Kaimiņa bēris, paskaidroja Pols. Gan jau atceries Džimu Gārdineru ceļa galā. Viņš aizbrauca brīvdienās un grasījās nodot Kastani dzīvnieku patversmē, bet es piesolīju pieskatīt zirgu labāk, pateicu, ka noderēs meitas draudzenei. Tu taču, kamēr būsi šeit, gribēsi pasēdēt zirga mugurā, vai ne, Džordžij? Alise stāstīja, ka esi īsta meistare. Kā tev šķiet, vai spēsi viņu savaldīt?
Džordžija, aiz prieka zaudējusi valodu, tikai pamāja. Viņa jutās kā septītajās debesīs.
Abas draudzenes ieslīga bezgala laimīgā ikdienā. Džordžijai tika ierādīta istaba līdzās Alisei, un viņa ar atvieglojumu atklāja, ka draudzene nav cīrulis. Tātad pēc atgriešanās no Tālijas Džordžija, jādomā, katrreiz varēs vismaz dažas stundiņas nosnausties.
Rītos, kad meitenes nokāpa apakšstāvā, Pols jau sen bija uzcēlies un aizbraucis uz darbu viņš tuvējā pilsētā strādāja advokātu birojā. Džordžija un Alise tad iebaudīja brangas vēlīnas brokastis pankūkas, augļus un olas, pārējo dienas daļu aizvadīdamas zirgos.
Kopā ar Trifeli un Kastani meitenes stundām dzīvojās pa tīreli, un, kad beidzot bija gana, viņas palaida zirgus ganīties, bet pašas atgūla uz atsperīgās kūdras un svaigā gaisā notiesāja pamatīgās, seglu somās līdzpaņemtās sviestmaizes.
Tas bija burvīgs laiks, dienas garas, saulainas, un meitenes bez sava gala stāstīja viena otrai par savām ģimenēm. Alise pastāstīja par vecāku laulību. Tēvs ar māti bija iepazinušies universitātē. Māte Džeina bija aktīva politiķe, studentu apvienības vadītāja. Visi brīnījušies, kad viņa sadraudzējās ar Polu, vietējās vidusslāņa ģimenes vienīgo dēlu.
Abi izšķīrās uzreiz pēc manas piedzimšanas, turpināja Alise. Kad nomira tēva vecāki, viņš atgriezās Devonā. Braucu uz šejieni, ciktāl vien sevi spēju atcerēties.
Vai tava mamma un tētis satiek labi? pajautāja Džordžija.
Patlaban tā neko, atbildēja Alise. Pēdējais nopietnais strīds izcēlās par manu vidusskolu. Tētis gribēja, lai mācos tuvējā meiteņu internātskolā, bet mamma nepiekrita. Viņas meita privātskolā nemūžam! Vai zini, mamma tagad ir Strādnieku padomes locekle. Pēc viņas uzskatiem, vietējā vidusskola esot pietiekami laba, un tolaik mēs abas jau bijām pārvākušās uz Bārnsberiju. Vecāki toreiz sastrīdējās ne pa jokam un, kad iestājos internātskolā, tikpat kā nerunāja. Taču sanāca tā, ka man tur galīgi nepatika, un mamma beigās panāca savu es tiku pārcelta uz Bārnsberijas videni.
Kā tu domā, vai mammai bija taisnība? jautāja Džordžija.
Nu, mūsu skolā taču nav tik slikti? Alise teica. Vienīgi mani nepamet sajūta, ka dzīvoju divas atšķirīgas dzīves.
-Jādomā, ka tā ir visiem, kuru vecāki izšķīrušies.
Jā, bet mūsu klasē kaut vai Selīnai, Džūlijai, Taši, Kailumam visiem gan tēvs, gan māte dzīvo Londonā. Viņiem pavadīt nedēļas nogali ar tēti kas tur liels? Man, lai tiktu līdz šejienei, ceļā jāpavada vairākas stundas, līdz ar to beigās paliek tikai viena pilna brīvdiena. Bet man te ļoti patīk! Tāpēc jau es pilsētā nenojūdzos. Vispār jau man patiktu dzīvot šeit visu laiku, bet mamma nemūžam nepiekritīs. Lai nu kā, man nav kā citiem mans tētis nav kā tie tur skolā. Nedod Dievs, ja kāds uzzinātu, kā mēs te dzīvojam. Nevienu citu no skolas uz šejieni neesam aicinājuši, tikai tevi.
Džordžija jutās pagodināta. Viņai ienāca prātā, ka pašai ir vieglāk par tēti bija saglabājušās tikai miglainas atmiņas. Arī Džordžija pastāstīja Alisei par savējiem, sevišķu uzmanību veltot Raselam. Alise viņu, protams, pazina, vismaz pēc izskata. Tagad viņa sagādāja Džordžijai pārsteigumu, sacīdama, ka dažām klases meitenēm Rasels tīri labi patīk.
Bet viņš taču ir preteklis! iesaucās Džordžija un tad iegrima pārdomās. Rasels taču allaž bija redzēts tikai ar ņirdzīgu, naidā pret Džordžiju saviebtu ģīmi. Varbūt smaidīgs viņš nemaz nebūtu tik neglīts. Slaids, labi noaudzis, bieziem, brūniem matiem un brūnām acīm. Jā, nudien, fiziski neglīts Rasels nebija. Tomēr nejaukā rakstura dēļ viņš Džordžijai riebās. Pilnīgs pretstats Gaetano, kas bija tiešām neizskatīgs, bet uzvedās ļoti pieklājīgi un bija tik labestīgs visi, kas Gaetano pazina, viņu mīlēja.
