Enriko bija vienisprātis ar Djego.
Šajā pilsētā visi kā nojūgušies, draudzīgi tērgādams, okšķeris izmeta un iekārtojās ērtāk uz siena ķīpas līdzās Djego. Turklāt vēl tik noslēpumaini, pamezdams uz zirgu puisi ašu skatienu, spiegs piebilda.
Remorā tā pieņemts, pamāja Djego. Ja varētu, viņi pat noslēptu miesīgo māti. Gadījumā, ja sāncenši varētu no tās gūt sev labumu.
Kā tev šķiet, vai viņi visi tādi maitas? jautāja Enriko. Vai arī cits sliktāks, cits labāks? Ko tu teiktu, piemēram, par Aunu?
Ak, Auns? Djego mīklaini izmeta, uzsizdams ar plaukstu sev pa pieri. Šo to tev par viņiem vam pateikt.
Būtu jauki, ja tu tā darītu, teica Enriko. Tad mans saimnieks reizi par visām reizēm no manis atšūtos. Padomā, viņš ieņēmis galvā, ka šogad Auns kaut ko perina Stellata sacīkstēm.
Djego saminstinājās. Pēc tam paraustīja plecus. Diez vai slepenībā turētajam kumeļam ir kāda saistība ar sacīkstēm. Lai arī viņš aug straujāk nekā parastie kumeļi un līdz Stellata sacīkstēm būs jājams, auna žokejam neviens neatļaus startēt ar spārnotu zirgu. Kāpēc gan par kumeļu nepastāstīt jaunajam draugam?
Viņi tiešām kaut ko perina, Djego piekrita.
*
Kad Džordžija nākamreiz ieradās Auna staļļos, Čezares un Lučiano tur nebija meiteni sagaidīja tikai Paolo.
Mums jāpārrunā tavas ierašanās mērķis, viņš iesāka, vezdams Džordžiju mājā. Un par mūsu brālību. Kā esi Re-morā iejutusies?
Paldies, labi, atbildēja Džordžija. Vienīgi daudz ko vēl nesaprotu. Bet Čezare ir labs skolotājs, un vēl es mājās izgatavoju tādu kā karti, kurā pārredzami visi zvaigznāji. Visai sarežģīta pilsēta, vai ne?
Protams, piekrita Paolo, un ne jau tikai izkārtojuma ziņā. Čezare tev, jādomā, būs pastāstījis par zvaigznāju sāncensību.
Jā, apstiprināja Džordžija. Cenšos paturēt prātā ari to.
Zini, di Kimiči zvaigznāju sāncensību izmanto savā labā, -turpināja Paolo.
Viņi sēdēja divi vien Paolo mājīgajā virtuvē. Džordžija nobrīnījās, kur palikusi visa ģimene, bet Paolo paskaidroja, ka Teresa ar bērniem devusies apciemot māti Lauvenes zvaigznājā. Patlaban mājā valdīja nedabisks klusums, un Džordžija bija pārlieku kautrīga, lai apjautātos par Belecas viesiem.
Vakar teicāt, ka varbūt pienācis laiks aizmirst veco naidu, viņa atgādināja. Kā jums šķiet, vai mēs rīkojamies pareizi, draudzēdamies ar di Kimiči prinčiem?
Manuprāt, jā, atbildēja Paolo. Maz ticams, ka viņi gribēs izmantot jūs savtīgā nolūkā.
Paolo vērīgi ieskatījās Džordžijā, un meitene atskārta, ka plecīgais, spēkpilnais virs ar prasmīgajām rokām un staļļa smaržu varbūt ir tikpat vieds un gudrs kā pats hercogs Nikolo.
Man jums kaut kas jāpastāsta, turpināja Džordžija. Tie abi Gaetano un Falko par mani zina. Tāpat ari par Lučiano. Viņš izstāstīja. Bet tikai tāpēc, ka es pati biju tik stulba, ka pirms tam atklāju savu noslēpumu, Džordžija godīgi piebilda.
Paolo izskatījās domīgs.
Un kā tev šķiet ko viņi tagad uzzinājuši darīs? viņš jautāja.
Esmu pārliecināta, ka tēvam nestāstīs, Džordžija nešaubīdamās atbildēja. Abi svinīgi apsolīja zvērēja pie saviem ieročiem, piedāvādami Lučiano nogaršot savas asinis.
Atceroties to, Džordžija viegli notrīsēja.
Tad jau man jāpiekrīt, ka tev taisnība, teica Paolo.
Gan jau redzēsim, ko citu viņi ar iegūtajām ziņām darīs.
Nezin kāpēc Džordžijai negribējās pieminēt Falko nodomu izmantot šīs ziņas ceļojumam uz viņas pasauli. Turpmākajās dienās Džordžija ne vienu reizi vien apsvēra, vai nebūtu bijis labāk, ja viņa būtu izstāstījusi. Taču tobrīd šķita, ka vēl par agru. Nekas jau vēl nebija izlemts.
Taču Paolo vēlējās runāt ne par to vien.
