Džordžija labprāt pakavējās ilgāk gan jau sarunas aizies līdz Lučiano. Kad Vikija ienesa paplāti ar tasītēm un smilšu cepumiem, Džordžija lūkojās zēna fotoattēlā.
Jūs ar manu dēlu bijāt mazliet pazīstami, vai ne? Vikija uzsāka sarunu.
-Jā, atbildēja Džordžija, spēlējām vienā orķestrī.
Meitene tīksmi malkoja tēju, domādama, ka Lučiano tagad izskatās krietni vecāks nekā I.usjēns fotoattēlā.
Man tiešām žēl, ka viss tā beidzās, viņa piebilda.
Iestājās klusums. Džordžija atcerējās zēna veco, bijušo
pasauli. Lučiano bija teicis, ka vecāki viņu vienreiz ieraudzījuši, un Džordžija nodomāja: "Ak kungs, nez kā varēja justies Vikija, ieraugot neizskaidrojamā kārtā parādāmies mirušo dēlu? Gan jau pirmajā reizē viņa nodomāja, ka jūk prātā. Interesanti, vai, ieraugot dēlu, sērojošā māte jutās labāk vai sliktāk?”
Džordžijai likās, ka diez vai to kādreiz uzzinās. Kaut ko tādu vijoļspēles skolotāja taču nestāstīs.
Kā tu domā, vai nav muļķīgi turēt Lusjēna foto tik redzamā vietā?
Nē, protams, ne! atbildēja Džordžija. Manuprāt, viņam tas patiktu.
Vikija uzmeta meitenei dīvainu skatienu.
Lučiano jašanas prasmes pilnveidojas. Patlaban viņš mācījās pāriet riksi, lai gan māca nogurums un sāpēja visas maliņas.
Dondola bija rāms zirgs, detridžs pacietīgs skolotājs, tomēr Lučiano ne tuvu nestāvēja blakus Čezarem. Jaunais tālietis patlaban jāja uz neapseglota Arkandželo ap sacīkšu trasi, un ne jau Lučiano vien vēroja viņu, jūtot gan apbrīnu, gan bažas. Pārējo zvaigznāju zirgu meistari visi kā viens bija atnākuši nolūkot varbūtējos žokejus un izvērtēt pretiniekus.
Lučiano palika vērot trasi vēl ilgi pēc nodarbības beigām, un tur Džordžija viņu arī atrada.
Lielisks, vai ne? Lučiano ieainājās.
Nepārspējams! piekrita Džordžija. Turklāt tik saderīgs ar Arkandželo. Apdzīt viņus nebūs viegli.
Nokāpis no zirga, Čezare pienāca pie Lučiano un Džordžijas. Izmircis sviedros un smaidīgs.
Vai nevēlies pamēģināt, Džordžij? Čezare piedāvāja.
Lučiano noskatījās, kā meitene kāpj bērim mugurā. Džordžija, bez šaubām, bija lietpratēja. Ašāk par riksi viņa bez segliem nejāja, tomēr sēdēja droši un uzņēma labu ātrumu. Pie Lučiano Džordžija atgriezās pietvīkusi kā uzvarētāja.
Noiesim maliņā parunāt, Lučiano ierosināja.
Viņi apsēdās uz zālainas nogāzes ar skatu uz trasi. Zemāk pletās lauki Čezare bija stāstījis, ka tur audzē mdens krokusus, no kuriem iegūst Remoras lepnumu safrānu. Krokusi patlaban metās zaļi un riesa ziedu pumpurus. Pēc Čezares vārdiem, paies pāris nedēļu un pilsētu ieskaus zelta un purpura jūra.
Vai ģenerālmēģinājumu esi iecerējusi šonakt? Lučiano Džordžijai pajautāja.
Nezinu, kā vēl lai pārbauda, vai Falko pārtulkošana izdosies, džordžija atbildēja. Man šis tas ir padomā.
Tas tev ir liels risks, vai ne? Lučiano jautāja. Kāds taču var ieraudzīt viņu tavā istabā, un ko tad?
Zinu, meitene atbildēja, bet neko labāku neizgudrošu. Varbūt vari dot man padomu?
Lučiano noliedzoši purināja galvu.
Nekādi nespēju iztēloties, kā Falko pielāgosies dzīvei divdesmit pirmajā gadsimtā, viņš atzinās.
Tu sešpadsmitā gadsimta cilvēkā, šķiet, pārvērties sekmīgi, Džordžija klusi atbildēja.
Lučiano, bridi padomājis, teica: Vai drīkstu tev ko jautāt?
Džordžija pamāja.
Vai tu vēl ej pie… manas mammas uz vijoļspēles stundām?
Jā, atbildēja Džordžija, šodien pat tur biju.
Un… vai viņa kādreiz piemin ari mani? Lučiano jautāja.
Parasti ne, Džordžija teica, bet šodien gan.
Lučiano vairākas minūtes klusēja. Tad ar abām rokām izbrauca sev cauri matiem.
