Nemūžam! iesaucās Lučiano. Arianna nekad neprecēsies ar di Kimiči. Tas noteikti ir pārpratums!
Nu bija Falko kārta sarkt.
Kāpēc lai viņa neprecētos! Mēs esam viena no senākajām Tālijas dzimtām, mums ir noslēgtas savienības ar hercogiem un prinčiem visā ziemeļu apgabalā. Īstenībā mūsu ģimene likumīgi valda sešās pilsētās.
Tāpēc jau Belecai nav jākļūst par septīto! iekaisa Lučiano. Ejam, Džordžij! Šurp nākdami, izdarījām muļķību. Mums ar di Kimiči nevar būt nekā kopēja. Pati redzi, ka viņiem nav citu interešu kā tikai rotāt ar spalvām savu ligzdu!
Pagaidiet! redzēdams, ka Lučiano grasās Džordžiju aizvilkt ar varu, iesaucās Falko.
Džordžija jutās tikpat satriekta kā abi zēni. Lučiano dusmu izvirdums nepārprotami liecināja par viņa jūtām pret Arian-nu, un tas pats par sevi bija smags trieciens, taču, redzot Falko bezgala nelaimīgo seju, Džordžija tik vienkārši aiziet nespēja.
Uzgaidi mirklīti, uzlikdama plaukstu uz Lučiano rokas, meitene sacīja. Tā bija pirmā reize, kad Džordžija viņam pieskārās.
Esmu pārliecināta, ka Lučiano nevēlējās jūsu ģimeni aizvainot, Džordžija vērsās pie Falko. Lučiano roka zem viņas plaukstas saspringa. Ja gadījumā noticis pārpratums, nešaubos, ka viss noskaidrosies. Hercogienei priekšlikums taču bija jāuzklausa! Un tad Džordžija uzrunāja Lučiano: Neesmu gan iedzimtā, tomēr, spriežot pēc saviem novērojumiem Tālijā, gribu teikt, ka tamdēļ vien, ka dižciltīgas ģimenes pārstāvis bildina citas ģimenes meiteni, pasaule nesagrūs.
Džordžija juta, ka Lučiano roka pamazām atslābst.
N-nē, laikam jau ne, viņš nelabprāt padevās.
Un, ja nu tas būtu mierinājums, noraizējies piebilda Falko, manuprāt, Gaetano nemaz nevēlas viņu precēt. Manuprāt, brālis dotu priekšroku mūsu māsīcai Frančeskai -bērnībā viņi mūždien runāja, ka pieauguši apprecēsies.
Lučiano rūgti pavīpsnāja.
Frančeska di Kimiči? Manuprāt, nevienam nav noslēpums, ka viņa atbilstoši jūsu dzimtas plāniem jau ir precējusies. Protams, ja vien viņa ir tā pati jaunā sieviete, ko Rinaldo di Kimiči izvirzīja pret Ariannu hercogienes vēlēšanās.
Rinaldo jau arī ir mans brālēns, Falko gurdi atbildēja.
Man Rinaldo diez ko nepatīk, taču viņš ir mūsu ģimenes loceklis un radus izvēlēties nevaru.
Tas tiesa, piebilda Džordžija. To nevar neviens. Esi godīgs, Lučiano! Falko, ja tā padomā, taču nevar atbildēt par savas ģimenes darbiem un to, kas viņi ir.
Tomēr Gaetano darīs to, ko tēvs viņam liks, vai ne? -jautāja Lučiano.
Nezinu, Falko klusā balsī atbildēja. Bet vai tad es grasos klausīt tēvu?
Iestājās neveikls klusums, un tad Lučiano, šķiet, atguva pašsavaldīšanos.
Nenoliedzu, ka mēs nolēmām pārdomāt, kā sniegt tev palīdzību, Lučiano beigās teica. Es personīgi neesmu sajūsmā. Pat nezinu, vai tava vēlēšanās ir īstenojama, bet viens gan ir skaidrs tas ir bīstami. Turklāt tev nāksies samierināties, ka uz visiem laikiem jāpamet ģimene. Nezinu, vai tu maz apzinies, ko tas nozīmē.
Pēc mūsu brauciena uz Belle Vigne, atbildēja falko,
man tas vien prātā.
Domāt ir viens, teica Lučiano, bet īstenībā būs daudz ļaunāk.
Man jau būtu citādi nekā tev, iebilda Falko. Tu taču šeit nokļuvi nejauši. Savukārt es uz citu pasauli grasos pārceļot apzināti.
Tik tiešām, piekrita Džordžija. Tā taču liela atšķirība, Lusjēn?
Iespējams, Lučiano nesteigdamies atbildēja. Tomēr gribu, lai tu pirms tam kārtīgi apdomājies. Tā nebūs burvestība, ko var pārtraukt. Aizceļojis uz manu veco pasauli mēs pat nezinām, vai to spēsi, tu jutīsies sliktāk nekā trimdinieks svešatnē. Neaizmirsti, ka pirms apmešanās uz pastāvīgu dzīvi Belecā es to biju labi iepazinis. Tikmēr tu nokļūsi tik svešā pasaulē, ka, manuprāt, nevari to pat iztēloties. Pasaulē, kurā zirga skrējiens šķiet gausa zirga vilkšanās, kur tādu Tāliju iespējams šķērsot pāris stundās, vai ar īpašas ierīces palīdzību tērzēt ar paziņu otrā pasaules galā.
