Gaetano pašūpoja galvu. Ir gan ģimenīte! Patlaban viņu māca bažas, ka tēva jaunais plāns varētu būt saistīts ar baznīcu. Tēvocis Ferdinando saules mūžu nedzīvos, un gan jau Nikolo ir nolēmis, kam lemts kļūt par pāvesta Ferdinando pēcteci. Karlo nepārprotami lika noprast, ka ar baznīcu savu dzīvi nesaistīs, tāpēc Nikolo izvēle varēja krist tikai uz Gaetano.
Ne prātā nenāk, jaunais di Kimiči izlēmīgi domāja. Baznīcai jābūt aicinājumam, nevis politiskai karjerai. Kāpēc es nevarētu mierīgi turpināt savas studijas?
Bet atbildi uz jautājumu Gaetano jau zināja. Visiem di Kimiči paredzēts darboties dinastijas panākumu labā; pat sievietēm jāsagatavojas uz jebkādām precībām, kuras ieplānojis ģimenes galva. Sievietes uzskatus vai izvēli neviens neņēma vērā. Bet dēlus taču gaidīja tāds pats liktenis. Kļūt par princi, apprecēt īsto princesi, sagrābt attiecīgajā pilsētā vēstniecību, tikt ordinētam ka tik izvirzīties.
Gaetano ienāca prātā, ka viņš varētu būt pirmais di Kimiči piecu paaudžu laikā, kas pasaka nē.
Džordžija prātoja par ģimenes lietām: “Kāpēc nevar dzīvot kopā citādi?” Kopējas pusdienas viņu mājās slēpa zemūdens akmeņus, un Džordžija nesaprata, kāpēc māte ar tām ķēpājās. Bet Mora, kas bija sociālā dienesta darbiniece, kategoriski iebilda pret uzkodām un zelēšanu vai maltīti televizora priekšā ar zupas šķīvi klēpī.
Vienreiz dienā taču varam apsēsties pie viena galda kā ģimene, viņa uzstāja, un cits citā ieklausīties.
Džordžijai šajā jautājumā bija divi svarīgi bet. Pirmkārt, viņi nebija ģimene un nekad par tādu nekļūs. Ralfu par tēvu viņa varbūt kādreiz pieņems, bet Raselu par brāli nemūžam! Otrkārt, Mora kā virēja nekam nederēja, un arī Ralfs nebija labāks, tāpēc bieži tik ļoti nozīmīgo ģimenes maltīti aizstāja uzsildīta lielveikala pica vai zivs, vai ielas galā nopirkti čipsi.
Taču tādi sīkumi Moras degsmi neslāpēja. Televizors un radioaparāti tika izslēgti, Džordžijai un Raselam vajadzēja sēsties pie galda un ņemt rokā dakšiņu un nazi pat tad, ja ēdamo bija paredzēts turēt pirkstos. Tad nu visi četri dirnēja kopā divdesmit mokošas pieklājības un ēstgribu nerosinošas minūtes.
Sarunas veidoja pieaugušo jautājumi un pusaudžu atbildes. Pusdienu laikā Džordžija ar Raselu nesarunājās. Džordžija apķērās, ka īstenībā, kad mājās bija vecāki, viņi ar Raselu nepārmija ne vārda.
Bet pietika palikt divatā no tā Džordžija kā vien varēdama vairījās -, un Rasels kļuva krietni pļāpīgāks. Draņķis tāds! Dažu labu reizi gribējās, lai Rasels nebūtu tik gudrs un palaistu kādreiz rokas. Ja Rasels viņai iesistu, savā ziņā viss būtu vienkāršāk. Ja Džordžijai uz ķermeņa parādītos nobrāzumi un tos ieraudzītu māte, viņš tik viegli neizlāpītos.
Rasela uzstājīgais naids neatstāja redzamas zīmes, taču lika Džordžijai iekšēji sarauties. Rasels uzķēra viņas visapslēptākās bailes un nedrošību, izceldams tās dienas gaismā un vērsdams pret viņu nežēlīga izsmiekla prožektorus.
“Plukata” bija maigākais Džordžijai veltītais apzīmējums. Rasels smalki iztirzāja viņas nepievilcību, sievišķības trūkumu, apsēstību ar zirgiem. “Tur pat muļķim skaidrs, kas par lietu! Tiešām klasiski seksa vietā muskuļu spēks kājstarpē. Visas zirgu sievietes ir vecmeitas un plukatas tādas kā tu.”
Inde no Rasela mutes šļācās kā no pilnības raga, un Džor-žija nekur nevarēja rast glābiņu. Protams, ne vienu reizi vien viņa bija teikusi mātei, vienreiz pat ieminējusies Ralfam. Bet pieaugušie pastāvēja uz savu: meita pārspīlē, kas tur slikts, ja vecākais brālis viņu paķircina, Džordžija esot pārlieku jūtelīga. Pēc tam Rasels ārdījās vēl negantāk, izsmiedams Džordžijas vājumu redz kā, jāskrien sūdzēties pie mātes!
