Tas atkarīgs no tā, cikos sacīkstes notiks, atbildēja Džordžija. Uzmetusi skatienu Arkandželo, meitene kaut ko atcerējās.
Vai jūs jājat uz neapsēglotiem zirgiem? viņa pajautāja.
-Jā, atbildēja Čezare. Ar iemauktiem un pavadu, bet bez segliem.
Tas mums mantojumā no senčiem rasenaniem, skaidroja Paolo. Viņi bija vareni jātnieki un sacīkšu braucēji, allaž jāja bez segliem.
“Rasenani bija tāliešu etruski,” nodomāja Džordžija, bet skaļi pateica: Nekad neesmu jājusi bez segliem, bet labprāt to pamēģinātu.
Pievienojies šopēcpusdien man, ierosināja Čezare, ar Arkandželo šodien vairs nejāšu, bet mums netrūkst citu zirgu.
Tu to nopietni? Džordžija mirdzošām acīm jautāja. Bet tad viņa atcerējās savu solījumu Falko. Vienīgi mums ar Lučiano, pirms dodos mājup, jāapmeklē di Kimiči.
Paspēsim visu, Čezare neapjuka. Pasaki to Lučiano. Viņš kuru katru mirkli būs klāt: ar ratiem lēnāka braukšana nekā zirga mugurā.
Vai Lučiano šodien bija kopā ar tevi treniņu trasē? -jautāja Džordžija. Man gan likās, ka zirgi viņu neinteresē.
Viņi tur bija abi ar Doktoru Krinamorti, sacīja Čezare.
Pār staļļa pagalma bruģakmeņiem nodimēja ratu riteņi.
Kā velnu piemin, tā velns klāt, izmeta Paolo.
Lučiano, izlēcis no ratiem, palīdzēja izkāpt audžutēvam.
Džordžijai šķita, ka zēns izskatās labāk nekā iepriekšējā reizē.
Lučiano acis mirdzēja, viss augums izstaroja rosīgumu un mundrumu, izskatījās, ka viņš gatavs mesties piedzīvojumā.
Arī Viljams Detridžs vēl bija sacīkšu varā.
Bet nu gan bij’ vērts to redzēt! uzsizdams Paolo uz pleca, viņš teica. Tavs dēls ir dīvs nudien pēc kentaura!
*
Kā tu domā vai viņi atnāks? Falko jautāja brālim vismaz piecpadsmito reizi.
Ja jau apsolīja, tad būs, kārtējo reizi atbildēja Gaetano. Tomēr sirds dziļumos viņš cerēja, ka jaunie stravagantes izdomās kādu ieganstu un solījumu nepildīs. Gaetano zināja, ka Falko iecere Lučiano un Džordžiju nesajūsmina. Pats viņš ar brāli šajā jautājumā necik tālu nebija ticis tik izlēmīgs Falko vēl nebija redzēts. Tikmēr laiks traucās vēja spārniem -necik ilgi, un Gaetano būs jādodas Vēstnieka misijā uz Be-lecu. Ar šausmām jauneklis domāja, ka viņa prombūtnes laikā Falko varbūt izdosies pārliecināt jaunos stravagantes, lai viņam palīdz.
Arī tad, ja viņi ieradīsies* Gaetano, cik vien varēdams maigi, turpināja, tev jāatsakās no savām iedomām. Tas taču ir neprāts. Kāda velna pēc tev jāpamet ierastā dzīve, kur visi tevi mīl, un jādodas uz citu pasauli, kur būsi svešinieks? Turklāt nav zināms, vai nākotnes ārsti spēs tev palīdzēt. Pat Lučiano un Džordžija par to šaubās.
Ko tad tu gribi? skarbi atjautāja Falko. Lai palieku šeit uz visiem laikiem un kļūstu tāds kā tēvocis? Vienīgā atšķirība, ka man noteikti vajadzēs kalpus pārnēsāšanai, ja iedzīvošos viņa miesās, kruķi jau tādu svaru neizturēs.
Vai tiešām tu domā, ka nav iespējams izvairīties no tēva plāniem? uztraucās Gaetano. Tu taču varētu pārcelties uz dzīvi Belecā, pie manis un manas Hercogienes.
Esmu dzirdējis, ka viņiem Belecā nav zirgu, Falko, lūpām trīcot, atbildēja.
Bet tur taču būšu es, atbildēja Gaetano un brāli apskāva. Es tevi mīlēšu un par tevi gādāšu. Kas tad tevi mīlēs stravagantu pasaulē?
Par mani rūpēsies Džordžija, Falko palika pie sava. Es neatteikšos, Gaetano! Neliec man to darīt bez tavas svētības!
Gaetano ilgi neatlaida Falko, bet tad, ieskatījies brālim acīs, nopūtās.
Neko darīt, viņš teica. Ja jau esi ieņēmis galvā un nedz ar vārdiem, nedz darbiem nespēju neko mainīt, man jāpiekāpjas. Taču bez tevis man būs bezgala smagi, manu Falkončino! Vēl smagāk nekā pēdējos divos gados. Plecs pie pleca mēs nedzīvosim, tomēr vienmēr jutīšu blakus tevi, gluži kā zēnībā, kad pilī izspēlējām zobenu kaujas.
