Iet ar tevi uz skolu? pārjautāja Lučiano, ar bažām iztēlodamies bālo, sakropļoto Falko līksmajā Bārnsberijas videnes jezgā. Ko Falko vilks mugurā? Viņš taču nevienā stundā nespēs sekot līdzi! Un ko tad, ja kūjas paliks šeit? Viņš nespēs spert ne soli!
Džordžija sarauca uzacis. Tik tiešām plāns jāapdomā rūpīgāk.
Tad varam mēģināt nākamnakt. Tādā gadījumā Tālijā atgriezīsimies sestdien. Sameklēšu kaut kādas drēbes. Vēl arī spieķi ja nemaldos, mums lietussargu plauktā kaut kas tāds mētājas. Taču ilgāk izmēģinājumu atlikt nevaram. Svētdien braukšu uz Devonu un tur Falko līdzi ņemt nevaru. Nespēšu izgudrot, ko teikt par viņu draudzenei Alisei.
Bet kad mēs varēsim laisties projām pa īstam? nobažījies jautāja Falko.
Ne ātrāk kā pirms manas atgriešanās, stingri teica Džordžija. Es pat īsti nezinu, vai spēšu stravagēt no de-vonas. kā tev šķiet, Lučiano?
Nezinu, atbildēja Lučiano. Rodolfo uzskatīja, ka nevarēšu stravagēt no venēcijas uz belecu, un es pat nemēģināju. Laikam tāpēc, ka Venēcija nav Anglijā. Pēc Rodolfo domām, vārteja savieno tikai Angliju ar Tāliju spriežot pēc Doktora Detridža ceļojuma. Bet, kā varētu būt Devonā, to gan nezinu.
Vai Devona atrodas citā valstī? painteresējās Falko, un Džordžija saprata, cik daudz nāksies jaunajam di Kimiči palīdzēt, kad viņš beigās pārtulkosies viņas pasaulē.
Falko turp dosies uz visu dzīvi, nevis uz Ziemassvētkiem, kāpdama ar Lučiano ratos, lai dotos atpakaļ uz Re-moru, skumji teica Džordžija.
Tas tiesa, piekrita Lučiano. Vai esi pārliecināta, ka vēlies to visu uzsākt? Viņš būs visnotaļ atkarīgs no tevis -varbūt gadiem.
Falko likteni izšķirs sociālais dienests, vai ne? atbildēja Džordžija. Sākumā viņiem būs Falko jāpiedāvā dzīvot kādā ģimenē ja mums paveiksies, šo lietu uzņemsies mana mamma. Beigās viņu piedāvās adopcijai. Falko taču ir tikai trīspadsmit gadu. Jā, laikam jau tev taisnība: ja Falko paliks Londonas tuvumā, bez manis viņam neiztikt vēl krietnu laiku.
Viņi saskatījās, apjauzdami, kādas pūles plāna īstenošanā jāiegulda. Braukdami šurp, Džordžija un Lučiano runāja tikai par Merlu. Lučiano līdz pēdējam sīkumam izstāstīja par neauglīgajiem meklējumiem. Tagad pirmajā vietā izvirzījās Falko jautājums, kas bija pārņēmis abu prātus un sarunas.
Pirmo reizi kopš ierašanās Remorā Džordžija vēlējās ātrāk doties mājās tur tik daudz kas vēl jānokārto.
16. nodaļa. Pirmais pārlidojums
Labi, ka semestra pēdējā dienā Bārnsberijas vidusskolā stundas beidzās jau ap pusdienlaiku. Ari no rita neviens nepārstrādājās, skolēni cerību pilni gaidīja septiņas brīvības nedēļas. Apmēram pusei brīvlaiks rādījās saulains, citi jutās laimīgi, domās klejodami laiskajā angļu vasarā, pat tie, kam līdz gala eksāmeniem nāksies izurbties cauri grāmatu kalniem.
Skolasbiedru runas par vasaras plāniem vedināja Džordžiju domāt par savām iecerēm. Tuvākās divas nedēļas viņa pavadīs kopā ar Alisi Devonā, bet pēc tam noteikti palīdzēs Falko pārtulkoties. augusta nogalē gaidāms ceļojums ar ralfu un māti uz Franciju paldies Dievam, bez Rasela. Vispār jau galvenā vasaras balva Džordžijai bija Rasela piecu nedēļu darbs Tesco uzņēmumā, bet pēc tam viņš kopā ar draugiem dosies divu nedēļu garā ceļojumā uz Grieķiju.
Džordžija jau skaitīja dienas: Stellata notiks piecpadsmitajā augustā. Tiktāl viss bija skaidrs. “Tās allaž notiek tieši augusta vidū,” Paolo viņai bija teicis. “Kundzes dienā, mūsu draugi manuši gan teiktu Dievietes dienā.” Sacīkstes iekrita piektdienā. Džordžijai ļoti gribējās būt skatītājos, lai gan varētu rasties šķēršļi, lielajam notikumam bija paredzēts sākties ap septiņiem vakarā, kad uzkrīt krēsla.
