Kā lai pie tāda tiek? Falko ķērās vērsim pie ragiem, pat nepajautādams, kādam nolūkam talismans vajadzīgs.
Par to būs jāparūpējas Džordžijai, atbildēja Lučiano.
Talismanam jānāk no citas pasaules, un tas jāatgādā uz šejieni. Tiklīdz būsi sagatavojies stravagēšanai, tev tas tālijā jāpaņem rokās un jācenšas aizmigt, domājot par otro pasauli. Pamosties tu pamodīsies jau Albionā, tas ir, Anglijā, divdesmit pirmajā gadsimtā. Lai gan Dieviete vien zina, kas ar tevi notiks vēlāk. Tas, jādomā, būs arī Džordžijas ziņā.
Abi zēni uzlūkoja Džordžiju, it kā meitene varētu atrisināt problēmas, ko abi grasījās uzkraut viņai.
Labi, bet kas var kalpot par talismanu? Džordžija gribēja zināt.Manējais ir zirdziņš, bet Lučiano, kā viņš teica, piezīmju grāmatiņa. Taču abas lietas nākušas no Tālijas. Nevam pat iedomāties, ko Anglijā meklēt.
Vai drīkstu apskatīt tavu zirdziņu? palūdza Falko. Negribīgi izvilkusi talismanu no kabatas, Džordžija to
parādīja.
Cavallo alato (spārnots zirgs)! falko satraukti iesaucās.
Tieši tādi bija rasenaniem. Ai, kā gribētos redzēt dzīvu spārnoto zirgu!
Džordžija un Lučiano saskatījās.
Lučiano lūkoja vērst Falko uzmanību citā virzienā:
Arī Rodolfo talismans nācis no tās pasaules. Sudraba gredzens to viņam atnesa Doktors Detridžs.
Džordžijas prātā pamazām nobrieda doma.
Cik man zināms, tad no savas pasaules nedrīkstu nest neko, tikai savu talismanu, viņa teica.
Lučiano paraustīja plecus.
Ir jau tāds noteikums. Bet Doktors Detridžs Rodolfo vajadzībām talismanu tomēr atgādāja. Tāpat arī priekš Paolo. Un art Džudītei Mīlei. Neskaitāmus talismanus citiem stravagantēm, kas ceļo no tālijas uz citu pasauli. To mēs tiešām darām. Mani pašu apmāca, lai viendien varu veiksmīgi tos atlasīt un citpasaules cilvēki varētu stravagēt uz šejieni. tas ir atbildīgs uzdevums.
Nu gan joki! iesaucās Džordžija. Tu saki, ka strava-gācijas ciltstēvs doktors Detridžs vienīgais piegādā talismanus no manas pasaules un tagad māca to tev, bet tomēr gribi, lai es vienkārši paķeru kādu nieku un atnesu Falko? Vai tā es neiedragāšu laika un telpas nepārtrauktības principu?
Lučiano Džordžijai uzsmaidīja, un meitene saprata, ka darīs visu, ko viņš teiks.
Es jau ari to salīdzināju ar Star Trek, lučiano atzinās un nopūtās. Likās pagājusi vesela mūžība kopš pirmās ciemošanās Rodolfo jumta dārzā, kad viņš uzzināja, ka palicis bez ēnas. Lučiano ļoti pietrūka Rodolfo. Tāpat arī Ariannas.
Viņš aši izmeta: Talismans tiktu izmantots tikai vienu reizi, ja jau Falko nopietni izšķīries, runājot Doktora Detridža vārdiem, pārtulkoties. tikai vienam ceļojumam tikpat kā biļete vienā virzienā.
Bet pagaidi, teica Džordžija, vai tad talismanam nav jāsameklē īstais cilvēks? Proti, talismani taču mūs atrada un atveda, kur mums bija paredzēts ierasties. Vai tad mēs varam tā vienkārši iedot Falko kādu priekšmetu, cerot, ka tas palīdzēs viņam stravagēft
Lučiano rādīja nopietnu vaigu.
Jā, uz to paļauties nevar, viņš atbildēja un tad vērsās pie Falko. Vai saproti? Ieņemt galvā, ka gribi doties uz citu pasauli, ir viena lieta, bet to īstenot jau cita. Ar to tev jāsamierinās. Pat tad, ja Džordžija kaut ko sagādās, nav jau teikts, ka varēsi tikt projām no Tālijas.
Falko pamāja. Esmu gatavs riskēt, viņš teica.
Varbūt kādam pajautāt? ierunājās Džordžija. Diemžēl izdevību parunāt ar Paolo viņa bija palaidusi vējā. Doktoram Detridžam? Bet varbūt tu vari sazināties ar Rodolfo?