Hercogs Nikolo, ienācis istabā, dēlu drūmo omu nepamanīja. Pats viņš bija pacilātā noskaņojumā.
Gaetano, no Reģenta pienākusi vēsts, tumšajām acīm spīdot, Nikolo teica. Viņi ir gatavi pieņemt tavu bildinājumu. Tev nekavējoties jādodas uz Belecu!
*
Viljams Detridžs augšstāva istabā izņēma no žaketes kabatas melnā zīdā ievīstītu sainīti. To atraisījis, viņš izklāja melno zīdu uz drēbju lādes istabas stūri. Pēc tam, sajaucis kārtis, Detridžs izlika tās uz zīda pulksteņa veidolā, sākdams no deviņnieka pozīcijas un turpinādams pulksteņa rādītāju kustības virzienā. Pirmā kārts, kas atklājās, bija Putnu princese, kam uzreiz sekoja Čūsku princis. Pirms turpināt, Detridžs saminstinājās.
Tā būs stravagante meiča un viens no jaunajiem jumpravas kungiem, viņš nomurmināja. Aplī izliktās kārtis atklājās cita pēc citas.
Divas Zivis, Burvis, divas Salamandras, divi Putni, Bruņinieks (āče, tas būs jaunais ķeizars), pēc tam Tornis, divas Čūskas, krītošās zvaigznes un visbeidzot Zivju princese un princis.
Un tad Detridžs atklāja trīspadsmito kārti apļa vidū un tā bija Dieviete. Atsēdies stravagante apcerēja rezultātu. visai neierasti redzēt vienviet tik daudz kāršu ar trumpjiem un galma ļaudīm. Turklāt no katra veida pa divām. Detridžs netika gudrs, ko tas varētu nozīmēt. Lai nu kā, Zivju princese noteikti bija jaunā Belecas Hercogiene kāds prieks redzēt viņu līdzās pašmāju princim! Ar kārtīm Detridžs apspriedās zināmā mērā tāpēc, ka vēlējās nolasīt Hercogienes likteni. Krītošās zvaigznes nepārprotami vēstīja par sacīkstēm, bet kāpēc Čezare nostājies līdzās Tornim? Un neba patīkami apzināties, ka pulksteņa vidū parādījusies Dieviete, kam tagad viss pārskatāms kā uz delnas.
Kāršu vēstījumu Detridžs nolēma pārrunāt ar Paolo un ar spogulīti sasniegt Rodolfo; ej nu sazini, kuram no viņiem atbilst kāršu Burvis, taču, jo ātrāk visi stravagantes sanāks kopā, jo labāk.
*
Kā to saprast pazudis? jautāja Lučiano.
Pāvesta pils slieksnis Remorā abiem ar Džordžiju bija grūti pārkāpjams. Pārņēma sajūta, ka viņi nokļuvuši ienaidnieka aplenkumā, lai gan tā bija tikai skaista, vēsa marmora ēka ar spoguļiem. Lučiano, kas jau labu laiku dzīvoja Belecā, izsmalcinātība nepārsteidza, bet Džordžija gan jutās neveikli, kā ne savā ādā, sāpīgi apzinādamās savu raupjo apģērbu. Gan jau Pāvesta sulainis būs noturējis viņu par Lučiano kalpu, un, to iedomājusies, meitene jutās vēl sliktāk.
Kad Lučiano un Džordžija tika ievesti nelielā priekštelpā, kur pie loga sēdēja Falko, jaunā di Kimiči acis iedegās. Falko ar viesiem laipni sasveicinājās, sulaiņa klātbūtnē uzrunādams Džordžiju kā zēnu. Kalps aizgāja, un viesi pat nepaguva pajautāt, kur ir Gaetano, kad Falko steidza ziņot, ka brālis jau devies projām.
Viņš jau pirms stundas aizjāja uz Belecu, Falko satrauktā balsi stāstīja. Lai tiktos ar Hercogieni.
Kāpēc tāda steiga? Lučiano, aizdomu pārņemts, stingri noprasīja.
Falko nopūtās.
Gan jau arī tu dabūsi dzirdēt. Ilgi jau nebūs jāgaida, uzreiz pēc kāzām viss nāks atklātībā.
Džordžija ievēroja, ka Lučiano nobāl, kļūdams kā Apol-lona statuja nišā turpat līdzās. Bet tad nāca atplūdi, un Lučiano dusmās piesarka.
Ko tu ar to gribi teikt? viņš uzstājīgi prasīja. Kas precas?
Falko apjuka.
Nu, Gaetano ar Hercogieni, protams, viņš nervozi atbildēja. Reģents saņēma mūsu piedāvājumu, un manam brālim tagad jāapspriežas ar Hercogieni, bet pēc tam jāatved viņa uz Stcllata.