Ne jau burvestība, bet zinātne, skanēja Lučiano balss tumsā. Stravagante atcerējās, ka tieši to pašu viņš savulaik teica Rodolfo, vienīgi tagad viņš nebija tik pārliecināts.
17. nodaļa. Pārtulkošana
Džordžija nespēja mierīgi nosēdēt un noskatīties, kā Falko pazūd no istabas. Visa meitenes būtne brēca, ka jāpaķer talismans un jāmetas pakaļ Falko. Bet viņa zināja, ka Remorā Falko atgriešanos sagaidīs Lučiano un pazust uz visu pēcpusdienu būtu par traku. Var gadīties, ka māte viņu sauc. Jānogaida līdz naktij, tad būs iespējams uzzināt, kas pa šo laiku Santa Finā noticis.
Ai, Džordžij, sacīja māte, pabāzdama durvīs galvu,
dzirdēju, ka atgriezies. Kā gāja Britu muzejā?
-Jauki, atbildēja Džordžija. Pierakstīju papīru kalnu, -viņa nenoteikti pamāja ar piezīmju grāmatiņu uz mātes pusi.
Kāpēc tu esi šurp atnesusi Nanas vecos spieķus? savilkdama uzacis, jautāja māte. Džordžija, juzdamās vainīga, satrūkās. Spieķi stāvēja, atbalstīti pret gultas malu.
Izmantoju radošai iedvesmai angļu valodas sacerējumam, Džordžija aši izmeta, pati brīnīdamās, cik viegli var samelot. Mums brīvdienu laikā jāuzraksta eseja no Ričarda III viedokļa kā jūtas kroplis.
Paldies Dievam, Šekspīra luga bija iekļauta Džordžijas vidusskolas beigu eksāmenā.
Persona ar īpašām vajadzībām, automātiski pārlaboja Mora. Tad jau viss kārtībā, vienīgi varēji pateikt.
Piedod, atvainojās Džordžija, nospriedu, ka tu taču neiebildīsi.
Es neiebilstu, atbildēja māte, bet vai tu nepārcenties? No sākuma kursa darbs klasiskajā civilizācijā, tagad angļu valoda. Neaizmirsti, ka brīvlaiks vēl nav īsti sācies.
Es taču rīt uz divām nedēļām laižos projām uz Devonu, -iebilda Džordžija. Neba gribēsies pavadīt laiku ar Alisi, pildot skolas mājasdarbus!
Mora ieskatījās meitā ciešāk.
Jādomā, ka ne. Un tad piebilda: Tev uzacī nav gredzena. Vai apnika?
Nē, atbildēja Džordžija, mazliet sūrstēja, tāpēc nodomāju, ka uz laiciņu jāizņem un jāpieliek spirts.
Bez gredzena tu izskaties tīri labi, piezīmēja māte. Varbūt pat labāk to Devonā nenēsāt. Alises tēvs var noturēt tevi par panku meiču. Arī mati atauguši. Brīnos, ka nevēlies tos pirms brauciena apgriezt.
Džordžija nopūtās.
Gredzenu ielikšu, tiklīdz pāries nieze. Šaubos, vai Alises tēvs to vispār ievēros. Un, kamēr būšu projām, par matiem nav vērts uztraukties. Kas tad tur uz mani skatīsies tikai Alise ar tēvu. Atbraukšu un tad aiziešu uz frizētavu.
Merla staveja ar nolaistiem spārniem. Viņai tmka vingrinājumu un joprojām māca skumjas pēc mātes. Neparastā augšanas
ātruma dēļ Zvaigžņugaismas piens Merlai vairs nebija vajadzīgs, tomēr viņa tikpat kā neēda un izskatījās novājējusi.
Tev nāksies viņu naktī izlaist laukā, Nello teica Enriko, kas joprojām dzīvojās pa pili.
Enriko bija nonācis pie tāda paša slēdziena. Riskanti, tomēr kāda jēga turēt spārnoto zirgu, ja tas nevar palidot?
Šonakt palaidīšu, viņš teica.
Pabeigusi kārtot ceļasomu, Džordžija nolēma laikus iet gulēt. Vismaz dzīrās to darīt. Raselam bija citi nodomi. Viņš kārstījās durvīs, un tas meiteni biedēja. Skaidrs: šim nav ko darīt, tāpēc tagad meklē ieganstu, lai var sākt viņu mocīt.
Atklājās, ka Rasels atradis jaunu ieroci.
Kur tu nocopēji to čali? viņš nevērīgi izmeta.
Džordžija sastinga.
Man nav ne jausmas, par ko tu ninā, viņa iespējami klusi atbildēja.
Mezs jūs redzēja, Rasels novilka. Pie Kaledonijas ceļa, ar kaut kādu paralītiķi. Kas ar tevi notiek? Pievelc visādus ķēmus un aptaurētos. Laikam jau tāds tādu atrod.