Likšu aiz auss, ko teici par Raselu, sacīja Alise. Izklausās drausmīgi. Kas to būtu domājis, ka cilvēks var būt tik nežēlīgs, lai arī pēc skata tīri nekas.
Vēlā pēcpusdienā meitenes nesteidzīgi devās uz mājām un, atgriezušās mājās, aplokā pavingrinājās jāt bez segliem. Džordžijai, pateicoties pastāvīgajiem treniņiem Remorā, gāja labāk nekā Alisei. Taču Alise ātri visu apguva. Abas meitenes prata jāt un labi sapratās ar zirgiem. Pēc dažām dienām Džordžija jau zināja, ka pēc atgriešanās no Devonas viņu māks ilgas pēc Kastaņa. Kastanis bija milzīgākais zirgs, kādam Džordžija sēdējusi mugurā, taču ar jauku raksturu. Jo ilgāk, jo vairāk Kastanis atgādināja Arkandželo, lai gan ar to viņa tikpat kā nebija jājusi, jo Stellata sacīkstēm Čezare gatavojās kopā ar Arkandželo.
Jāt uz neapseglota zirga bija pavisam kas cits nekā ar segliem. Sākumā likās neērti, bet vēlāk, ar ceļgaliem un sēžamvietu jūtot zirgu, kļuva vieglāk ar viņu saprasties. “Raselam būtu ko paņirgt,” nodomāja Džordžija. To pašu viņa bija novērojusi Remorā jātnieks Čezare ar zirgu veidoja vienu veselu Doktors Detridžs to sauca par pārtapšanu kentaurā. Tagad, ātri jājot, Džordžija centās to izjust. Interesanti, ko teiktu Džīna, ja Džordžija kaut ko tādu ierosinātu vienā no savām retajām nodarbībām?
Lučiano laiks Tālijā ritēja, lielākoties apciemojot Falko. Viņa dienas, tāpat kā Džordžijai Devonā, bija saplānotas. Agrās rīta stundas tika ziedotas slepenajām jāšanas stundām, pēc tam sekoja tikšanās ar Džordžiju Auna zvaigznājā. Gandrīz vai katrreiz stravagantes karietē devās uz santa finu, kur centās sagatavot Falko lielajām dzīves pārmaiņām.
Neviens nejauši iemaldījies tālietis netiktu gudrs, ar ko jaunieši nodarbojas.
Tev būs jāiet skolā, skaidroja Džordžija. Ja dzīvosim netālu, tad manā skolā, kurā mācījās arī Lučiano.
Būsi devītajā klasē, papildināja Lučiano, nākamajā gadā varēsi izvēlēties priekšmetus. Tā apgūsi visas zinības.
Džordžija, ņemdama talkā pirkstus, priekšmetus uzskaitīja:
Angļu valoda un literatūra tur īpašām grūtībām nevajadzētu rasties, tu, šķiet, aizstravagējies angliski runāji un saprati, tāpat kā es tieku galā ar tāliešu valodu šeit, turklāt tu esi arī grāmatu tārps.
Falko pamāja.
Turpini, viņš mudināja.
Vēl būs matemātika un dabas zinātnes ķīmija, fizika un bioloģija.
Esmu nedaudz ielauzījies fizikā un astronomijā, teica Falko, tāpat arī anatomijā, lai gan galvenokārt zīmēšanas vajadzībām.
Ak jā, sacīja Lučiano, kā izvēles priekšmetus varēsi ņemt arī mākslu un mūziku.
Bet kā ar valodām? jautāja Džordžija. Vai franciski tu runā? Paklau, bet vai šajā pasaulē vispār ir kaut kas radniecīgs Francijai?
Viņa domā Galliju, paskaidroja Lučiano.
Galliski protu, atbildēja Falko. Vai ar to pietiks?
Franču un gailu valodas ir radniecīgas, paskaidroja Lučiano, cik man zināms tāpat kā tāliešu un itāliešu.
Vienpadsmitajā klasē varēsi mācīties itāliešu valodu, -piebilda Džordžija. Tas būs viens no izvēles priekšmetiem. Mani vairāk uztrauc internets un datortehnoloģijas.
Kas tie tādi? jautāja Falko.
Atlikusī diena pagāja, pūloties izskaidrot jaunajam tālietim, kas ir datori. Tas nebūt negāja viegli.
Pēc tam pienāca kāita televīzijai, mašīnu darbības principiem, mobilajiem telefoniem, futbolam, ātrās apkalpošanas restorānu ēdieniem, elektrībai, kompaktdiskiem, Game Boys, mikroviļņu krāsnīm, lidmašīnām. Falko acis kļuva arvien platākas. Džordžija un Lučiano saprata, ka jaunā di Kimiči vēstures, tāpat arī ģeogrāfijas izpratne ievērojami atšķirsies no modernās pasaules zinātnes. Džordžijas pasaule taču apsteigusi Tāliju par četriem gadsimtiem un nupat iegājusi piektajā. Falko zināšanas par pasauli, kurā atrodas Tālija, balstījās uz to, ko viņš sauca par Vidusjūru, un bija apgūtas ar globusu palīdzību Džiljas mājās. Lučiano pēc apraksta noprata, ka tie līdzinās Belecas Hercogienes pilī redzētajiem.