Meitenei pēkšņi sagribējās būt tādai kā di Kimiči: bagātai, varenai, lai var iznīdēt ienaidnieku. Šobrīd meitene nedomādama iesūtītu Rasela istabā slepkavu. Mirkli vēlāk pašas domas viņu šausmināja. Tad, lūk, kā ir būt tādam kā Hercogs! Vienīgi viņam bija spēks un nauda. džordžija nokaunējās.
Pie istabas durvīm kāds pieklauvēja.
Džordžij! klusā balsī uzsauca māte. Vai drīkstu ienākt?
Mans kungs! Hercogam aiz muguras atskanēja čuksts. Ar lielu piepūli Nikolo izdevās saglabāt vēsu mieru. Viņš nesteidzīgi pagriezās.
Tu? ieraudzījis spiegu, Nikolo caur zobiem nošņāca. Tev tas padodas aizvien labāk.
Atvainojiet, ja jūs pārbiedēju, mans kungs, taisnojās Enriko. Taču man šķita, ka grasāties aizbraukt. Negribējās, lai jums tas ietu secen vēlos jums kaut ko parādīt.
Ievedis Hercogu stallī, Enriko virzījās uz tālāko steliņģi. Tumšāks pat par tumsu, kas viņu ieskāva, spārnus nolaidis, tur stāvēja lidojošais zirgs.
Tev izdevās! acīm mirdzot, iesaucās Hercogs. — Iegūt mazo brīnumu!
Pienācis tuvāk, Nikolo noglāstīja kumeļa purnu. Tas bēdīgi atbubināja.
Nello! iesaucās Hercogs. Panāc šurp!
No staļļa dziļumiem iznira Nikolo zirgkopis.
-Jūsu Gaišība, viņš palocījās.
Ko tu varētu mazulīša labā darīt? Nikolo jautāja.
Viņš mazliet padevies grūtsirdībai, mans kungs, paskaidroja Nello.
Gluži dabiski, piekrita Enriko. Ilgojas pēc mātes.
Bet zirdziņš tiks tam pāri, turpināja Nello. Nebaidieties, mans kungs. Rūpēšos par viņu kā par savu bērnu.
Es arī, mans kungs, piebalsoja Enriko.
Hercogs, uzmetis skatienu abiem vīriem, viegli nodrebinājās. Lai nu kā, Nikolo ticēja, ka viņi prot apieties ar zirgiem.
*
Žēl, ka šeit nav Džordžijas, bēdigi ierunājās Čezare.
Ko tad viņa var’ darīt tamī, kas nav pa spēkam mūsiem? -pajautāja Detridžs.
Laikam neko, atzina Čezare. Man tikai gribas, lai viņa zina par Merlu.
Bet vārteja laikam stabilizējusies, vai ne? piebilda Lu-čiano. Proti, kopš Džordžija sākusi stravagēt, abu pasauļu laiki saskaņojušies. Ja šodien viņas nav, tad, jādomā, tajā pasaulē pagājusi tikai viena nakts.
Nav teikts, ierunājās Paolo. Džordžija varētu rīt ierasties jau četrus gadus vecāka. Taču tev, iespējams, taisnība.
Nedz Lučiano, nedz Čezarem negribējās, lai Džordžija atgriezusies būtu vecāka par viņiem.
Pār Auna stalli gūla nospiedoša gaisotne. Nomeklējušies augu pēcpusdienu Santa Finā, vīri vēlā stundā atgriezās Re-morā ar domu nākamajā rītā meklēšanu atsākt. Neviens īsti neticēja, ka Merla pazudusi nejauši vai ka viņu atradīs kaut kur laukos klīstam savā vaļā. Pat ja tā būtu, neba kāds nepaturēs spārnotu zirgu, lai nodrošinātu laimi savam namam?
Ja kāds viņu jau atradis, Auna noslēpums, protams, vairs nebija noslēpums.
Varbūt kāds no jums tomēr izpļāpājās di Kimiči? jautāja Paolo.
Nekādā gadījumā, atbildēja Čezare. Mēs taču zirgus pat lāgā nepieminējām.
Nepieminējām gan, piebalsoja Lučiano. Turklāt, ja arī ko runājām, šaubos, vai viņi to atstāstīja tēvam. Nedz arī kādam citam.
Man rādās, tu tos kimiķus cel vai saulītē, iekoda Detridžs. Neba aizmirsies, ko šamie tev nodarīja? Un arīdzan Hercogienei.
Kā gan es varu to aizmirst? atbildēja Lučiano. Viņu darbību jūtu ik uz soļa. Bet abi jaunie nemaz nelīdzinās tēvam. Nedz arī brālēnam, ja tā padomā. Manuprāt, jaunajiem prinčiem dzimtas plāni nerūp.
Takš melnā avs precēs jauniņo Ariannu, lai tik iztaptu papucim, iebilda Detridžs.
Ak tā, teica Lučiano klusāk, nekā pašam gribējās, -jums tas jau zināms?
Audžutēvs neveikli sagrozījās.
