Sasniedzis Goverstritas un Greitraselstrītas krustojumu, Falko atviegloti nopūtās.
Labi gan, ka esam klāt! Manuprāt, es tālāk neaiziešu.
Džordžija saprata, ka skaisto mākslas grāmatu veikalu uz
stūra ar plakātu “Britu muzejs” Falko noturējis par galamērķi. Ko viņš, augstā debess, domās, ieraudzījis pašu muzeju?
Vēl pāris solīšu uz priekšu, Džordžija iedrošinādama sacīja, vadīdama Falko gar melnajām margām pa Greitrasel-strītu. Pēc brīža viņi jau stāvēja pie vārtiem un Falko acīm atklājās muzejs ar grezno kolonādi.
Bet tā taču ir pils! jaunais di Kimiči iesaucās. Kas par varenu princi vai hercogu tajā dzīvo?
Neviens, atbildēja Džordžija, tomēr priecājos, ka muzejs atstājis uz tevi iespaidu.
Viņa veda Falko pāri pagalmam, kas bija pilns ar ļaudīm un baložiem. Pie milzīgas bronzas galvas Falko piestāja.
Vai tas ir fragments? viņš jautāja. Visa statuja noteikti bijusi milzum liela. Kur pārējā daļa?
Te ir viss, paskaidroja Džordžija. Skulptors to tādu izveidojis.
Viņiem bija jāmēro vēl krietns ceļa gabals: augšup pa pakāpieniem līdz galvenajai ieejai. Un tad jau Falko spēki bija galā. Tomēr, kad Džordžija pateica, ka viņu aplūkošanas objekts atrodas zemākā stāvā, Falko drosmīgi metās uz platajām marmora kāpnēm.
Uzgaidi, teica Džordžija, norūpējusies par zēna nogurušo izskatu. Te jābūt liftam, mūsdienās tādi ir visur.
Dzirdēdams Džordžijas teikto, pienāca muzeja uzraugs.
Lifti ir tur, jaunkundz, tieši Augstās tiesas priekšā. Bet vai jūs nevēlētos draugam ratiņkrēslu? Tie ir, rau, tur.
Uzraugs aizveda viņus gar stūri, kur rindojās salikti ratiņ-krēsli, kā gaidīdami, lai tos paņem.
Cik par tiem jāmaksā? čukstēja Džordžija, ne pa jokam noraizējusies par Falko ekskursijas izmaksām. Dieva laime, ka Mora iedeva naudu.
Par brīvu, jaunkundz, pasmaidīja uzraugs. Vienīgi apmeklējuma beigās atvediet atpakaļ.
Paņēmis ratiņkrēslu, uzraugs to salika darba kārtībā un parādīja, kā rīkoties ar bremzēm. Falko bija sajūsmā. Spieķus viņš uzmanīgi iespieda sev starp ceļgaliem.
Vai tie tagad sāks braukt paši? viņš jautāja.
Džordžija atcerējās: viņa taču bija Falko stāstījusi par
elektriskajiem ratiņkrēsliem.
Nē, šie ne, paskaidroja uzraugs. Skatieties, jums jāiekustina riteņi ar rokām vai arī jūsu draudzenei jāsaņem aiz rokturiem un jāstumj.
Stumšu, Džordžija apņēmīgi teica. Paldies jums par palīdzību!
Tiklīdz viņi bija kaut cik attālinājušies, Džordžija dzirdēja uzraugu klusi sakām darbabiedram: Nabaga bērns! Dīvaini gan, kāpēc viņam nav ratiņu? Viņš taču tik tikko spēj paiet.
Džordžija aši metās projām, stumdama ratiņus ar Falko uz lifta pusi. Lifts izrādījās pavisam šaurs: pēc viņu iekāpšanas vietas tajā vairs nebija. Labi, ka neviens viņiem nepiebiedrojās. Pāris reižu pabraukājuši augšup un lejup (pirmais stāvs nezin kāpēc tika apzīmēts kā trešais, bet otrais kā sestais), abi beidzot nonāca augšstāva gaitenī. Džordžija izstūma ratiņus ar Falko laukā no lifta un piestājusi ielūkojās zēnam sejā. Kamēr viņi tā braukalēja, Falko nebilda ne vārda, bet Džordžija bija kurnējusi par maldinošajām norādēm. Tagad meitene ievēroja, cik bāls un nobijies izskatās Falko.
Neņem galvā, Falko, gan jau būs labi, Džordžija teica.
Tā ir tikai viena no mūsu mašīnām. Zini, lai nokļūtu no viena stāva citā. Cilvēki tādas ierīces izmanto vienā laidā. Tās ir pilnīgi drošas.
“Interesanti, ko Falko teiktu par Star Trek transportieriem,” nodomāja Džordžija. Lai pievērstu Falko uzmanību kam citam, Džordžija virzījās uz priekšu, līdz viņi nonāca pie loga ar skatu uz Augstās tiesas iekšpagalmu.
