Nē, Džordžijai šķita, ka viņai Tālijā veicams tikai viens īpašs uzdevums, proti, jāglābj Falko. Kāpēc? Par to īstas skaidrības nebija, bet tas noteikti jādara. Taču bez talismana nekas nesanāks. Nudien mocība! Cik ilgs laiks paies, līdz Paolo apķersies, ka Džordžija Tālijā neparādās tāpēc, ka nespēj aizstravagēft vai viņš atnesīs citu talismanu? Džordžijai nebija ne jausmas, vai tas ir atļauts un vispār iespējams.
Likās, ka, paliekot mājā kaut brīdi ilgāk, viņa neizbēgami sajuks prātā.
Viņa Augstība Džiljas princis Gaetano! paziņoja Hercogienes sulainis livrejā.
Gaetano tika ievests plašā pieņemšanas zālē ar augstiem logiem, no kuriem pavērās skats uz kanālu. Telpas dziļumos uz koka paaugstinājuma slējās sarkankoka tronis. Līdzās daudz necilākā krēslā sēdēja melnā samtā tērpies vīrs ar sudrabu caurvītiem melniem matiem. Laikam jau Reģents, jaunās Hercogienes tēvs, padomdevējs un varenais stravagante.
Gaetano juta, ka sirds, tiekoties vaigā ar tēva niknākajiem ienaidniekiem, dauzās kā negudra un viņš nespēj skaidri saredzēt trauslo augumu tronī.
Principe (princis), atskanēja maiga, melodiska balss, sveicam jūs Belecā! Cem, ka esat ērti iekārtojies Vēstnieka palazzo. Ļaujiet man iepazīstināt jūs ar savu tēvu, senatoru, pilsētas reģentu Rodolfo Rosi!
Rodolfo jauno di Kimiči pagodināja, pieceldamies no krēsla un paiedamies dažus soļus uz viņa pusi, un tad palocīdamies.
Gaetano pieklājīgi atbildēja un tad, pagājis uz priekšu, sa-kņupa Hercogienes priekšā ceļos un noskūpstīja viņai roku, ko tā viesim sniedza. Hercogiene aicināja Gaetano piecelties, un pēkšņi viņam pretī lūkojās jautras, violetas acis sudraba maskas ietvarā. Gaetano līdz balss lūzumam tika audzināts pilī un nebija saticis nevienu cilvēku bez titula, ja neskaita sulaiņus. Tāpēc oficiālā etiķete un galma uzvedība jaunajam di Kimiči nebija sveša lieta un tik viegli viņš iebiedējams nebija. Tomēr, beidzot koncentrējis domas uz ceļojuma mērķi, Gaetano juta, ka piesarkst un minstinās kā mūrnieks kundzes buduārā.
Hercogiene bija skaistule, to viņš labi redzēja pat cauri maskai. Slaida, gara auguma, kupliem, mirdzošiem, kastaņbrūniem matiem, kas bija sakārtoti smalkā veidolā, izceļot nevainojamās
galvas aprises, kas uz Hercogienes kakla izskatījās kā zieds uz kāta. Dažas sīkas sprodziņas, izspraukušās no matu sakārtojuma, spurojās uz kakla un virs uzacīm, piešķirot viņas ārienei dabiskumu un metot izaicinājumu svinīgajam tērpam. Un acis! Milzīgas, mirdzošas un tik neparastā krāsā, kas tik ļoti piestāvēja Hercogienes tumšajiem ametistiem matos un ap kaklu.
Gaetano acumirklī iedomājās par Lučiano. Laimes luteklis, ja viņa atbild tā jūtām. Pēc mirkļa jaunais di Kimiči atcerējās, kāpēc šeit ieradies. Viņš saņēmās, un tālāk pieņemšana ritēja jautri, ar smalkmaizītēm tās kalps ienesa un salika uz zema, apaļa bronzas galda līdz ar gaišu, putojošu vīnu, kādu Gaetano agrāk nebija baudījis. Tas pats kalps ienesa viesim -princim krēslu, un pēc mirkļa visi trīs jau bija iesaistījušies nepiespiestā sarunā par Remoru un Zvaigžņu sacīkstēm.
Pilsētā tikos ar jūsu draugu, Jūsu Gaišība, Gaetano vērsās pie Hercogienes, un, šķiet, arī jūsējā, viņš pagriezās pret Rodolfo, jaunekli vārdā Lučiano.