Žēl, Lučian, bet māsters Rodolfo manim pasacīja, negribēju pat teikt, takš tu rādījies tik nešaubīgs tamī, ka jaunais kundzēns ir tevim draugs. Āre, ko tev sacīšu šamais ir sava papus dēls un darīs, ko tas pieteiks.
Bet kā būs ar Ariannu? jautāja Lučiano. Kā, jūsuprāt, rīkosies viņa? Pārdos sevi dēlam, bet pilsētu tēvam? Neko tādu Arianna nemūžam nedarīs. Viņa taču ir savas mātes meita!
Skaties, teica māte, noliksim uz cepeškrāsns, lai žūst, un būs tikpat kā jauns.
Zirdziņam atkal bija spārni, un šuves pat nemanīja. Mora bija godam pastrādājusi ar līmi.
Nē, iebilda Džordžija, viņš paliks manā istabā!
Māte nopūtās.
Dari, kā zini. Vienīgi, ja nenoliksim siltā vietiņā, līme sacietēs lēnāk.
Lai stāv uz palodzes, atbildēja Džordžija. Man nekur nav jāsteidzas. Negribu, lai zirdziņš atkal tiek Rasela rokās. Pati redzēji, ka viņš to salauza tīšām.
Tā bija patiesība. Skaidri varēja redzēt, ka spārni līdzeni atlauzti no zirdziņa muguras. Tomēr Morai negribējās ticēt, ka Rasels var būt tik mežonīgs. Morai gribējās normālu ģimeni, un tāpēc viņa nespēja skatīties acīs patiesībai: proti, ka viņas meita un padēls viens otru ienīst.
Džordžij, redzu, ka tu esi īsta nelaimes čupiņa, māte teica. Vai negribi uz laiciņu izkustēt no mājām?
Džordžija uzmeta mātei pārsteigtu skatienu. Ārsts Kenedijs uzskatīja viņu par pietiekami veselu, lai nākamajā dienā atgrieztos skolā: “Neliela pārpūlēšanās, tā semestra beigās gadās. Pārāk daudz mājasdarbu,” tāds bija ārsta slēdziens.
Bet ko teiks skolā? Džordžija pajautāja.
Nu, tu taču nākamajās divās dienās vari iedzīt, māte atbildēja, mājasdarbus vairs neuzdod! Alises māte, starp citu, apvaicājās, vai tu negribi svētdien braukt kopā ar Alisi pie viņas tēva uz Devonu. Alise jautājusi, vai tu varēsi, viņiem tur, vai zini, ir zirgs.
Zinu, Džordžija apskurbusi, daudz nedomādama atbildēja. Nudien nenāktu par ļaunu aizlaisties no mājas gaisotnes, turklāt vilināja arī iespēja pabūt ilgāku laiku kopā ar Alisi. Visvairāk Džordžiju priecēja tas, ka Alise par viņu apvaicājusies. Viņas taču sadraudzējās pavisam nesen. Bet kā būs ar stravagēšanu vai no devonas varēs tikt uz remoru? ej nu sazini, vai ar cietušu talismanu vispār izdosies stravagēt.
Kur jūs ar Alises mammu satikāties? Džordžija jautāja, cenzdamās iegūt laiku.
Viņa piezvanīja man uz darbu, atbildēja māte. Kad tu šodien neieradies skolā, Alise uztraucās. Gribējusi uzaicināt tevi pati, bet baidījusies, ka tu līdz semestra beigām skolā neparādīsies.
Es jau labprāt, piekrita Džordžija.
Mora atviegloti nopūtās. Viens pusaudža hormonu komplekts uz bridi laukā no mājām, tikmēr varbūt izdosies pārliecināt Ralfu, lai Džordžijas prombūtnes laikā pamnā ar Raselu. Labi arī, ka Džordžija nevarēs tikties ar to dīvaino vīrieti, kuru piemineja Rasels, pirms Mora pati nepārliecināsies, kas un kā.
*
Falko kliboja lejā pa milzīgajām vasaras pils kāpnēm. Augu ritu viņš gaidīja Lučiano, cerēdams satikt arī Džordžiju. Bet neviens neparādījās. Pils, visu pamesta, slīga klusumā, un Falko pamazām zaudēja drosmi. Nav jau grūti pašapzinīgi spriedelēt ar stravaganti par jauno dzīvi džordžijas pasaulē, bet ko tad, ja plāns izgāzīsies? Varbūt talismans viņam nemaz nekalpos. Ko tad, ja viņš velnišķīgi iesprūdīs kaut kur pa vidu starp abām pasaulēm? Tad jau labāk nīkuļot šeit, nevis šķirties no dzīves, te vismaz viss pazīstams.
Ja stravagēšana tomēr vainagotos ar panākumiem, Falko zināja, kā ģimene bēdāsies, sevišķi jau Gaetano un tēvs. Taču, kopš atklājās Falko aiz muguras kaltie Hercoga plāni piesaistīt viņu baznīcai, zēns saprata, ka tēvs uz viņu raugās citādi nekā uz brāļiem. “Aiztaupīšu viņam vilšanos,” Falko nozvērējās, “tad jau labāk pazust uz visiem laikiem.”