Džordžija ierāvās arvien dziļāk sevī un, cenzdamās aizsargāties, uzmeta kūkumu, runāja vienzilbes vārdos, nekādi nespēdama saprast, kāpēc viņu tā ienīst, viņa taču dzīvot kopā ar Raselu neuzprasījās. Galu galā Džordžijai bija tikpat daudz iemeslu vai tikpat maz ienīst viņu.
Diena, kad Džordžijas dzīvē ienāca spārnotais zirgs, noslēdzās nelāgi. Pēc stundām izvairīties no palikšanas divatā ar Raselu izdevās, tomēr pusdienu laikā (galdā bija Sainsbury veikalā pirkts lauku pīrāgs ar konservētiem zirņiem) Mora un Ralfs viņai par šausmām paziņoja, ka ies uz kino. Tamlīdzīgi kultūrgājieni notika apmēram reizi mēnesī, un, tā kā Mora ar Ralfu bija iemīļojuši Art bouse filmas, kas bieži vien bija melnbaltas, abiem bērniem pat nejautāja, vai viņi grib doties līdzi. Par aukli, kas pieskata piecpadsmit septiņpadsmit gadus vecus pusaudžus, protams, nevarēja būt ne runas.
Džordžija devās uz savu istabu, kad vecāki vēl stāvēja uz sliekšņa. Pēc brīža meitene jau bija iedziļinājusies bioloģijas mājasdarbā. Beigās viņu nodeva personīgā bioloģija -savajadzējās uz tualeti.
Rasels stāvēja gaitenī. Milzīgi draudošs tas laiski mīņājās vannasistabas durvju priekšā. Džordžijai iešāvās prātā, ka Rasels varētu nepalaist garām un viņai nāksies pieslapināt bikses. Un tad viņam būtu lielisks ierocis Džordžijas apcelšanai. Viņa jau iztēlojās peļķīti mātes un Ralfa dzīvokļa smalkajā priekštelpā, tomēr būdīgais Rasels no durvīm beigās atvirzījās, un Džordžija pēdējā mirklī paspēja ieskriet tualetē.
Kad meitene iznāca laukā, Rasels stāvēja turpat un tagad sekoja viņai pa pēdām uz istabu, tā ka Džordžija nepaspēja aizslēgt durvis. Tagad nācās piespiedu kārtā sēdēt ar Raselu pašai savā istabā, kamēr kungam labpatiks iziet, ļaunāku murgu domādams neizdomāsi! Rasels brīdi klusēja, un Džordžija negaidot ieraudzīja savu istabu viņa acīm. Tā nebija piecpadsmitgadniecei raksturīga telpa. Nekur neredzēja popzvaigzņu un televīzijas varoņu plakātus, pat ne izskatīgu Eiropas futbolistu.
Pie sienas karājās vientulīgs, apbružāts Everesta Miltona plakāts Zirgu gada šovs. Mora aizveda uz turieni Džordžiju, kad meitai bija septiņi gadi. Plakātā ierāmēti blakus pārplūdušai upei auļoja melnis un balts zirgs. Džordžija zināja, ka attēls nav labs, tomēr viņai patika. Spārnotais zirdziņš stāvēja uz kumodes.
Tu, vai zini, esi baigi atpalikusi, Rasels runīgi, gandrīz vai laipni iesāka. Meitenes tavā vecumā, ja gribi zināt, ar zirgiem vairs neņemas. Ja nu vienīgi staļļu jumpravas. Un tās visas kā viena ir lesbietes.
Džordžija neizturēja: Tu taču stallī neesi bijis ko tu vari teikt par cilvēkiem, kas tur strādā!
Labāk jau viņa nebūtu Raselam to teikusi. Viņš nejauki iesmējās.
Varu saderēt, ka zinu gan. Varu saderēt, ka tieši tāpēc tu tur skrien. Varbūt šās jau sākušas, piecirst tev kanti. Un tev patīk. Kas cits tev atliek, neviens čalis jau uz tavu pusi neskatās. Ja nu vienīgi piedzēries vai saderējis.
Rasels staigāja pa Džordžijas istabu, ņēma rokās viņas mantas, nevērīgi nosvieda. Džordžija lēnītēm virzījās uz kumodes pusi, līdz ar muguru aizsedza Rasela skatienam spārnoto zirdziņu. Gribējās to noslēpt pārlieku mīļš, lai ļautu Raselam apčamdīt.
Zini, man tikko prātā ienāca laba doma, Rasels nerimās.
Kāpēc tev nesakrāt naudu un nepiekantēties kādam manam draugam? Paklau, varbūt tiešām vienu tev piespēlēt? Tomēr patīkamāk nekā jāt.
Džordžija vīstīja dūres. Iekšā viņai viss jau vārījās, gribējās mesties Raselam virsū un zvetēt, lai gan iepretim būdīgajam Raselam viņa, protams, izskatītos smieklīga.
Paldies Dievam, iezvanījās tālrunis. Rasels izgāja un pacēla klausuli, un Džordžija dzirdēja nevērīgu, nosvērtu balsi, kādā viņš parasti pļāpāja ar draugiem. Pielēkusi pie durvīm, Džordžija tās aizslēdza. Rokas trīcēja. Šovakar par zobu tīrīšanu jāaizmirst un jāiet gultā, riskējot ar zobu veselību.