Džordžija klusēja. Tas dažkārt līdzēja. Varbūt apniks un liksies mierā. Bet varbūt klusēšana Raselu satracinās?
Mezs saka, esot tīrais bērns, Rasels nevarēja rimties.
Kropls bērns. Interesanti, ko par to teiktu Mora? Baigie veči un aptaurēti pienapuikas. Kas būs nākamais?
Pēc stravagēšanas atpakaļ uz santa finu falko ilgi nespēja aizmigt. Gribējās paturēt Džordžijas sudraba gredzenu, bet Lučiano to paņēma.
Vai tad tev gribas nejauši nokļūt Anglijā? Kamēr aizmigsi, pasēdēšu tepat, bet pēc tam iešu uz savu istabu.
Džordžija cerēja, ka varbūt Tālijā viņa atmodīsies Falko pilī, jo pēdējo reizi bija stravagējusi no turienes. tomēr lidojošais zirdziņš aiznesa viņu kā allaž uz Auna siena šķūni.
Nācās lūgt Paolo zirgu un jāt uz Santa Finu. Abi dienestnieki gan tas, kas saņēma no viņas zirgu, gan tas, kas ielaida pa vārtiem, izskatījās apjukuši. Viņi taču zināja, ka jaunais remorietis nakšņoja pilī, un tagad abi nespēja saprast, kā viesis iemanījies ierasties vēlreiz zirga mugurā, ja iepriekšējā vakarā bija atbraucis kopā ar biedru karietē.
Lai nu kā, sulainis uzveda Džordžiju viņas istabā. Meitene atvēra starpdurvis, kas veda pie Falko. Jaunais di Kimiči pavisam bāls gulēja milzīgā spilvenu kaudzē. Durvis istabas otrā pusē atvērās, un ienāca Lučiano ar tumšiem lokiem zem acīm. Ieraudzījis Džordžiju, zēns pasmaidīja.
-Jums izdevās! Lučiano teica. Falko man stāstīja. Viņš ir sajūsmā.
Lučiano atdeva Džordžijai sudraba gredzenu.
Arī par satiksmi? jautāja Džordžija, ielikdama gredzenu vietā.
Arī par satiksmi, apstiprināja Lučiano.
Džordžija piesēda uz zema krēsliņa, pēkšņi satriekta par saviem, jādomā, gaidāmajiem pienākumiem.
Aprēķināju, ka mums atlikušas divas nedēļas, meitene teica, ja paveiksies un es varēšu no Alises mājām katm dienu ierasties Tālijā. Pēc sacīkstēm Falko taču atgriezīsies Džiljā. Kopš Rasels salauza manu talismanu, neizlaižu to no rokām. Mūsu rīcībā ir četrpadsmit dienas un naktis, lai iepazīstinātu Falko ar visu nepieciešamo dzīvei divdesmit pirmajā gadsimtā.
Mēs to spēsim, atbildēja Lučiano. Par abiem.
Turpmākās divas nedēļas bija darbīgākās Džordžijas dzīvē. Nākamajā dienā viņa vilcienā kopā ar Alisi devās uz Devonu. Draudzenes tēvs Pols sagaidīja meitenes savā apvidus automašīnā.
Pols bija patīkams, švītīgs kungs ar bārdiņu. Viņš it nemaz nelīdzinājās Ralfam, bija draudzīgs un jautrs. Ja Džordžija nebūtu viesojusies Tālijas pilīs, varbūt Pola nams iedvestu bijību, bet tagad viņa jutās tāpat kā jebkur citur. Tā bija liela, sarkanu ķieģeļu lauku māja ar piebūvēm, stalli un aploku. Stallī mitinājās Alises zirgs slaida, brūna ķēve vārdā Trifele.
Meitenes, neizkravājušas mantas, uzreiz gāja pie Trifeles.
Vienreizēja, ne bez skaudības teica Džordžija. Tālijā nebija slikti Auna stallī varēja paņemt jebkum zirgu un jāt, bet īstajā dzīvē Džordžija pat necerēja tikt pie savējā. Nu līdzās stāvēja Alise, Džordžijas vienaudze un skolasbiedrene, ar personīgo zirgu, kurš gaidīja Alisi katrās brīvdienās un jebkurā nedēļas nogalē, kad viņa tik spēja atbraukt. Tikmēr Džordžijai bija jāiztiek ar Džīnas staļļa apmeklējumu vienreiz divās nedēļās.
Stallī bija vēl kāds iemītnieks.
Iepazīstieties ar Kastani! teica Pols. Līdzās Trifelei stāvēja kastaņbrūns zirgs, neticami līdzīgs Remanas Arkandželo.
No kurienes uzradies viņš? jautāja Alise, tikpat pārsteigta kā Džordžija.