Nedēļas nogalē pēc Stellata bija paredzēts doties francijas brīvdienās. Džordžijai par prieku, Ralfam bija jāstrādā viņš lika jaunas instalācijas kādā vecā namā kamēr darbs nebūs galā, par brīvdienām nav ko domāt. Sīkāk par brīvdienu plāniem Džordžija bija uzzinājusi pavisam nesen. Mora dīca, līdz abi ar Ralfu vienojās par datumu, un tad māte bija atsaukusi vienu nedēļu Francijas dienvidos, jo Ralfs paziņoja, ka ilgāk viņš būt projām nevarēs. Taču, ja ceļojums iekristu nedēļu agrāk, Stellata džordžijai ietu secen.
Pēcpusdienu meitene aizvadīja savā istabā, gatavodamās nākamnakt iecerētajam stravagēšanas ģenerālmēģinājumam. Ar grūtībām viņa izskaitļoja Falko apģērba izmēru. Trīspadsmit gadu vecumā Falko bija pasīks, taču Džordžija nosprieda, ka viņas vecajā T krekliņā un biezajās trenūzenēs ielīdīs. Arī kāja viņam nebija liela uzaus Džordžijas krosenes. Pārāk eleganti jau Falko neizskatīsies, bet vismaz nekritīs citiem acīs, protams, ja neņem vērā viņa gaitu.
Lietussargu plauktā Džordžija bija nočiepusi divus spieķus un tad pārkārtojusi neskaitāmos lietussargus, divriteņu sūkņus un pat vecu Rasela plastmasas zobenu, lai neviens nepamana spieķu aizceļošanu. Tomēr Falko tādi diez ko nepiestāvēs. Labāk jau būtu kruķi, taču Džordžija pat nezināja, kur tādus meklēt. Spieķus viņa nobāza savā istabā aiz kumodes.
Nu neatrisināts palika tikai āķīgais apakšveļas jautājums. Ej nu sazini, ko tālieši dienā velk zem apģērba, bet kā tu jautāsi? Pašai
Džordžijai zem Remoras zēna tērpa allaž bija tas pats, kas tonakt savā pasaulē vispār jau viņa bija pasākusi naktīs vilkt plānus topiņus un bikses, lai Remoras saulē nepārkarstu.
Tomēr piedāvāt Falko savas bikšeles laikam nevarēs. Neatlika nekas cits kā pievākt Rasela apakšbikses. Tas bija sarežģīts un kutelīgs pasākums, jo Rasels bija mājās. Divreiz, Džordžijai ejot uz veļas žāvētavu zem kāpnēm, viņš kārstījās savas istabas durvīs, un Džordžija izlikās, ka iet pēc dvieļiem vai savām drēbēm.
Rasels noraudzījās Džordžijā ar neslēptu nicinājumu.
Ko tad atkal perini? viņš otrajā reizē pajautāja.
Kravāju mantas Devonai, Džordžija saltā balsī atbildēja. Kas tev par daļu!
Nūja, novilka Rasels. Jaunā draudzene. Kārtējā zirgu aptaurētā. Varēsiet abas reizē plātīt kājas virs ērzeļa.
Džordžija atbildēja ar iznīcinošu skatienu. Bet vēlāk, dzirdēdama, ka Rasels aiziet, viņa atkal iemetās veļas žāvētavā. Bija jāatrod jauns, vēl neizstaipīts bikšu pāris, jo Rasels miesās bija krietni brangāks par sīko Falko. Čiepdama nolūkoto objektu un pēc tam iedama to nolikt pie spieķiem, sirds Džordžijai dauzījās kā negudra.
Ko, pie joda, teiktu Rasels, ja pieķertu viņu ar savu apakšbikšu pāri rokās?
Par laimi, pārdomām neatlika laika, jo, iemetusi skatienu rokas pulkstenī, Džordžija saprata, ka pēdējais laiks iet uz mūzikas stundu. Pagrābusi futlāri ar vijoli, meitene izskrēja uz ielas.
Malholendu nama tuvumā Džordžija palēnināja gaitu. Kopš iepriekšējās vijoļspēles stundas pagājušajā nedēļā tik daudz kas bija noticis! Džordžija pat nedomāja, ka, ejot pie Lučiano mātes, būs tik jocīga sajūta. Vikija Malholenda, atvērusi durvis, kā allaž laipni sveicināja. Taču šoreiz Džordžija, ieskatījusies Lučiano mātes sejā ciešāk, ievēroja aiz smaida pavīdam skumjas.
Kad stunda bija galā, Vikija, Džordžijai par pārsteigumu, piedāvāja tasi tējas.
Šodien man stundu vairāk nebūs, viņa teica. Visi mani pastāvīgie piektdienas audzēkņi, tiklīdz ģimenes pārkārtojas vasarai, dodas brīvdienās.