Kaut kas labs manās drausmīgajās laulībās tomēr ir, -čukstēja Frančeska, maska man šeit nav jānēsā. Nezinu, kā Hercogiene to pacieš. Kāda jēga būt jaunai un daiļai, ģērbt skaistus tērpus un nēsāt dārgakmeņus, ja neviens neredz tavu seju? Manuprāt, viņa drīz vien apprecēsies, lai atbrīvotos no maskas.
Sarunas laikā Gaetano jutās neveikli. Princis nevarēja izšķirties, vai stāstīt Frančeskai par Belecas vizītes mērķi un to, ka bezmaz katru vakaru viņš pusdieno divatā ar Hercogieni, kas smaidīdama sēž viņam pretī pie galda, neslēpdama daiļumu, bez maskas, un Gaetano viņu uzrunā par Ariannu.
Tas noteikti bija mūsu vectēvocis, ierunājās Frančeska, lasīdama paskaidrojumu līdzās maskai.
Gaetano nolaidās atpakaļ uz zemes. Viņi ar Frančesku bija di Kimiči, viens no abu priekštečiem bija griezies dejā ar liktenīgo Hercogieni. Gaetano gan nezināja, vai Arianna ir viņas pēctece, tomēr valdīja uzskats, ka Belecas Hercogiene noindējusi jauno Remoras princi. Žēl, ka viņš to uzzināja tikai tagad. Kas tur ko brīnīties, ka di Kimiči ar Belecas pilsētu naidojas.
Jājautā, vai viņa laulības ar Ariannu šo naidu pārtrauks?
*
Nekā nebija, puiškan, provē noturēties! varen uzjautrināts smēja Viljams Detridžs.
Vecajam anglim ar Čezari bija kopējs noslēpums: abi mācīja Lučiano jāšanas mākslu. Vismaz centās to darīt. Lučiano nebija pārāk apdāvināts un diezgan bieži krita no zirga. Tā kā vingrinājumi notika pļavā, kur netnika mīksta siena, smagāku ievainojumu par nobrāzumiem un aizvainotu lepnumu nebija. Lučiano negribējās, lai par viņa vingrināšanos uzzina Džordžija, tāpēc privātstundas notika rīta agrumā vai nakts melnumā.
Lēmums Lučiano prātā nobrieda, vērojot Stellata priekšsacīkstēs Čezari, kas jāja uz neapseglota zirga. Lučiano ap-skauda Čezari, kas ar skaisto bēri Arkandželo veidoja vienu veselu un sēdēja zirga mugurā kā uzliets. Joprojām smeldza arī atmiņas par Džordžijas un Čezares ceļojumu zirga mugurā no Santa Finas kopā ar Gaetano di Kimiči Lučiano ar Falko tikmēr bija jāvelkas viņiem aiz muguras karietē. Pat
Falko, kas bija trīs gadus jaunāks par Lučiano, pirms negadījuma droši vien bijis labs jātnieks.
Ja es joprojām dzīvotu divdesmit pirmajā gadsimtā, -Lučiano reiz teica audžutēvam, tad ar nepacietību gaidītu nākamo gadu, lai varētu saņemt braukšanas apliecību. Jūs jau zināt, es jums stāstīju: lai brauktu ratos bez zirga. Tētis automašīnu parka sporta centrā jau man šo to ierādīja. Bet tagad viss pagalam man nebūs pat divriteņa. Tāpēc neatliek nekas cits kā apgūt pārvietošanos ar tāliešu satiksmes līdzekli.
Detridžs bija klusējis. Lučiano tik reti runāja par pagātni, kas bija tik tālu nākotnē un kur bija daudz mašīnu, tās Elizabetes laika anglis spēja iedomāties tikai ar lielām grūtībām. Detridžs cieši apkampa Lučiano. “Jā gan, to tev nudien ne-skādētu apgūt,” tas bija viss, ko viņš pateica.
Tad nu abi stravaganti kopā ar Čezari uzsāka slepenās stundas. Sākumā ar segliem, lai gan Lučiano dedzīgi vēlējās ātrāk pāriet uz jāšanu bez segliem, lai var līdzināties Čeza-rem un jāt tikpat viegli un veikli.
Nemēģini skriet, pirms neesi iemācījies staigāt, brīdināja Čezare.
Nerimšos, kamēr nespēšu jāt riksī! elsa Lučiano, mētādamies augšup un lejup lēnprātīgās brūnās ķēves Dondolas (dondolare šūpoties) mugurā, kuru skolotāji bija viņam izvēlējušies.
Nekreņķējies takš, iesaucās Detridžs, gan jau mēs no tevīm zirdzinieku uztaisīsim.