Vai drīkstam kaut ko tādu nodarīt Falko ģimenei? zēns mirkli vēlāk jautāja. Man jau nebija izvēles, bet viņš vēsu prātu domā pamest tēvu, māsu, brāļus. Kā jutīsies viņi? Un viņš pats? Zini, es pāris reižu atgriezos palūkoties uz saviem vecākiem. Tas bija tik smagi.
Zinu, atbildēja Džordžija. Es Falko vietā laikam tā nevarētu. Bet viņš jau ir neparasta personība. Turklāt tiešām to vēlas.
*
Falko šķita, ka nakts nemūžam nepienāks. īsi pirms mijkrēšļa stundas vajadzēja ierasties Lučiano un Džordžijai. Jaunais di Kimiči nekur nespēja rast mieru uz lasīšanu prāts nenesās. Ar mokām Falko nokāpa lejā uz stalli parunāties ar Nello, kas, ieraudzījis jauno augstmani, bija pārsteigts, tomēr nepavisam ne satraukts.
Patlaban zirgu tuvums Falko nomierināja. Viņa karstākā vēlēšanās bija atkal jāt un ne jau kā dīkam braucējam. Lai to sasniegtu, Falko vēlējās pamest dzīvi Tālijā.
Jaunais di Kimiči klīda pa stalli, uzrunādams zirgus un glāstīdams tiem purnus. Viņš vēl aizvien atcerējās katru saukt vārdā Fiordilidži, Amato, Karamella un arī dzīvnieki nebija Falko aizmirsuši kad zēns gāja garām, zirgi bubināja.
Bet kas tad tas? Falko vērsās pie Nello, samiegdams acis staļļa tumsā, cenzdamies labāk saskatīt melno, neredzēto zirgu, kas viņam bija svešs. Zirgam uz muguras bija uzklāta sega.
Tas tur? Jauna ķēvīte iejājam jūsu tēvam, Nello nervozi atbildēja un vedināja Falko laukā no staļļa. Neiesaku tuvoties. Ātri uzbudinās.
Falko ļāva zirgu puisim izvest sevi saules gaismā, tomēr, laukā iedams, vēl dzirdēja ķēves dīvaino bubināšanu sērīgi un tik savādi, ka tā skanēja Falko ausīs līdz dienas beigām.
*
Lauvenes zvaigznājā aklais manušs pacēla galvu, kā ieklausīdamies tālās skaņās.
Kas tad nu? jautāja Rafaela.
Pilsētā notiek nelāgas lietas, atbildēja Aurelio. Viņi pārkāpj normālu darījumu robežas, bet sacīkstēs to pieļauj. Kāds, paņēmis Auna Zhou volou, mēģina nozagt tam veiksmi. dieviete dusmojas.
Bet ko Dieviete darīs? jautāja Rafaela.
Aurelio pagrieza tumšās, neredzīgās acis pret Rafaelu.
Laiks rādīs, viņš teica, taču veiksmes zaglim klāsies gaužām plāni.
*
Tuvojās liktenīgais Falko mēģinājums. Kalpiem jaunais augstmanis pateica, ka abi draugi nakšņos pilī. Līdzās Falko istabai tika sagatavotas telpas viesiem. Visi trīs pusdienoja ģimenes ēdamzālē. Tā nebija tik plaša kā tā, kur notika Gaetano
dzimšanas dienas svinības, taču pietiekami liela, lai modinātu Džordžijā godbijību. Ko gan Falko, radis pie pilīm un tādiem plašumiem, nodomās par viņas mājām?
Abi ar Lučiano bija centušies Falko stāstīt par divdesmit pirmā gadsimta dzīvi, tomēr beigās bija jāmet miers bezcerīgs pasākums. Falko nekādi nespēja aptvert, ka var būt mašīnas bez zirgiem.
-Ja nevelk no priekšpuses, tad varbūt stumj no muguras? -viņš neticīgi jautāja. Laikam jau vislabāk bija parādīt mašīnas dzīvē.
Džordžija necik neēda. Visi trīs jaunieši dzīvoja satraucošā pasākuma gaidās. Drīz Tālijā satumsīs, un līdz ceļojuma sākumam paliks pāris stundu. Falko atlaida kalpus, un Džordžija ar Lučiano iegāja viņa istabā. Džordžija izņēma no uzacs sudraba gredzenu un pasniedza to jaunajam di Kimiči, kas ziņkāri to aplūkoja un pēc tam uzmauca mazajā pirkstiņā. Iegājis aiz aizkara, Falko pārģērbās un, iznācis laukā baltā naktstērpā, izskatījās neticami jauns un sīks. Viņš apsēdās milzīgās gultas galā.
Kas man tagad jādara? Falko jautāja.
Džordžija apsēdās zēnam līdzās.
Tas ir ļoti vienkārši, bet arī grūti. Tev jāaizmieg, domājot par manām mājām Anglijā, no kurienes nācis gredzens. Pastāstīšu tev, lai vari tās iztēloties. Tagad liecies slīpi, bet es nogulšos tev blakus.