Sumināts, māster Rūdolfo, vecais elizabetietis sveicināja, kas jums būtu sakāms par šādu rakstu?
Man, veco zēn, šķiet, ka tas vēsta kaut ko svarīgu, -urbdamies ar skatienu kārtīs, atbildēja Rodolfo, tādēļ, ka jaunajā mēnesī man tās rādīja mats matā tāpat.
Dieviete augošā mēnesi, man domāt, neko labu nesola, -apcerēja Detridžs.
Varbūt viņa interesējas par mūsu darīšanām, minēja Rodolfo.
Tad jau atliek cerēt, ka dievišķu spēku iejaukšanās nāks mūsiem par labu, atbildēja Detridžs.
*
Kad nākamajā dienā Džordžija Remorā neparādījās, Lu-čiano pārāk nebrīnījās galu galā viņš pats taču ieteica kādu dienu izlaist un nestravagēt. turpretim falko, ieraudzījis, ka belecasstravagante pāvesta pili ieradies viens, nespēja slēpt vilšanos.
Šo to varam pārrunāt ari bez Džordžijas, Lučiano saudzīgi teica.
Falko neatbildēja, tikai pamāja, un Lučiano manīja, ka zēns notrauš asaru. Skat, kas par pavērsienu! Varbūt Falko vēlmi tikt pārtulkotam modernā pasaulē ietekmējušas alkas atrasties Džordžijas tuvumā? Pārāk delikāts jautājums, lai mestos uz karstām pēdām pārbaudīt. Nolēmis par jauno problēmu pagaidām galvu nelauzīt, Lučiano pievērsās praktiskiem sīkumiem.
Abās pasaulēs jāveic sagatavošanas darbi, Lučiano lietišķi skaidroja. Džordžija varēs kārtot jautājumus saistībā ar tavu jauno dzīvi un atgādāt šurp talismanu. Bet tev jāizdomā, kādā veidolā tu grasies šeit palikt. Pats saproti, ka, aizstravagējot uz manu veco pasauli un tur paliekot pa nakti, tavs ķermenis Tālijā dienas laikā gulēs.
Jā, piekrita Falko, tu jau teici. Un, ja es tur palikšu, šeit nospriedīs, ka man ir Morte Vivencla, līdz kādudien nomiršu pa īstam. Pēc cik ilga laika, tas, tavuprāt, notiks?
Lučiano nogrozīja galvu. Apbrīnojami, ar kādu mieru trls-padsmitgadīgais zēns spēj runāt par savu likteni!
Neprotu teikt. Man tas bija dažu nedēļu jautājums, bet, kā jau teicu, manu dzīvību uzturēja mākslīgi. Varētu būt tikai dažas dienas. Galvenais vajag būt cēlonim. Diez kas nebūs, ja tavam tēvam radīsies aizdomas, kas noticis īstenībā.
Būs jāprasās atpakaļ uz Santa Finu, atbildēja Falko.
Varu pateikt, ka līdz sacīkstēm gribu padzīvot vasaras pilī, kamēr Gaetano ir Belecā. No turienes vieglāk aizlaisties -kalpi nav tik modri kā mans tēvs.
Bet kādam cēlonim vienalga jābūt, neatlaidās Lučiano.
Esmu padomājis arī par to, atbildēja Falko. Manuprāt, visvieglāk būs notēlot, ka grasījos atņemt sev dzīvību.
♦
Atpakaļceļā uz Aunu Lučiano iegrima pārdomās. Taču, redzot pie staļļiem iebraucam karieti, par Falko viņš aizmirsa. Pa karietes logu, mādams audžudēlam, izliecās Viljams Detridžs.
Pasteidzies, jaunekli Lučian! No Santfinas sajemta vēsts. Brīnums aizlaidies projām!
*
Tovakar Gaetano vēlreiz ieradās Hercogienes palazzo uz svinīgām pusdienām. Viņš bija goda viesis un sēdēja Be-lecas valdniecei pie labā sāna, pa kreisi no viņas atradās Rodolfo. Jaunajam di Kimiči bija sagatavots pārsteigums -otrā pusē viņam sēdēja māsīca Frančeska.
Sveiks, brālēn! viņa teica un acumirklī ievēroja Gaetano nepārprotamo pārsteigumu. Vai tad tu nezināji, ka tagad esmu Belecas pavalstniece?
Gaetano galīgi apjuka. Baumas par Frančesku bija dzirdētas, tomēr satikt viņu šeit jaunais princis necerēja. Frančeska izskatījās vēl piemīlīgāka nekā Gaetano atmiņās spožiem, melniem matiem, dzirkstošām, tumšām acīm. Satvēris māsīcas pasniegto roku, Gaetano to noskūpstīja un, cik vien smalki varēdams, apvaicājās par viņas veselību. Frančeska bija ģērbusies sarkanā tafta tērpā, kas, viņai mnājot, čaukstēja. Gaetano jutās galīgi apskurbis no Belecas sarkanvīna, lai gan glāzei pat nebija pieskāries.