Lučiano sejas izteiksme pārakmeņojās. Sirds dziļumos zēns neticēja, ka Arianna varētu apsvērt laulības ar di Kimiči, tomēr bija apvainojies, ka nedz Arianna, nedz Rodolfo pat ar pušplēstu vārdiņu nepieminēja šo piedāvājumu. Radās iespaids, ka viņi nodarbojas ar Belecas pārvaldīšanu un pieņem svarīgus lēmumus bez Lučiano. Zēns jutās atstumts un nikns. Tieši tāpēc viņš tagad izšķīrās nevienam par Falko nestāstīt.
Nē, Lučiano teica. Tiksim galā pašu spēkiem. Mēs kā nekā abi esam stravaganti.
Un es arī, piebilda Falko, atplaukdams eņģeļa smaidā.
Kaut uz mirkli. Veikšu skaistu lidojumu un pēc tam nolikšu spārnus malā. Bet Džordžija par mani parūpēsies.
Otrdien Džordžijai no skolas vajadzēja atgriezties ātrāk aiz noguruma viņa tik tikko turējās kājās. Mora bija par meitu tā nobažījusies, ka Džordžija nolēma pāris nakšu nestravagēt. mūžīgais nespēks jau sāka apnikt, turklāt skolā semestris strauji tuvojās beigām. Brīvdienās būs vieglāk, turklāt, ja ticēt Lučiano pārliecinošajiem vārdiem, ļoti iespējams, ka starppasauļu vārtejas darbošanās īpatnību dēļ Tālijā viņa laiku nezaudēs.
Taču Džordžija aizmirsa par Raselu. Stravagēšana allaž notika naktī, un meitene sargāja spārnoto zirdziņu kā acuraugu, pārlikdama to no dienas apģērba naktstērpā un atpakaļ, ne mirkli neatstādama to novārtā. Bet otrdienas vakarā Džordžija bija pārgurusi un zināja, ka naktī talismanu nelietos. Tāpēc tas aizmirsās džinsu kabatā vannasistabā, netīrās veļas grozā. Un trešdienas rītā spārnotā zirdziņa tur vairs nebija.
13. nodaļa. Aplidšana
Džordžija aiz satraukuma un bailēm pamira. Sākumā viņa sevi mierināja, ka varbūt zirdziņu paņēmusi mamma, taču džinsi bija grozā, nevis veļas mašīnā. Turklāt mamma bija aizgājusi uz darbu, atstādama meitai stingai norādījumu piezvanīt ārstam un pieteikties ārkārtas vizītē. Mājā valdīja miers un klusums -sanošais klusums, kāds allaž iestājas pēc haosa. Arī Ralfs bija darbā, bet Rasels skolā. Gulēdama caurā miegā, Džordžija kā pa miglu dzirdēja viņus pie brokastu galda čalojam un murdam.
Tagad viņa sēdēja uz vannas malas ar saburzītiem džinsiem klēpī, juzdamās tiesām slima. Talismanu noteikti paņēmis Rasels. Džordžija zināja, ka tur neko nevar līdzēt, tomēr, piegājusi pie viņa istabas durvīm, satvēra durvju kliņķi. Aizslēgtas. Kad Džordžijas durvīs tika ielikta slēdzene, Rasels uzreiz pieprasīja tādu arī savējām. Džordžija nešaubījās, ka spārnotais zirgs atrodas viņpus slēgtajām durvīm.
Pusnemaņā nokāpusi pa kāpnēm, meitene iesmalstīja bļodiņā biezputru, baidīdamās, ka neēdusi noģībs. Tomēr ēdamais sprūda rīklē. Piezvanījusi ārstam, viņa uzzināja, ka pirms pusdienām tas nepieņem.
Džordžija aši paskrēja zem dušas, visu laiku daidžaini domādama. Ko darīt tad, ja Rasels atteiksies talismanu atdot? Vai, vēl ļaunāk, būs to jau izmetis laukā vai salauzis? Iedomājoties, kā spārnotais zirdziņš lūst zem Rasela vienpadsmitā izmēra zābaka, Džordžija uzgrieza ūdeni, kas viņu gandrīz vai applaucēja, un sparīgi iemasēja galvā šampūnu.
Viena lieta bija nolemt un dažas dienas Tālijā neparādīties. Bet, iedomājoties, ka nemūžam tur vairs nenokļūt, nekad neredzēt Remoru, Čezari, Paolo un viņu nemierīgo ģimeni vai Lučiano, bija pavisam kas cits. Un kas notiks ar Falko?
Pēdējā laikā Džordžija bieži domāja par Falko. Tas, ko jaunais di Kimiči lūdza viņiem ar Lučiano, protams, bija bīstami un, var jau būt, aplami. Taču Džordžija jau sāka ticēt, ka tā, iespējams, ir viņas sūtība Tālijā tāpēc jau talismans viņu atrada. Ja godīgi, Džordžija nemaz nevēlējās kļūt par īstu strava-ganti tādu kā lučiano. viņa nejutās pietiekami apdāvināta un pat nejuta vēlēšanos apgūt noslēpumaino stravagantu mākslu un prasmes, lai kādas tās būtu.