Sabas ķēniņiene[4] vēstīja plakāts augšpus durvīm, un cilvēki gāja zālē.
Vai tā ir viņas pils? acis iepletis, čukstēja Falko.
Nē, paskaidroja Džordžija, viņai veltīta izstāde. Turpat jau esam. Vēl tikai jāpajautā uzraugam, kā tikt līdz etruskiem.
Viņiem nācās iet pa garu gaiteni tajā bija iekārtotas vairākas naudai veltītas izstādes, un Falko piestājis brīnījās: viņš bija ieraudzījis iespaidīgus vara svarus monētu svēršanai.
Redzēju tādus Džiljā, zēns paskaidroja. Mūsu dzimtai peļņu, vai zini, ienes bankas.
Un tad jau viņi bija 69. zālē, kur skatienu saistīja baisa marmora skulptūra vīrs dūra vērsim kaklā, šunelis lēca augšup, cenzdamies nolaizīt marmora asinis, kas plūda no dūruma vietas. Falko nespēja atraut skatienu.
Mitra [5] , izlasīja džordžija, Roma, II gs. m. ē.
Mums tamlīdzīgs ir Santa Finā, klusi piebilda Falko.
Pagalmā. Nākamreiz, kad tur būsim, parādīšu. Mēs, protams, sakām Remana.
Visbeidzot viņi nonāca 71. zālē Itālija laikā pirms Romas impērijas un devās spārnotā zirga meklējumos. Falko gribēja ratiņus vadīt pats, tāpēc viņi virzījās katrs uz savu pusi. Pēkšņi Falko iesaucās: Džordžij, nāc paskaties!
Meitene piesteidzās klāt: nez, ko Falko tur ieraudzījis? Tur bija četras bronzas skulptūras katra apmēram desmit centimetru augstumā zēni ar zirgiem. Uzraksts vēstīja:
“Četras bronzas statujas: zēni nokāpj no zirgiem. Izvietojums uz Kampaņas urnas malas. Etrusku Kampaņa, ap 500.-400. g. p. m. ē. Skulptūra, iespējams, veidota Kapujā. Zēni acīmredzot piedalās sengrieķu sacīkstēs, kurās jātnieki pēdējā posmā nolēca no zirgiem un skrēja tiem līdzās.”
Zēni visi bija kaili, garie mati kā meitenēm atsieti atpakaļ, taču platiem pleciem, muskuļoti un jāja uz neapseglotiem zirgiem. Visi gāja zirgam pie labā sāna.
Vai nav brīnišķīgi? izsaucās Falko. Vai zini, valda vispārējs uzskats, ka Ste/lata cēlusies no tamlīdzīgām sacensībām. Mūsu senči mēs viņus saucam par rasenaniem sacīkstēs mēdza jāt taisni uz priekšu un pēdējā posmā nolēkt no zirgiem. Uzvarētāji bija tie, kas pirmie vienlaikus jātnieks un zirgs šķērsoja finiša taisni.
Taču lidojošais zirgs atradās citā vietā tajā pašā telpā. Tikai ne skulptūra, bet attēls uz melnas vāzes. Un atkal zem eksponāta vīdēja paskaidrojums ar etrusku perioda datējumu. Zīmējumā bija divi spārnoti, cieši līdzās stāvoši terakotas zirgi, atrasti Tarkvīnijā.
Iebaudījuši pie muzeja kioskā maizītes ar karstu cīsiņu un pepsikolu, Džordžija un Falko lēni virzījās atpakaļ uz Isling-tonu. Tāliešu zēns bija pilnīgi pārņemts dienas notikumu varā un tik pārguris, ka ļāva Džordžijai sevi izģērbt un atkal ieģērbt tāliešu naktstērpā. Neteikdami ne vārda, abi nolēma Rasela apakšbikses atstāt gultā. Tiklīdz Džordžija atkal iedeva Falko gredzenu, viņš bez grūtībām meitenes gultā aizmiga. Džordžija redzēja, ka Falko izgaist, kļūdams arvien bālāks un caurspīdīgāks. Doties viņam līdzi meitene neuzdrošinājās. Atlika cerēt, ka jaunais princis bez starpgadījumiem aizstra-vagēs pats.
Aiz loga vēl melnoja nakts, kad Lučiano pamodināja troksnītis gultā. Falko, uzslējies sēdus, lūkojās viņā. Pametis skatienu uz sava naktstērpa mežģīnēm, Falko sāka trīcēt. Lučiano, apsēdies līdzās, apskāva jauno di Kimiči.
Kas tad nu? Lučiano jautāja.
To… to nav iespējams izstāstīt, zēns atbildēja. Brī-numpasaule.
Falko grozīja sudraba gredzenu savā pirkstā.
Bet vai tu juties kaut cik labāk? jautāja Lučiano.
Bija tā, kā teici, atbildēja Falko. Kāja vesela nekļuva. Taču lielākoties jutos spēcīgs. Esmu pārliecināts, ka tai pasaulei noteikti piemīt visa tā burvestība, kas spētu man palīdzēt.