Gaetano tika atalgots ar tumši sārtu pietvīkumu Hercogienes spirgtajā sejā, kas parādījās tieši zem maskas.
Jūs nekļūdāties, atbildēja Rodolfo, Lučiano tiešām ir mans māceklis un attāls radinieks. Vai ar viņu viss kārtībā? Vai sastapāt arī Lučiano audžutēvu, manu krietno draugu Dottore krinamorti?
Jā, un abiem klājas labi, sacīja Gaetano. Satikāmies Auna zvaigznājā, zirgu meistara mājās, kurā viņi viesojās kopā ar Lučiano draugu Džordžio.
Rodolfo vēsti noklausījās bezkaislīgi, un viņi pievērsās gaidāmajam ceļojumam uz pilsētu un Zvaigžņu sacīkšu apmeklējumam. Pirmajā tikšanās reizē ne ar vārdu netika minēts jaunā prinča vizītes īstais mērķis. Bijušajā Rinaldo mājoklī Gaetano atgriezās tīri apskurbis. “Precības ar Hercogieni nebūs nepatīkams pasākums,” viņš nodomāja. "Bet vai viņa maz gribēs?" Nepār-
Goldsmita kunga smaids, ieraugot Džordžiju, drīz vien pārvērtās bažīgā uzacu saraukšanā.
protami skaidrs, kam Hercogiene dod priekšroku. Bet varbūt viņai tikpat lielas izvēles tiesības kā Gaetano?
Nu gan prieks! Bet kāpēc tu neesi skolā? Varbūt esi slima? Diez cik labi neizskaties, viņš teica.
Pietika viena līdzjūtīga skatiena, un Džordžija izplūda asarās. Goldsmita kungs ne pa jokam izbijās. Pasniedzis meitenei sniegbaltu mutautiņu, viņš veda to apsēsties uz mazu ofisu aizkulisēs. Goldsmita kungs pat uzkāra durvīm izkārtni Slēgts, lai gan tirgošanās nebūt negāja no rokas un katrs pircējs bija zelta vērtībā.
Viņš atnesa Džordžijai tēju, pauzdams nožēlu, ka šoreiz jāiztiek bez cepumiem. Pēc karstas tējas malka Džordžijas oma uzlabojās. Raudāt Džordžija raudāja reti, vienīgi, kad Rasels pret viņu izturējās īpaši neganti.
Tagad stāsti, kas noticis, mudināja Goldsmita kungs, kas nebija radis redzēt asaras.
Rasels, šņukstēja Džordžija, pusbrālis. Manuprāt, viņš nozaga manu zirdziņu.
Meitenes sejas izteiksme bija tik traģiska, ka Goldsmita kungam viņas zaudējums bija jāuztver nopietni. Neraugoties uz to, ka zirdziņš bija tikai muzeja kopija un visā visumā nebija neaizstājams.
Mīlulīt, Goldsmita kungs teica, man tiešām žēl. Bet kāpēc tu domā, ka to paņēma viņš?
Džordžija izstāstīja, un sirmais vīrs saprata, ka meitene atklāj par savu ģimeni daudz vairāk, nekā viņam līdz šim bija zināms. Tas pusbrālis laikam ir pēdējais draņķis. Ne jau to vien šis būs pastrādājis.
Man bez zirdziņa neiztikt, turpināja Džordžija. Nevaru pateikt, kāpēc jūs tāpat neticēsiet -, bet man viņu vajag, lai izpildītu solījumu. Turklāt tieši šis spārnotais zirdziņš un neviens cits.
Goldsmita kungs manīja, ka Džordžijai sākusies histērijas lēkme, un netika gudrs, kāpēc spārnotais zirdziņš kļuvis meitenei tik dārgs, tomēr pavērojis saprata, ka tā ir apmātība.
Tad jau tik vien tā darba kā prasīt, lai viņš to atdod, vai ne? Zinot, ko šis darījis lai tevi uzskrūvētu vai tā jūs to saucat? -, laikam pieklājīgs lūgums nelīdzēs. Tā jau jūs sakāt, vai ne? Labs teiciens. Labi zinu, kas notiek ar maniem pulksteņiem, ja tos pārlieku uzgriež. Varbūt tu varētu aiziet tieši pie vecākiem un par savām aizdomām izstāstīt? Vecākiem viņš taču tik viegli melot nedrīkst?
