Zēns ar zināmu piepūli ietrausās augstajā gultā, un Džordžija apgūlās uz brokāta pārklāja viņam līdzās.
Tā būs tikpat kā vakara pasaciņa, meitene iesāka. Aprakstīšu tev savas mājas un guļamistabu. Tikai neaizmirsti, ko teicu darīt pēc atmošanās manā pasaulē. Ja viss noritēs gludi, būšu tev līdzās. Ja vēl gulēšu, pamodini!
Džordžija izņēma no kabatas savu talismanu.
Lučiano, teica Falko, nepamet mūs!
Būšu tepat, atbildēja Lučiano, iekārtodamies krēslā līdzās gultai. Norunāts.
Lučiano zināja, ka viņam priekšā gara nakts.
*
Saule ieplūda Džordžijas istabā, iespīdēdama viņai sejā. Meitene gulēja savā gultā, topā un biksēs, piekļāvusies jaunā di Kimiči kaulainajai mugurai. Pirmajā acumirklī Džordžija nespēja noticēt, ka ceļojums noritējis veiksmīgi.
Falko, meitene čukstēja. Vai ar tevi viss kārtībā?
Falko pagriezās pret Džordžiju. Viņa milzīgās, tumšās acis
klīda apkārt pa nepazīstamo istabu.
Mums izdevās! jaunais di Kimiči teica.
Pēc tam viņš uzmanīgi novilka sev no pirksta gredzenu un Džordžija to atkal iestiprināja savā uzacī.
Džordžija izlēca no gultas, raizēdamās, kā ietērpt Falko angļu apģērbā. Meitene izrādīja jaunajam princim itin visu, ieskaitot apakšveļu, kas Falko gauži samulsināja. Pēc tam Džordžija pasniedza viņam spieķus.
Iešu uz vannasistabu apģērbties, Džordžija teica, pa to laiku uzvelc šīs drēbes, bet naktstērpu paslēp manā gultā. Promiedama aizslēgšu durvis.
Falko tikai pamāja, un Džordžija, paķērusi drēbes, izzagās no istabas.
Bija svētdienas rīts, un no mājiniekiem neviens vēl nebija pamodies. Džordžija aši paskrēja zem dušas, apģērbās un atgriezās istabā. Klauvēt meitene neuzdrošinājās, tāpēc tikai atslēdza durvis un iegāja, cerēdama, ka Falko būs piedienīgā izskatā.
Sev par pārsteigumu, Džordžija ieraudzīja uz gultas sēžam parastu zēnu. Tiesa, viņš izskatījās apjucis un T kreklu bija uzvilcis ačgārni. Kā modernās pasaules zēns Falko likās neparasti skaists. Lai nu ka, par atnaceju no citas dimensijas vinu neviens nenoturēs.
>
Tu izskaties vienreizēji, Džordžija nočukstēja.
Falko izmocīja smaidu.
Atvaino, viņš teica, man vajag uz vienu vietu.
Dabiski, atbildēja Džordžija. Vannasistaba pirmās durvis pa labi. Tikai ej klusiņām!
Iedomājoties, ka Rasels ieskrien krūtīs Falko, Džordžijai sametās šķērmi. Viņa pasniedza Falko spieķus, un zēns vilcinādamies piecēlās.
Ne jau vannu man vajag, viņš atzinās.
Džordžija lādēja sevi par aizmāršību tik elementāru lietu vajadzēja izskaidrot jau iepriekšējā vakarā. Piesardzīgi, cenzdamās nesamulsināt nedz viņu, nedz sevi, Džordžija īsumā aprakstīja mūsdienu labierīcības. Falko iepleta acis.
Pavadījusi Falko līdz durvīm, Džordžija palika stāvam sardzē, kamēr zēns aizklumburēja līdz vannasistabai un tajā iegāja. Par aizbīdni Džordžija bija pateikusi, taču, kamēr Falko atradās vannasistabā, viņa visu laiku drebēja bailēs. Uzsāktais pasākums pēkšņi likās neaptverams, un tas taču bija tikai mēģinājums.
Tualetē nošalca ūdens, un pēc mirkļa Falko, iznācis laukā, iekliboja Džordžijas istabā. Ugunskristības bija izturētas.
Sev par lielu pārsteigumu, Lučiano izdevās krēslā mazliet pasnaust. Pamodies viņš redzēja istabā spīdam mēnesnīcu. Kaklā no neērtās gulēšanas bija iemetusies krika. Piecēlies Lučiano izstaipījās, pameta skatienu uz gultu. Falko izskatījās aizmidzis, melnās cirtas izrisušas uz spilvena. Džordžijas viņam līdzās nebija.
Lučiano skatījās guļošajā zēnā. Izskatījās pavisam normāls, bet stravagante zināja, ka lūkojas cilvēkā, kura te vairs nav. Piepeši Lučiano šausmīgi sailgojās pēc mājām.