Pēdējais laiks iegrožot di Kimiči, Paolo teica. Viņi sagrābuši varu visur, izņemot dažas ziemeļu pilsētas. Beleca, tu jau zini, pretojas, tāpēc Nikolo ielūdza jauno Hercogieni uz Stellata. īsti nezinām, kas viņam aiz ādas, un Belecas Hercogieni sargās uzticami draugi, tomēr mums visiem jāsaglabā modrība. Pārliecināts, ka Hercogiene ir jauna, viegli iespaidojama sieviete, Nikolo noteikti centīsies viņai iegalvot, cik viedi ir apvienot spēkus ar Hercoga dzimtu.
Bet vai tad viņa nav iespaidojama jauna sieviete? pajautāja Džordžija. Beidzot bija radusies izdevība bez Lučiano klātbūtnes uzzināt vairāk par meiteni, kas ir viņas sāncense.
Šaubos gan, pasmaidīja zirgu meistars. Ja ir tādi vecāki kā Silvija, kas gadsimta ceturksni valdījusi Belecā, un dižākais mūsu brālības pārstāvis Rodolfo, arī meitai jābūt spīta un viltības iemiesojumam.
Vai esat ar viņu ticies? pavaicāja Džordžija.
Nē, bet pazīstu abus vecākus, atbildēja Paolo. Ābols nekrīt tālu no ābeles, tā mēs sakām Tālijā.
Mums arī ir tāds sakāmvārds, sacīja Džordžija, pirmoreiz iedziļinādamās izteiciena jēgā. Ābeles zaros persiki neaug, tas tiesa, bērniem jābūt tādiem kā vecākiem. Džordžijai gan likās, ka viņas ar māti nemaz nav līdzīgas. Vispirms jau mātei galīgi nepatika zirgi. Varbūt mīlestību pret zirgiem Džordžija mantojusi no tēva, kuru tikpat kā neatceras. Bet ko lai saka par Raselu? Viņa tēvs taču ir tīri jauks. Varbūt negantniece bijusi Rasela māte? Bet varbūt pie visa vainojama vecāku izturēšanās pret Raselu?
Džordžija pēkšņi apmulsa. Savā ziņā Remora ar savu stingro sadalījumu un īpatnībām bija vieglāk saprotama.
Kā jums šķiet, kāpēc es te ierados? Džordžija jautāja.
Nezinu, atbildēja Paolo. Nogādājot talismanu citā pasaulē, nekad nevar zināt, ko tas sameklēs, nedz arī par šī cilvēka sūtību. Rodolfo domā, ka Lučiano, iespējams, bija ieradies, lai glābtu Hercogieni, bet tu jau laikam zini, cik dārgi viņam par to bija jāmaksā.
Džordžija pamāja.
Lučiano beigās laikam Hercogieni tomēr neizglāba. Di Kimiči viņu taču nogalināja, vai ne?
Iestājās klusuma brīdis, un tad Džordžija izdzirdēja no ielas nākošus apslāpētus, pulsējošus trokšņus.
Kas tur? viņa noprasīja.
Uz šo jautājumu man būs atbildēt vieglāk nekā uz citiem, atbildēja Paolo. Tur notiek bundzinieku mēģinājumi
Stellata sacīkstēm. bungošanu līdz sacīkstēm dzirdēsi bieži. Iesim pastaigāt, redzēsi pati!
Kad viņi izgāja laukā, bungu dārdoņa pieņēmās spēkā. Džordžija uzreiz pazina bruģēto ielu, kas veda uz skvēru ar sudraba strūklaku. Ienākot skvērā, meitenei aizrāvās elpa. Piazza del Puoco (uguns laukums) mudžēja no dzelteni sarkaniem karogiem, uz kuriem viļņojās auna tēls ar sudraba kroni. Divi labi noauguši puiši mētāja karogus sarežģītā rakstā vienā taktī ar nepārtrauktajiem bungu sitieniem.
Pāris nākamo nedēļu laikā bungu skaņas, spēlētāju un karognesēju diennakts mēģinājumi iezīdās Džordžijai smadzenēs, un viņa tos dzirdēja visur Remorā un Londonā, gultā un skolā, miegā un nomodā. Tās bija Stellata skaņas. katrā zvaigznājā sanāca jauniešu pulciņš atbildīgie par krāšņu izrādi procesijā, kas pirms sacīkstēm apjozīs Campo. paolo paskaidroja Džordžijai, ka delegāciju priekšgalā soļos bundzinieki un karognesēji un tikt izvirzītam viņu pulkā bija liels gods.
Vai Čezares viņu vidū nav? Džordžija jautāja, domādama, ka tāpēc zēna nebija mājās.
Nē, atbildēja Paolo. Šogad Čezare būs mūsu žokejs -pirmo reizi. Pērn gan viņš maršēja parādē.
Karognesēji un bundzinieki jau virzījās ārā no skvēra un pēc brīža ievijās šaurajās zvaigznāja ieliņās, un skaņa ielocījās līdz ar viņu soļiem līkloču rakstā Auna valstībā, kļūdama te skaļāka, te atkal pieklusdama. Nopakaļ, trokšņa un krāsu vilināti, skrēja bērneļi, bet Paolo un Džordžija palika sēžam uz strūklakas akmens apmales.