Redzu, ka ģimenes atkaltikšanās nes jums prieku, atskanēja melodiska, zobgalīga balss aiz muguras, un Gaetano, šausmu pārņemts, saprata, ka uzgriezis Hercogienei muguru.
Piedodiet, Jūsu Gaišība, aši atkal pagriezies pret namamāti, jaunais di Kimiči, nosarcis līdz matu galiem, atvainojās. Tiešām necerēju te satikt māsīcu pat aizmirsu par pieklājību. Ceru, ka ar jums viss labi?
Labāk nemaz nevar būt, atbildēja Hercogiene, neviltotā priekā viņam uzsmaidīdama.
Tobrīd Gaetano negaidot iedomājās, ka skaistajai meitenei par viņu zināms itin viss, pat bērnības romāns ar Frančesku, un ka viņa tīšām savedusi abus kopā. Bet kāpēc Hercogienei tā būtu jādara? Lai pārbaudītu viņa apņemšanos? Vai atgādinātu, ka laulības stāv augstāk par mīlu? Palūkojies garām Hercogienei, Gaetano uztvēra Rodolfo skatienu, kurā jautās tā pati izteiksme. “Bīstama ģimenīte,” nosprieda jaunais di Kimiči.
Atlikušo mielasta daļu Gaetano ziedojās Hercogienei, lai gan nepārtraukti dzirdēja līdzās čaukstēšanu un Frančeskas balsi, viņai koķetējot ar citu galdabiedru. Gaetano bārstīja pieklājības frāzes, bet viņa prāts drudžaini darbojās. Vai Frančeska ir precējusies? Ja tā, tad kas ir viņas vīrs? Gaetano bija pārliecināts, ka vīrietis māsīcai pie otrā sāna tas nebūs pārāk jauns. Bija grūti koncentrēties uz sava apciemojuma mērķi.
Rit Hercogiene personīgi pieņems Gaetano, un tad būs jāizsaka oficiālais bildinājums. Gaetano apciemojuma nolūku zināja abi, un jaunais di Kimiči prātoja, kā šis pasākums beigsies. Varbūt Hercogiene gaida, lai Gaetano zvēr mīlu līdz kapa malai? Viegli iedomāties, cik zobgalīgi viņa to uzlūkos. Nikolo nebija dēlu pamācījis, kā tieši Belecas valdnieci bildināt.
Hercogiene piecēlās un līdz ar viņu pārējie. Viņa ieveda Gaetano blakustelpā, kur jau spēlēja muzikanti un pie zemiem galdiņiem rindojās krēsliņi. Hercogiene lūdza Gaetano atvainot, sak, viņai jāpārmij pāris vārdu ar Belecas flotes admirāli, un Gaetano palika viens. Frančeska sēdēja pie galdiņa istabas pretējā pusē, un princi pārņēma vēlēšanās apsēsties viņai blakus. Kurš tad iebildīs, ja viņš apsēdīsies blakus māsīcai? Sevišķi jau tāpēc, ka citu paziņu Gaetano šeit nebija.
Ko tu saki? jautāja Ralfs. Rasels nozadzis tavu rotaļlietu? Pasaules gals, ko?
Džordžija sakoda zobus.
Tā nav nekāda rotaļlieta, viņa jau kuro reizi teica, lūkodama saglabāt vēsu mieru. Tā ir greznumlietiņa, ko par iekrāto naudu nopirku antikvariātā.
Nav svarīgi, kas paņemts, iejaucās māte būsim līdz galam godīgi balsī. ralf, tu taču piekritīsi, ka Raselam jāciena līdzcilvēka īpašums.
Bija trešdienas vakars, un visi četri sēdēja pie vinuves galda. Džordžija pieprasīja sasaukt ģimenes apspriedi, un Mora acumirklī noprata, ka noticis kas nelāgs. Ģimenes sapulces viņu mājās bija retums un notika tikai svarīgu lēmumu pieņemšanas vai paziņojumu dēļ.
Kurš saka, ka es nozagu viņas stulbo zirgu? — Rasels nikni iesaucās. Priekš kam? Gan jau pati kaut kur nogrūda un aizmirsa.
Ralfs acumirklī pārgāja pameitas pusē.
Džordžija teica, ka tu paņēmi, viņš dēlam dzēlīgi atbildēja. Turklāt Džordžija domā, ka, tā darīdams, vēlējies viņu kaitināt.
Rasels paraustīja plecus. Neveiksmīgs gājiens. Tas aizvainoja gan Ralfu, gan Moru.
Nu, kā ir vai paņēmi? neatlaidās Ralfs.
Iestājās klusums. Džordžija aizturēja elpu. Ja Rasels neatzīsies, vai drīkst pieprasīt pārmeklēt viņa istabu? Vai Ralfs piekritīs? Patlaban viņš, šķiet, nostājies Džordžijas pusē, taču kurš tad nezina, cik ātri pieaugušie strīda laikā spēj mainīt viedokli. Turpmākie notikumi, iespējams, izšķirs viņas nākotni Remorā.