Ko tu šodien esi nodomājusi darit, Džordžij? apvaicājās māte. Kā tev šķiet, vai pirms brauciena nevajadzētu iepirkties?
Nē, mammu, paldies, meitene atbildēja. Man neko nevajag. Īstenībā esmu jau sakravājusies. Gribu šodien aiziet uz Britu muzeju.
Rasels iespurcās.
Kas tad nu, Rasei? pajautāja Ralfs.
Nekas, putra ieskrēja nepareizā rīklē, Rasels paskaidroja.
Vai to uzdeva skolā? Mora jautāja.
Jā, meloja Džordžija. Noderēs kursa darbam par klasiskā laikmeta civilizāciju. Gribas pirms aizbraukšanas uzmest šādas tādas piezīmes.
Aptaurētā, brokastu trauku novākšanas trokšņu vidū Rasels nošņācās.
“Kaut tik labuma, ka viņš nepiedāvāsies iet līdzi,” nodomāja Džordžija, “kaut vai tāpēc vien, lai ieriebtu.”
Raselu uz muzeju neaizvilktu ne par kādu naudu. Vēl tikai jāuzzina, ko darīs vecāki.
Laikam jau visgrūtākais uzdevums būs izvest no mājām
Falko.
Tomēr Džordžijai uzsmaidīja laime. Rasels un Ralfs abi jau bija sporta tērpos gatavi doties uz vingrošanas zāli. Mora pateica, ka ieslēgsies istabiņā, kas abiem ar Ralfu kalpoja par ofisu, un pārskatīs visus rēķinus.
Esmu šo darbiņu atlikusi no dienas uz dienu, viņa vainīgā balsī atzinās.
Pagaidījusi, kamēr vīrieši aiziet, Džordžija uzvārīja mātei kafiju un aiznesa to uz mazo istabiņu. Darbojoties ar kalkulatoru, mātei mati bija saslējušies gaisā un viņa grauza pildspalvas galu.
Es jau aizeju, marrim, teica Džordžija. Ātrāk par pēcpusdienu neatgriezīšos.
Mora meitai pateicīgi uzsmaidīja.
Paldies par kafiju, Džordžij! Pagaidi, iedošu tev naudiņu!
Vina izņēma no maka divdesmit mārciņu banknoti.
Tas tev pusdienām un biļetei, Mora teica.
Džordžija zināja, ka māte vēl kādu laiku uzturēsies ofisā,
tāpēc, izmantodama izdevību, noveda Falko lejā pa kāpnēm. Zēns izrādīja pārsteidzošu veiklību. Pēc milzīgajām, stāvajām Santa Finas pils kāpnēm pieveikt pāris kāpņu posmus Isling-tonas terasē viņam bija nieks.
Džordžija bija iepazīstinājusi Falko ar rīcības plānu viņi dosies meklēt etnisku zirgu, kas līdzīgs viņas talismanam. Papildus varēs ievadīt Falko Londonas centra gaisotnē. Viņi vēl nebija izgājuši pa galvenajiem vārtiem, kad Falko jutās apdullis. Garām pabrauca divas pavisam necilas mašīnas, un viņš jau nobijies satrūkās. Visi Džordžijas rūpīgie skaidrojumi par mašīnām un satiksmi nebija salīdzināmi ar realitāti tā gāja pāri Falko saprašanai. Tajā pašā laikā ēnas prombūtne uz to norādīja Džordžija Falko pārāk neuztrauca.
Pagāja vesela mūžība, līdz abi aizkļuva līdz Kaledonijas ceļa metrostacijai. Džordžija bija laikus pārliecinājusies, ka tur ir lifts, tāpēc Falko izpaliks mocības ar slīdošajām kāpnēm, taču nebija rēķinājusies ar viņa lēno gaitu un daudzajām apstāšanās reizēm, ko izraisīja bailes no satiksmes. Beigās Džordžija ieveda jauno princi kafejnīcā.
Tev taču galu galā jāpabrokasto, viņa teica.
Džordžija atnesa divas tējas un sviestmaizes ar ceptu olu.
Falko, kas kaut ko tādu ēda pirmo reizi, notiesāja visu vienā paņēmienā. Šķiet, maltīte nāca viņam par labu. Atlikusī ceļojuma daļa nebija tik nogurdinoša. Kad stacijā iebrauca metro-vilciens, Falko rāvās projām no perona. Džordžija atskārta, ka, skatoties ar sešpadsmitā gadsimta cilvēka acīm, viņas ikdienā ir bezgala daudz brīnumu.
Lesterskvēra pieturā pārkāpjot citā vilcienā, nācās izmantot slīdošās kāpnes, taču tās bija īsas, un Falko tika galā bez grūtībām. Taču, kad viņi sasniedza Gudžstrītu, zēns tik tikko turējās kājās, bet vēl taču bija gabals, ko iet.