusi talismanam, bet Lučiano, uzmetis Džordžijai vērīgu skatienu, paziņoja, ka viņai labāk stravagēt mājās, nevis pavadīt pēcpusdienu Remorā.
Labi atceros, kā bija ar mani, viņš teica ar smaidu, kas lika sastingt Džordžijas sirdij. Zinu, tu teiksi, ka jūties labi, bet pat veselīgākais cilvēks nespēj dzīvot bez gulēšanas.
Tad nu Džordžija atgriezās mājās nakts vidū, brīsniņu palika nomodā, ieklausīdamās guļošās mājas troksnīšos, un pēc tam iekrita smagā bezsapņu miegā.
Māte, kā Džordžijai šķita, modināja viņu pārlieku agri, mudinādama posties uz skolu. Ari vēlāk diez ko neveicās. Stundās Džordžija nespēja sakārtot domas. Pat angļu valodā, kas no sākta gala padevās visvieglāk, Džordžija nespēja atbildēt uz vienkāršāko jautājumu.
Par laimi, jaunpienācēja Alise Džordžijai pateica priekšā. Abas kopā aizgāja pusdienās, un Džordžija ar prieku atklāja, ka Alise dzīvi interesējas par zirgiem viņai pat bija savs zirdziņš tēva mājās Devonā. Dienas beigās abas meitenes jau bija labas draudzenes. Džordžijai gribējās pastāstīt par Re-moru, bet prieku sagādāja jau saninas par zirgiem.
Pirmdienā Rasels parasti devās uz futbola treniņu, tomēr Džordžija uzreiz pēc stundām mājās negāja. Viņa nolēma aiziet pie Goldsmita kunga. Veikalnieks, ieraudzījis Džordžiju, nopriecājās un šoreiz piedāvāja daudz garšīgāku tēju. Džordžija pat nemanīja, pa kuru laiku bija notiesājusi četrus šokolādes cepumus.
Atvainojiet, viņa teica, pagājušo nakti lāgā neizgu-lējos un nogurusi vienmēr ēdu kā izsalcis vilks.
Man jau likās, ka tu tāda pabāla, Goldsmita kungs piezīmēja, negribas būt uzbāzīgam, bet vai nav kas atgadījies?
Džordžija, atcerējusies, ka Goldsmita kungs ieskaitīts viņas sabiedrotajos, nolēma izkratīt sirdi un pastāstīt par Raselu. Tomēr uzsāka aplinkus.
Vai jums ir ienaidnieki? Džordžija pajautāja.
Dīvains jautājums, Goldsmita kungs atbildēja. Nē, ienaidnieku man visumā nav. Bet sāncenši gan, jāsaka, ir. Zini, ļautiņi, kas cenšas tevi sist pušu vairāksolīšanā citi tirgoņi. Bet tās ir koleģiālas sacensības un satiekoties esam tīri biedriski.
“Ar to Tālija no šīs pasaules atšķiras,” nosprieda Džordžija. No vienas puses, Remoras zvaigznāji ir drīzāk sāncenši, lai gan uzskata cits citu par pretiniekiem. No otras puses, Nikolo di Kimiči, šķiet, bija naidnieks cilvēkiem, kurus Džordžija uzskatīja par savējiem. Ieskaitot stravagantes. bet ko domāt par gaetano un viņa brāli? Viņi taču bija drīzāk draugi.
Katrā ziņā īstāki draugi nekā Džordžijas tā sauktais pusbrālis. Meitene smagi nopūtās.
Vaimandieniņ! iesaucās Goldsmita kungs. Labāk paņem vēl kādu cepumu!
Džordžijai gribējās pasmaidīt.
Man draugu ir maz, viņa atzinās. Vismaz šeit.
Man tāpat, piebalsoja Goldsmita kungs. Bet, zini, draugu jau daudz nevajag, galvenais, lai viņi ir krietni.
Džordžija izšķīrās spert kārtējo uzticības soli.
Varbūt jums zināms, kurā Itālijas pilsētā notiek īpašas zirgu skriešanas sacīkstes? viņa pajautāja.
Un jutās bezgala pārsteigta, kad Goldsmita kungs to tiešām zināja.
Tu domā Sjēnu? Goldsmita kungs jautāja. Katai vasaru tur notiek sacīkstes ar nosaukumu Palio ja nemaldos, pat divreiz. lai nu kur, bet tur sāncensības gars izpaužas.
Turpiniet, dedzīgi lūdza Džordžija, pastāstiet man par Palio'.
Sjēna atrodas Toskānā, netālu no vietas, kur radies tava zirdziņa oriģināls. Pilsēta sašķēlusies daudzās daļās laikam septiņpadsmit, sacīkstēs zirgi skrien ap laukumu pilsētas centrā. Tradīcija iesniedzas gadsimtiem senā pagātnē, un arī pati pilsēta vēl, šķiet, kavējas viduslaikos. Šaurajās ieliņās tikpat kā neredz mašīnu, būtībā nav modernu ēku, vismaz centrā ne.
“Redz, kā,” sprieda Džordžija. “Ja Lusjēna Beleca atbilst mūsu pasaules Venēcijai, tad jau Remora ir radniecīga Sjēnai!”
Vai esat tur bijis? Džordžijai gribējās zināt.
Palio ? Nē, atbildēja Goldsmita kungs. Bet Sjēnā gan, ne vienu reizi vien. Jauka vietiņa. Tev, ja mīli zirgus, arī tur patiktu.
Brīdi vēlāk abi jau tērzēja par jāšanu, un Džordžija pastāstīja par Džīnas staļļiem. Iziedama no veikala, meitene bija jau krietni labākā omā, un, kad Goldsmita kungs atvadījās ar vārdiem: “Uz redzēšanos, un lai tev veicas pret ienaidniekiem!”pagāja mirklis, kamēr viņa atcerējās sarunas sākumu. Tuvojoties mājām, Džordžijai ienāca prātā, ka viņa taču neizstāstīja par savu ienaidnieku. Džordžija pasmaidīja. Goldsmita kungs tik tiešām ir draugs.
Djego, ieraudzījis savu jauno draugu Enriko, nopriecājās. Darba pienākumi viņam bija apnikuši kā rūgta nāve. Djego bija radis pavadīt dienu uz kājām, vislabāk laukā, ganot zirgus, jājot, dažkārt pārvietojot tos pilsētā vai ārpus tās uz tālākām ganībām. Bet tagad dienas lielākoties pagāja, pieskatot mazo brīnumu. Tā jau, protams, nebija zirdziņa vaina. Djego bija pieķēries melnajam kumeļam tāpat kā visi pārējie. Brinumzirgs par to Djego nešaubījās. Bet kāpēc viņš jātur tādā slepenībā?
Djego nebija remorietis, viņš bija dzimis un audzis Santa Finā. Stellata sacīkstēs zēna gados dažas reizes bija pabūts, bet par pilsētas politiku viņš galvu nelauzīja. Djego patika garākas sacīkstes, kurās iespējams paredzēt iznākumu un var vinnēt. Viņam nebija laika nodarboties ar remoriešu trikiem. Darījumu slēgšana, rezultātu paredzēšana ierindas derību slēdzējam ņemties ar tādām lietām un uzvarēt bija tikpat kā neiespējami.