Falko pameta skatienu lejup uz kāpnēm nez cik pakāpienu vēl atlicis un tad atpakaļ, lai redzētu, kāds ceļa gabals pievārēts. Ar acs kaktiņu Falko manīja aiz kolonnas pazibam zilu apmetni. Ne jau pirmo reizi. Skaidrs, bez viņa un kalpiem pilī uzturas vēl kāds.
Pēkšņi pie lielajām parādes durvīm kāds pieklauvēja, un pēc brīža sulainis ieveda Lučiano. Falko, ieraudzījis jauno stravaganti, nopriecājās, lai arī viesis ieradās viens.
Lučiano bija skrējis pa diviem pakāpieniem reizē: Falko nepaspēja ne atjēgties, kad stravagante bija klāt.
Atvaino, ka nokavējos, Lučiano teica. Bet man visu rītu vajadzēja būt pilsētā citā uzdevumā. Mums ar tevi jāparunājas zem četrām acīm.
Ceturtdien, saudzīgi nocēlusi spārnoto zirdziņu no palodzes, Džordžija to aplūkoja. Izskatījās tā nekas. Uzmanīgi ievīstījusi talismanu biezā, polsterētā papīrā, meitene iebāza to kabatā. Šodien jāpaņem zirdziņš uz skolu, bet vakarā jāpalūko, vai tas spēs aiznest viņu uz Remoru.
Alise jau bija klasē. Ieraudzījusi Džordžiju sveiku un veselu, draudzene atplauka smaidā. Džordžija tiešām jutās krietni labāk, nepatikšanu dēļ viņa pat nebija cerējusi iemigt, tomēr beigās naktī atpūtās un tagad jutās krietni možāk nekā jelkad pēdējās dienās.
Vai brauksi ar mani uz Devonu? Alise piereģistrēšanās laikā čukstus pajautāja. Mana mamma vakar vakarā ar tavējo runāja.
Džordžija piekrītoši pamāja.
-Jā, paldies! Ar lielāko prieku! Vai drīkstēšu jāt uz tava zirga?
Protams, atbildēja Alise. Darīsim to pēc kārtas.
Alise, čukstēja Džordžija, vai tu māki jāt uz neapseg-lota zirga?
Alise tik tikko paspēja pamāt, kad Jeitsas kundze aizrādīja viņām, lai nepļāpā.
Lučiano pārsteigts lūkojās garajā balles zālē. Tālajā galā zem pārvalkiem stāvēja mūzikas instrumenti, simtiem spoguļos vīdēja divi istabas vidū apstājušies zēni viņš un Falko. Maz ticams, ka jauno di Kimiči atspulgs iepriecināja.
Vai te nav… mazāka? telpas? Lučiano pajautāja.
Būs labi tepat, atbildēja Falko. Neviens šurp nekad nenāk, vienīgi ģimenes svinībās.
Falko klibodams šķērsoja balles zāli.
Pie loga ir tīri mājīgi, viņš sauca.
Lučiano pēkšņi palika žēl vientuļā zēna, kas plašo, drūmo namu bija pārvērtis savā karaļvalstī. Piesēduši viņpus rēgai-najām arfas un klavesīna aprisēm, zēni klusītēm runāja par Džordžiju un Falko bēgšanas priekšdarbiem.
Manuprāt, teica Lučiano, tev jāveic ģenerālmēģinājums.
Kas tad tas? brīnījās Falko.
Kaut kas līdzīgs Stellata priekšsacīkstēm, vingrināšanās, -paskaidroja Lučiano. Jāpagaida, lai Džordžija atnes tev talismanu, un tad abi lūkosiet stravagēt. džordžijas pasaulē tad būs rīts, varēsi savām acīm pārliecināties, vai tev tur patiks. Manuprāt, nevienu lēmumu nevar pieņemt, visu iepriekš nenoskaidrojot. Tur būs pavisam citādi, Lučiano pamāja uz tukšo balles zāli.
Bet es jau gribu, lai nav tā kā šeit, sacīja Falko. Kā tu domā, kad viņa ieradīsies?
Lučiano apķērās, ka pats to nezina. Pirmo reizi par visiem laikiem viņš par Džordžiju uztraucās.
15. nodaļa. Spoks pilī
Gaetano bija pārāk samulsis, lai priecātos par Belecas apmeklējumu. Tomēr pilsēta, bez šaubām, bija skaista. Lai cik kvēli Gaetano mīlēja dzimto Džilju, tomēr nācās atzīt, ka Beleca ir iespaidīga. Reģents palūdza brāļiem Edžidio un Fiorentino izrādīt viesim pilsētu, un abi tagad vadīja dienas, airējot laivu ar jauno di Kimiči pa kanāliem un stāstot par savām mandoljeru gaitām.