Džordžija piekrita varbūt tiešām tā būs jādara, un, dzirdot pieminam pulksteņus, atcerējās par ārsta apmeklējumu. Goldsmita kunga pulksteņi rādīja katrs savu laiku, bet viņas rokas pulkstenītis ceturksni uz divpadsmitiem pēdējais laiks spurgt projām.
Doktors Detridžs sakārtoja kārtis kā iepriekšējā pasjansā. Par kāršu vēstījumu viņš bija ilgi prātojis, līdz beigās nolēma parādīt to Rodolfo. Nolicis spogulīti tā, lai tajā atspoguļojas kārtis, Detridžs sāka to grozīt, līdz ieraudzīja pretī lūkojamies savu veco skolēnu.
Sumināts, māster Rūdolfo, vecais elizabetietis sveicināja, kas jums būtu sakāms par šādu rakstu?
Man, veco zēn, šķiet, ka tas vēsta kaut ko svarīgu, -urbdamies ar skatienu kārtīs, atbildēja Rodolfo, tādēļ, ka jaunajā mēnesī man tās rādīja mats matā tāpat.
Dieviete augošā mēnesi, man domāt, neko labu nesola, -apcerēja Detridžs.
Varbūt viņa interesējas par mūsu darīšanām, minēja Rodolfo.
Tad jau atliek cerēt, ka dievišķu spēku iejaukšanās nāks mūsiem par labu, atbildēja Detridžs.
*
Kad nākamajā dienā Džordžija Remorā neparādījās, Lu-čiano pārāk nebrīnījās galu galā viņš pats taču ieteica kādu dienu izlaist un nestravagēt. turpretim falko, ieraudzījis, ka belecasstravagante pāvesta pili ieradies viens, nespēja slēpt vilšanos.
Šo to varam pārrunāt ari bez Džordžijas, Lučiano saudzīgi teica.
Falko neatbildēja, tikai pamāja, un Lučiano manīja, ka zēns notrauš asaru. Skat, kas par pavērsienu! Varbūt Falko vēlmi tikt pārtulkotam modernā pasaulē ietekmējušas alkas atrasties Džordžijas tuvumā? Pārāk delikāts jautājums, lai mestos uz karstām pēdām pārbaudīt. Nolēmis par jauno problēmu pagaidām galvu nelauzīt, Lučiano pievērsās praktiskiem sīkumiem.
Abās pasaulēs jāveic sagatavošanas darbi, Lučiano lietišķi skaidroja. Džordžija varēs kārtot jautājumus saistībā ar tavu jauno dzīvi un atgādāt šurp talismanu. Bet tev jāizdomā, kādā veidolā tu grasies šeit palikt. Pats saproti, ka, aizstravagējot uz manu veco pasauli un tur paliekot pa nakti, tavs ķermenis Tālijā dienas laikā gulēs.
Jā, piekrita Falko, tu jau teici. Un, ja es tur palikšu, šeit nospriedīs, ka man ir Morte Vivencla, līdz kādudien nomiršu pa īstam. Pēc cik ilga laika, tas, tavuprāt, notiks?
Lučiano nogrozīja galvu. Apbrīnojami, ar kādu mieru trls-padsmitgadīgais zēns spēj runāt par savu likteni!
Neprotu teikt. Man tas bija dažu nedēļu jautājums, bet, kā jau teicu, manu dzīvību uzturēja mākslīgi. Varētu būt tikai dažas dienas. Galvenais vajag būt cēlonim. Diez kas nebūs, ja tavam tēvam radīsies aizdomas, kas noticis īstenībā.
Būs jāprasās atpakaļ uz Santa Finu, atbildēja Falko.
Varu pateikt, ka līdz sacīkstēm gribu padzīvot vasaras pilī, kamēr Gaetano ir Belecā. No turienes vieglāk aizlaisties -kalpi nav tik modri kā mans tēvs.
Bet kādam cēlonim vienalga jābūt, neatlaidās Lučiano.
Esmu padomājis arī par to, atbildēja Falko. Manuprāt, visvieglāk būs notēlot, ka grasījos atņemt sev dzīvību.
♦
Atpakaļceļā uz Aunu Lučiano iegrima pārdomās. Taču, redzot pie staļļiem iebraucam karieti, par Falko viņš aizmirsa. Pa karietes logu, mādams audžudēlam, izliecās Viljams Detridžs.