Bet tieši tāpēc, ka tur notiek tādi brīnumi, es gribu doties uz tavu pasauli es to gan sauktu par maģiju, iesaucās Falko. -Ja jau tur viss notiek tik ātri, tad gan jau arī mani salāpīs!
Iespējams, ka tiešām salāpīs, piekrita Lučiano. Bet kas notiks pēc tam? Šeit tu atgriezties nevarēsi. Draugu un ģimenes tev nebūs. Es Belecā vismaz vienu otru pazinu. Bet tev svešatnē viss būs jāsāk no baltas lapas. Padomā, kā jutīsies tava ģimene! Es zinu, ko pārcieta manējie.
Nespēdams turpināt, Lučiano spēji aprāvās.
Manai ģimenei būs labāk, ja es pazudīšu, nepadevās Falko. Zinu, ka viņi mani mīl, pat tēvs. Taču ikreiz, kad tēvs mani uzlūko, redzu viņa acīs žēlumu atmiņas par to, kāds es savulaik biju. No Gaetano esmu jau atvadījies. Viņam vienīgajam zināmi mani nodomi, un mūsu šķiršanās bija rūgtuma pilna. Taču es jau teicu, ka esmu izšķīries. Gribu, lai jūs abi man palīdzat stravagēt uz džordžijas pasauli!
♦
Spārnots zirgs? neticēja hercogs Nikolo. Muļķības! Bērnu pasaciņas!
Kāpēc lai es jums, kungs, melotu? atbildēja Enriko. Redzēju pats savām acīm skaists kumeliņš, tādu jūs ne sapnī neesat redzējis.
Tu saki, Auna stallī?
Hercogam acumirklī kļuva skaidrs, kādas tam varētu būt sekas. Pietiks kaut vienam uzzināt, ka Auns svētīts ar tik labu zīmi, un tautas ticība di Kimiči panākumiem sašķobīsies, un būs grūtāk noslēgt darījumus ar citu zvaigznāju žokejiem. Remorieši bija māņticīgi ļautiņi. Auns, protams, veiksmes zīmi paturēs slepenībā līdz sacīkšu priekšvakaram.
Dzimis Auna stallī, jā, taču aizvests uz Santa Finu kopā ar māti un patlaban uzturas tur, turpināja Enriko.
Atcerējies melno, ar segu pārklāto kumeļu, hercogs Ni-kolo klusībā nolamājās. Noslēpums bija pāris soļu atstatu, un tagad jānoklausās netīrā okšķeriša ziņojums par to, kas pašam bija deguna galā.
Bilstiet vārdu, mans kungs, un kumeļš būs jūsējais. Kopā ar visu savu laimi.
Vai esi pārliecināts, ka tā nav mānīšanās? Hercogs nelikās mierā. Varbūt kumeļam piestiprināti putna spārni?
Pagājušo nakti redzēju viņu lidojumā, turpināja Enriko.
Lokiem vien laidās pār staļļa pagalmu Roderigo domāja, ka tuvumā neviena nav, tikai uzticamais zirgu puisis Djego. Bet Djego ir mans draugs, un es paslēpos aiz siena ķīpām. Protams, viņi turēja kumeļu garā pavadā, bet tā taču var kokos samudžināties un pārtrūkt! Neviens pat nenojaustu, kur zirdziņš aizlaidies, vai ne? I neiedomātos, ka nolaupīts.
Zirgs, protams, bija īsts. Nikolo par to bija pārliecināts, lai arī vārdos spiega stāstu apšaubīja. Ikviens, kas saistīts ar Remoru, bija dzirdējis teiksmas par lidojošiem zirgiem. Taču, uzzinot, ka tāds piedzimis tieši tagad zvaigznājā, kas uztur visciešāko savienību ar di Kimiči galveno sāncensi, Hercogam sametās šķērmi. Viņam nepatika, ja notikumi gāja savu gaitu bez viņa uzraudzības. Bet kaut ko jau vēl varēja labot un pirms informācijas noplūdes pārņemt vadības grožus savās rokās.
Cik tu gribi? Nikolo noprasīja.
*
Tev vajadzēs talismanu, teica Lučiano.
Talismanu di Kimiči klātbūtnē viņš pieminēja pirmoreiz, un Džordžija saprata, ko tas nozīmē: viņi tiešām uzņems Falko savā pasaulē. “Nē,” meitene pati sevi izlaboja, “manā pasaulē.” falko bija taisnība, kad viņš tā teica: Lučiano taču kļuvis par tālieti. Džordžija nolēma Lusjēna vārdu aizmirst. Turpmāk pat domās viņa sauks to par Lučiano. Tā būs vieglāk.