“Vismaz šajā pasaulē ne,” Džordžija domās piebilda.
Atpakaļ uz vasaras pili Nikolo pastarīti aizveda karietē. Bija neizsakāmi smagi pēc tik īsas tikšanās atkal no dēla šķirties. Bet, ja tas dara zēnam prieku, neko darīt. Turklāt Falko tagad izskatījās daudz priecīgāks un līksmi čaloja ar tēvu par Gaetano ceļojumu uz Belecu un Hercogienes valsts vizīti uz Stellata sacīkstēm.
Kā tev šķiet, papu, vai Gaetano viņai iepatiksies? Falko jautāja. Neredzu iemesla, kāpēc ne viņš ir tik jauks.
Patikšana nav no svara, atbildēja Hercogs. Galvenais, vai viņai patiks pārējie piedāvājuma noteikumi.
Falko tēvu pazina tik labi, ka nevajadzēja jautāt, kas tie par noteikumiem.
Kā tev šķiet, vai Hercogiene gaida sacīkstes? viņš pajautāja.
Kā gan citādi! atbildēja Nikolo. Izcils notikums Re-moras gadā visa pilsēta dzīvo un elpo tā gaidās.
Falko bija redzējis visas Stellata sacīkstes no piecu līdz vienpadsmit gadu vecumam. Taču pēc negadījuma zēnam vairs nebija drosmes skatīties uz divpadsmit veselīgiem jauniešiem, kas lieliskos zirgos traucas ap Campo.
Tu taču neiebildīsi, ja aizvedīšu tevi uz sacīkstēm? jautāja Nikolo. Pats teici, ka šogad tās apmeklēsi, un esmu pārliecināts, ka tās nāks tev par labu. Varēsi sēdēt uz skatuves blakus brāļiem un man, tēvocim un mūsu goda viesiem.
-Jā, papu, smagu sirdi apsolīja Falko, apzinādamies, ka sacīkšu laikā viņa Tālijā varbūt vairs nebūs.
*
Kad Čezare, Lučiano un Doktors Detridžs atgriezās no Santa Finas, Paolo mājās viņus sagaidīja necerēta viešņa -Rafaela. Nekādu labu vēsti viņi neatveda. Taču manušiete, šķiet, par nepatikšanām jau zināja.
Mani atsūtīja Aurelio, Rafaela tieši pateica. Sak, varbūt jums vajadzīga palīdzība.
Varbūt arfistam piemīt septītais prāts? brīnījās Paolo.
Aurelio redz to, ko citi nepamana, atbildēja Rafaela,
pat neredzēdams, ko redz citi.
Pasakiet viņai, teica Lučiano, manušiem var uzticēties!
Esam zaudējuši kaut ko vērtīgu, iesāka Paolo. Neparastas izcelsmes zirgu. Tikai nedēļu vecs, tomēr augumā krietni lielāks par vienaudzi parastu zirgu. Viņš var lidot.
Rafaela pavisam pieklusa.
Zhou volou? viņa godbijīgi pajautāja. jums viņš ir?
Bija, ar rūgtumu balsī atbildēja Čezare.
Viņš bija mūsu labā zīme, piebilda Paolo, dzimis Aunā, nolemts nest mums veiksmi, tā mēs cerējām. Tagad viss mainījies. Laikam kāds mūsu laimi nozadzis.
Tad lai zaglis gaida nelaimi, atbildēja Rafaela, ar jūsu atļauju palaidīšu tautā ziņu. Mums visās novada malās dzīvo radinieki, kāds varbūt būs ko manījis.
Kā tas nākas, ka jūs pazīstat šo zirgu sugu? jautāja Lučiano.
Mēs pazīstam visu sugu zirgus, atbildēja Rafaela, Zhou volou vēsti labu arīdzan manušiem.
Čezare saminstinājās.
Atvainojiet, ka jautāju, viņš sacīja. Bet, ja jūsējie saprot, cik zirgs vērtīgs, vai viņi to Aunam atdos?
Rafaela uzmeta viņam nopietnu skatienu.
Mēs neesam zirgu zagļi, viņa teica. Nezogam pat parastus zirgus. Spārnotais mūsu acīs ir svēta radība, un mēs uzreiz atdotu to atpakaļ īstajiem aizgādņiem.
Atvainojiet, ierunājās Čezare, gribu jums uzticēties, vienīgi esmu bezgala nobažījies par Merlu. Es palīdzēju viņai nākt pasaulē.
Skaidrs, atsaucās Rafaela. Es rīkotos tāpat.
*
Nozagt lidojošo zirgu nebija tik vienkārši. Enriko pusnaktī paslēpās krūmos, tikmēr Djego palaida augstu virs staļļa pagalma Merlu izvingrināt spārnus. Pavada bija garāka nekā parasti un kurn katm mirkli tā viegli varēja ieķerties koka zaros. Atbilstošā brīdī izlīdis no slēptuves un pārgriezis ādas pavadu, Enriko cieši tajā ieķērās otrs gals bija piesiets spārnotajam kumeļam.