Džordžija, pēcpusdienā izgājusi laukā no skolas, nezināja, ko iesākt. Uz mājām iet negribējās tur gaidīs Rasels, bet uz antikvariātu ļauno apmelojumu dēļ meitene baidījās iet. Tiec nu skaidrībā, kā Rasels uzzinājis par viņas ciemošanos pie Gold-smita kunga. Beigās Džordžija nosprieda, ka vienlaikus sēdēt mājās un lodāt ap antikvariātu Rasels tomēr nespēs, tāpēc izšķīrās un devās apciemot veco vīru.
Kad Džordžija ienāca veikaliņā, Goldsmita kungs tirgoja divas zaļas vāzes švītīgai kundzei, tāpēc gaidīdama meitene sāka šķirstīt vecus Country Life žurnālus, kas bija nolikti uz apaļa marmora galdiņa telpas stūri. Stūķēdams desmit mārciņu banknotes kases atvilktnē, Goldsmita kungs rādījās visai labā omā. Kā nekā pirmais darījums vairāku dienu laikā.
Tu izskaties labāk, mīļumiņ, viņš teica.
Man klājas lieliski, atbildēja Džordžija, ārsts teica, ka pie visa vainīgs nogurums.
Un kā ar zirdziņu vai atradās? Goldsmita kungs painteresējās.
Pie Rasela, Džordžija drūmi atbildēja. Vecāki lika atdot man, bet viņš jau bija paguvis atlauzt spārnus. Paskatieties!
Džordžija izņēma salīmēto zirdziņu no kabatas un iepakojuma. Goldsmita kungs nopētīja spārnus.
Kāds, tos labodams, krietni pastrādājis, viņš secināja.
Mamma, atbildēja Džordžija. Vēl jau nevarēja zināt, vai zirdziņš būs tikpat labs kā agrāk, bet to jau Džordžija pirms stravagēšanas nevarēja zināt.
Tad jau tev bija taisnība par Raselu? jautāja Goldsmita kungs. Ko darīja vecāki?
Neko! rūgti izsaucās Džordžija. Nepatikšanās esmu iekūlusies es, nevis viņš!
Kas par nepatikšanām?
Džordžija saminstinājās.
Nav svarīgi, viņa teica. Vispār jau es atnācu pateikt, ka zirdziņš atradās un es uz laiciņu aizceļošu. Laikam jau
vecāki nolēmuši mūs ar Raselu uz brīdi izšķirt.
i
Man tavu apciemojumu pietrūks, atbildēja Goldsmita kungs, lai gan iecere, manuprāt, nav peļama.
Jā, piekrita Džordžija, turklāt Devonā varēšu jāt uz īsta zirga, kas pieder manai draudzenei.
Vienu no spoguļiem Rodolfo bija pavērsis uz Lielo kanālu. Ar tā palīdzību stravagante patlaban sekoja brāļu airētajai man-dolai ar jauno di Kimiči un viņa māsīcu. Redzēdams, ka abi jaunieši sabāzuši kopā galvas, Rodolfo pasmaidīja nūja, Gaetano iepazīstina Frančesku ar Belecas ievērojamākajām vietām.
Darbi labi iet no rokas, vai ne? atskanēja balss aiz muguras.
Rodolfo pagriezās pret Ariannu, tagad uzsmaidīdams viņai.
Nemaz nedzirdēju, kā ienāci. Laikam jau tā ir vecuma pazīme.
Arianna, ieradusies pa slepeno eju, uzlika roku uz Rodolfo pleca.
Tu nekad nebūsi vecs, viņa sacīja. Abi izskatās laimīgi, vai ne?
Arianna, tu esi iesaistījusies bīstamā spēlē, teica Rodolfo.
Es? jaunā Hercogiene iepleta acis. Tas taču tik dabiski princis pavada laiku ar vienīgo radinieci Belecā!
Rodolfo sarauca uzacis.
Zini, tu ar katru dienu kļūsti līdzīgāka savai mātei!
Džordžija, nespēdama iemigt, atlaidās gultā ar salaboto zirdziņu rokās un sāka prātot par Remoru. Ko tad, ja stravagē-šana vairs neizdosies? pamazām laizdamās miegā, meitene sev zvērēja: “Ja tikšu atkal Remorā, darīšu visu, ko Falko gribēs, nekavēdamās ne brīdi, kamēr talismans atkal nav ticis Rasela rokās.”
Atvērusi acis, Džordžija ieraudzīja sauli, kas pa dakstiņu jumta spraugām meta zeltainu gaismu Auna siena šķūņa putekļos. Apakšā uz akmens klona, ēdot šmakstinādami, mīņājās zirgi. Viņa atkal bija Remorā!