Pasteidzies, jaunekli Lučian! No Santfinas sajemta vēsts. Brīnums aizlaidies projām!
*
Tovakar Gaetano vēlreiz ieradās Hercogienes palazzo uz svinīgām pusdienām. Viņš bija goda viesis un sēdēja Be-lecas valdniecei pie labā sāna, pa kreisi no viņas atradās Rodolfo. Jaunajam di Kimiči bija sagatavots pārsteigums -otrā pusē viņam sēdēja māsīca Frančeska.
Sveiks, brālēn! viņa teica un acumirklī ievēroja Gaetano nepārprotamo pārsteigumu. Vai tad tu nezināji, ka tagad esmu Belecas pavalstniece?
Gaetano galīgi apjuka. Baumas par Frančesku bija dzirdētas, tomēr satikt viņu šeit jaunais princis necerēja. Frančeska izskatījās vēl piemīlīgāka nekā Gaetano atmiņās spožiem, melniem matiem, dzirkstošām, tumšām acīm. Satvēris māsīcas pasniegto roku, Gaetano to noskūpstīja un, cik vien smalki varēdams, apvaicājās par viņas veselību. Frančeska bija ģērbusies sarkanā tafta tērpā, kas, viņai mnājot, čaukstēja. Gaetano jutās galīgi apskurbis no Belecas sarkanvīna, lai gan glāzei pat nebija pieskāries.
Redzu, ka ģimenes atkaltikšanās nes jums prieku, atskanēja melodiska, zobgalīga balss aiz muguras, un Gaetano, šausmu pārņemts, saprata, ka uzgriezis Hercogienei muguru.
Piedodiet, Jūsu Gaišība, aši atkal pagriezies pret namamāti, jaunais di Kimiči, nosarcis līdz matu galiem, atvainojās. Tiešām necerēju te satikt māsīcu pat aizmirsu par pieklājību. Ceru, ka ar jums viss labi?
Labāk nemaz nevar būt, atbildēja Hercogiene, neviltotā priekā viņam uzsmaidīdama.
Tobrīd Gaetano negaidot iedomājās, ka skaistajai meitenei par viņu zināms itin viss, pat bērnības romāns ar Frančesku, un ka viņa tīšām savedusi abus kopā. Bet kāpēc Hercogienei tā būtu jādara? Lai pārbaudītu viņa apņemšanos? Vai atgādinātu, ka laulības stāv augstāk par mīlu? Palūkojies garām Hercogienei, Gaetano uztvēra Rodolfo skatienu, kurā jautās tā pati izteiksme. “Bīstama ģimenīte,” nosprieda jaunais di Kimiči.
Atlikušo mielasta daļu Gaetano ziedojās Hercogienei, lai gan nepārtraukti dzirdēja līdzās čaukstēšanu un Frančeskas balsi, viņai koķetējot ar citu galdabiedru. Gaetano bārstīja pieklājības frāzes, bet viņa prāts drudžaini darbojās. Vai Frančeska ir precējusies? Ja tā, tad kas ir viņas vīrs? Gaetano bija pārliecināts, ka vīrietis māsīcai pie otrā sāna tas nebūs pārāk jauns. Bija grūti koncentrēties uz sava apciemojuma mērķi.
Rit Hercogiene personīgi pieņems Gaetano, un tad būs jāizsaka oficiālais bildinājums. Gaetano apciemojuma nolūku zināja abi, un jaunais di Kimiči prātoja, kā šis pasākums beigsies. Varbūt Hercogiene gaida, lai Gaetano zvēr mīlu līdz kapa malai? Viegli iedomāties, cik zobgalīgi viņa to uzlūkos. Nikolo nebija dēlu pamācījis, kā tieši Belecas valdnieci bildināt.
Hercogiene piecēlās un līdz ar viņu pārējie. Viņa ieveda Gaetano blakustelpā, kur jau spēlēja muzikanti un pie zemiem galdiņiem rindojās krēsliņi. Hercogiene lūdza Gaetano atvainot, sak, viņai jāpārmij pāris vārdu ar Belecas flotes admirāli, un Gaetano palika viens. Frančeska sēdēja pie galdiņa istabas pretējā pusē, un princi pārņēma vēlēšanās apsēsties viņai blakus. Kurš tad iebildīs, ja viņš apsēdīsies blakus māsīcai? Sevišķi jau tāpēc, ka citu paziņu Gaetano šeit nebija.