Iegrožotais dzīvnieks krietni īsāko pavadu centās raut straujāk, līdz ar to aizvilkt Merlu tālāk no staļļa kļuva vēl grūtāk. Enriko nācās to vadīt, pašam atrodoties daudzus metrus zemāk; beidzot kumeļš laidās tikai nedaudz virs lauka, jo spiegs iemanījās viņu saudzīgi pietuvināt zemei. Jau krietnu laiku zvaigžņotajās debesīs tas nemaz nebija pamanāms. Drīz zirgs atkal stāvēja uz cietzemes. Sakļāvis spēcīgos, melnos spārnus, melnis trīsēdams stāvēja, tikmēr Enriko mierinoši runājās un tad uzmeta pār nodevīgajiem spārniem segu.
Lai nu kā, Enriko Santa Finā bija labi iekārtojies. Hercoga zīmīte atvēra spiegam di Kimiči vasaras pils durvis, kur viņam tika piešķirta visnotaļ ērta istaba, ari ēst un dzert varēja pēc sirds patikas. Melno kumeļu Enriko zagšus ieveda staļļa steliņģī (viņš uz karstām pēdām bija sadraudzējies ar Hercoga galveno zirgu puisi Nello). Nello labi zināja sava saimnieka raksturu, tāpēc, kad nakts melnumā parādījās svešais vīrs ar acīmredzot zagtu zirgu, viņš nepamirkšķināja ne aci, pat noprazdams, kas tas par zirgu. Citi zirgu puiši pret jaunpienācēju izturējās atturīgi prašņāt par Hercoga darījumiem neatmaksājās.
Enriko izstaigāja pili, pārsteigts par nesamērīgo istabu skaitu un kāpņu telpu izmēru.
Dia! viņš klusi izmeta. kas to būtu domājis, ka di Kimiči ir tādi bagātnieki!
Todien pilī valdīja rosme kā bišu stropā. No Hercoga bija pienākusi vēsts, ka viņš uz vairākām nedēļām atvedīs uz pili pastarīti. Falko sava jaukā rakstura, eņģeliskās ārienes un situācijas traģisma dēļ bija iemantojis patiesu pils ļaužu mīlestību. Pavārs steidza gatavot zēna iecienītos ēdienus, kalpones uzkopa viņa istabu un slaucīja putekļus pārējās oficiālajās telpās, lai Hercogam nebūtu, kur piesieties.
Kad uz ceļa no Remoras puses parādījās kariete, Enriko to vēroja no lodžijas virs galvenās ieejas. Spiegs bija nolēmis lieku reizi acīs nerādīties: lai Hercogs vispirms izmitina dēlu viņa istabā. Tagad Enriko devās uz stalli aplēst nopelnīto balvu. Atklāti sakot, nebija nekādas vēlēšanās tikties ar jauno Falko. Nello bija viņam izstāstījis par negadījumu. Spiegu, kas, daudz neprātodams, par attiecīgu samaksu spēja iegrūst otram ribās nazi, šķebināja slimības un fiziskas kroplības, sevišķi pie bērniem.
Džordžija bija atlaidusies gultā ar cietušo zirdziņu rokās, un pār vaigiem meitenei lija asaras. Likās, ka pēdējo divdesmit četru stundu laikā sabrukusi visa pasaule. Jau kuro reizi Džordžija nožēloja, ka otrdienas naktī nobijās un nestravagēja uz tāliju. kas zina, vai izdosies vēl kādreiz tur nokļūt. Nelietīgais Rasels tika cauri sveikā un vēl izplatīja zemiskas baumas par nekaitīgu draudzību. Kā tas viņam izdodas? Raselam taču nebija taisnība, ko tur runāt, bet māte ar Ralfu kāpņu telpā strīdējās par Džordžiju! Ai, kā meitene Raselu ienīda!
Džordžija iedomājās par Gaetano, Čezari un Lučiano, kas pret viņu izturējās ar cieņu un mīlestību. Arīdzan Falko. Turklāt pēdējā laikā Falko Džordžiju uzlūkoja kaut kā īpaši. Arī skolā viņai bija jauna draudzene Alise. Abas bija pasākušas iet kopā pusdienās un vairākas reizes bija tikušās pēc stundām. Cik jauki, ka līdzās ir draudzene! Ja ne Rasels, Džordžijas dzīve būtu ievērojami uzlabojusies. Bet tagad, dzīvodama zem viena jumta ar tik naidīgu cilvēku, viņa jutās kā sprostā un nespēja tikt vaļā no stresa. Ja iebiedēšanas kampaņa Raselam izdosies, Džordžijai aizliegs pat apmeklēt Goldsmita kungu.