Rodolfo brāļi bija pārsteidzoši laba sabiedrība nepārtraukti skanēja smiekli un anekdotes, vecie mandoljeri bija pavisam citādi nekā viņu tramīgais jaunākais brālis. Pirmajā dienā, kad airēja Edžidio, Fiorentino pateica, ka jāiebrauc prāmju piestātnē. “Mums no turienes māj sieviete,” viņš paskaidroja. “Laikam esam noturēti par prāmi.”
Gaetano pielika virs acīm plaukstu, lai varētu labāk redzēt. Pat no šejienes, pret saules gaismu, viņš pazina māsīcu
Frančesku. Diviem pusmūža mandoljeriem tīri labi patika uzņemt laivā skaistu, jaunu sievieti, sevišķi jau pēc Gaetano paskaidrojuma, ka tā ir viņa radiniece.
Ko jūs te visi darāt? pēc iepazīšanās un iekārtošanās mandolas mīkstajā sēdeklī Frančeska painteresējās. Tu, Gaetano, vizinies kā tāds tūrists.
Tā nu gluži nevarētu teikt, iebilda Fiorentino. Tūristus vadā jaunāki mandoljeri. Mēs ar brāli jau sen esam atvaļināti, tomēr mums ir pietiekami daudz zināšanu, lai varētu godāto viesi iepazīstināt ar savu pilsētu.
Jādomā, ka jūs atvaļinājāties pavisam nesen, teica Frančeska. Cik man zināms, mandoljeri darba gaitas pārtrauc divdesmit piecu gadu vecumā.
Brāļi par komplimentu nopriecājās, uztverdami to kā labu joku.
Man jau pašai nebūtu nekas pretī apskatīt pilsētu, turpināja Frančeska. Brālēns, Vēstnieks, pērn atveda mani šurp laulāties, bet no Belecas tikpat kā nekas nav redzēts, vienīgi ievērojamākās vietas tādas kā Bazilika un koka tilta tirgus. Dzīvoju lielākoties ieslēgta vīra palazzo, un mana vienīgā sabiedrība ir kalpone.
Bet jūsu vīrs? apvaicājās Edžidio, kas mazliet pārzināja Frančeskas laulību vēsturi.
Viņa te nav, atbildēja Frančeska. Padomnieks Albāni devies pārraudzīt savus vīna laukus Čitanovas apkārtnē.
Frančeska noklusēja savu uzstājīgo prasību pret Rinaldo di Kimiči par viņas un vecā Albāni laulības šķiršanu un to, ka negrasās palikt ne mirkli ilgāk pie vīra sāniem Belecā. Albāni tiešām piederēja vīna lauki dienvidos, taču vīnogulāji, apkrituši ar miltrasu, nīkuļoja: tieši tāpēc jau viņš bija piekritis pieņemt di Kimiči līgavu, kas ieradās ar lielu pūru. Tomēr izrādījās, ka atbrīvoties no piespiedu laulībām ir krietni sarežģītāk, nekā Frančeska iedomājās, Albāni bija pietiekami viltīgs un negribēja zaudēt Frančeskas pūru.
Di Kimiči ģimenei tas bija kutelīgs jautājums. Tūlīt pēc Hercogienes vēlēšanu farsa Frančeska cerēja atgriezties Be-lonā, bet pienāca vēsts no personas, kas bija tikpat ietekmīga kā hercogs Nikolo, ar norādījumu palikt pilsētā, kamēr tiks izstrādāta laulību šķiršanas procedūra, kam bija jāglābj di Kimiči dzimtas gods un jārada ilūzija, ka Belecā Frančeska apmetusies personīgu motīvu dēļ.
Mēs labprāt izrādītu jums abiem ar Principe dzimto pilsētu, teica fdžidio.
Gaetano pat neiedomājās, no kurienes Frančeskai zināms, ka viņš šajā laikā kuģo pa kanāla ūdeņiem, un kā viņai vienai izdevies atstāt palazzo. jauneklis juta tikai prieku par tikšanos. Nākamās pāris nedēļas viņš aizvadīja kopā ar Fran-česku un Rosi brāļiem, iepazīdams pilsētu gan pastaigājoties, gan peldot mandolā.
Viņi aizbrauca uz salām, un Gaetano nopirka māsīcai mežģīnes un stikla izstrādājumus, bet sev jaunu dunci. Pēc tam abi iebaudīja brīnišķīgas kūkas Burleskā un apmeklēja Mer-lino stikla muzeju. Gaetano nopētīja stikla masku, izlasīja stāstu par Remoras princi, kurš bija dejojis ar Hercogieni, kas šo masku nēsāja. Hercogienei toreiz bija paslīdējusi kāja, un maska saplīsusi viņai uz sejas. Kopš tā laika visām neprecētajām sievietēm Belecā no sešpadsmit gadu vecuma bija jāstaigā ar maskām.