Čezare, atbrīvojis Paolo no sarga pienākumiem, pusdienoja stallī. Paberzējis Merlas purnu, viņš nomierinoši parunājās ar tās māti: Neuztraucies, Čezare teica, drīz nogādāsim tevi drošībā. Neviens tavu kumeļu neaiztiks.
Atspiedis muguru pret stabu, Čezare izstiepa kājas salmos. Nezin no kurienes izlīdis, klēpī ierausās pelēkais kaķis un murrādams piegrūda ķīļveida galvu rokai, kurā Čezare turēja maizi ar sieru.
Džordžija, nogūlusies uz muguras, skatījās tumsā, asaras no acu kaktiņiem ritēja viņai ausīs. Rokā meitene turēja spārnoto zirdziņu. Viņa jutās kā nelaimes čupiņa. Pat toreiz, kad nomira mazais brālītis un pazuda tēvs, un mamma raudāja bez apstājas, viņa nebija jutusies tik nožēlojami. Tolaik viņa vēl bija bērns, kam vairāk rūp kūciņa pie tējas vai vārda došana lellei, ko viņai, kad piedzima brālītis, uzdāvināja mamma.
Šobrīd viņas dzīve bija pārvērtusies murgā. Skolā draudzeņu, var teikt, nav, gandrīz visas pamatskolas draudzenes aizgājušas savu ceļu. Šobrīd Džordžijai bija tikai viena paziņa: Alise, ar kuru varētu pa īstam sadraudzēties. Raselam zināmā mērā taisnība: Džordžija tiešām ir atpalikusi sabiedriskā ziņā. Uz ballītēm viņu neviens neaicina. Džordžija zināja, ka bariņš klasesbiedru nedēļas nogalēs iet uz krodziņiem un klubiem, bet viņu jau tur neviens neielaistu. Pat ja uzkrāsotos, uzvilktu minisvārciņus, augstpapēžu kurpes un topu līdz nabai. Iedomājusies sevi tādā izskatā, Džordžija tumsā gurdi pasmaidīja.
Dzīvojot mājās, mūžīgi vairoties no Rasela, viņai vajadzēja gudrot kara viltības. Tagad ar to, ka nerādījās viņam acīs, vairs nepietika. Rasels uzstājīgi Džordžiju meklēja un, tikai mocīdams viņu, jutās laimīgs. Džordžija vairs nespēja izturēt. Ja mamma nevarēs palīdzēt, neatliks nekas cits kā laisties projām.
Meitene aizmiga ar lidojošo zirdziņu rokā, gribēdama nokļūt vietā, kur sastopami spārnoti zirgi, lai vienreiz par visām reizēm varētu aizbēgt no likstām.
Čezare bija aizsnaudies. Viņu pamodināja kaķis. Tas klēpī pēkšņi saspringa, piecēlās kājās, uzmeta spalvu gaisā un draudīgi ieņurdējās.
Čezare uzreiz ieraudzīja, kas uztrauc kaķi. Staļļa stūrī, šausmās iepletis acis, slapstījās zēns. Čezare pārsteigts pielēca kājās. Vai tiešām Auna ienaidnieki atsūtījuši nolaupīt Merlu, turklāt izkāmējušu, kā taisi pārbiedētu puišeli? Bet varbūt viņš ieradies izspiegot?
Paspēris soli uz priekšu, Čezare pacēla dūri.
Ko tu te meklē? viņš draudīgi uzsauca. Kas tev te darāms? Lasies projām!
Džordžija neko nesaprata, izņemot to, ka atrodas stallī. Tikai siltums un pazīstamā, nomierinošā zirgu smarža atturēja meiteni no kliegšanas. Ej nu izzīlē, kā viņa šeit tikusi un kas ir tas dusmīgais zēns ar brūnajiem matiem. Viņš, šķiet, tīšām nostājās tā, lai aizsegtu kaut ko sev aiz muguras. Zēna izturēšanās bija radniecīga Džordžijai, kad viņa centās nobēdzināt savu dārgumu no Rasela acīm. Meitene lēnām atvēra plaukstu ar spārnoto zirdziņu.
Čezarem pārsteigumā aizrāvās elpa. Kad viņš spēra soli uz priekšu, lai paskatītos, Džordžija viņam aiz muguras ieraudzīja brīnumainu būtni, kas varētu būt modelis zirdziņam viņas plaukstā. Aiz muguras zēnam stāvēja skaists, ogļu melns kumeļš ar diviem mugurai piekļautiem pūkainiem spārniem.
2. nodaļa. stravaganteJauna
Abi jaunieši stallī sastinga, viņi ieplestām acīm skatījās uz lidojošo zirgu. Čezare mazliet nomierinājās. Jocīgais puika -šķiet, pārāk bīstams viņš nebija ieraudzījis melno kumeļu, rādīja pārsteigtu vaigu. Bet kāpēc viņam rokā kumeļa figūriņa?
Kur tu to dabūji? Čezare jautāja.
Kur es atrodos? tajā pašā brīdī prasīja Džordžija.
Svešinieka jautājums bija tik neparasts, ka Čezare aizmirsa, ko bija jautājis pats. Viņš ieskatījās zēnā ciešāk. Nudien, ērms! Pirmām kārtām jau apģērbs smalka drāna, tādu Remorā varēja atļauties tikai bagāts tirgonis, tomēr mais-veida, neglīts, galīgi prasts, bez jelkāda rotājuma tādu var sadiegt pat nepraša zemnieks. Tomēr ausīs atnācējam mirdzēja dārgais sudrabs kā jaunam princim, tāpat arī uzacī. Nekas tamlīdzīgs Tālijā nebija redzēts. Mīklaini. Sevišķi jau tas, ka viņš nezina, kur atrodas.
Kā tā ieradies un pats nezini, kur esi? brīnījās Čezare.
Džordžija purināja galvu.
Tiešām nezinu, viņa teica. Tikko vēl biju savā gultā Londonā, un tad pēkšņi stallī. Bet ne jau tajā, uz kuru parasti braucu. Visi zirgi neredzēti. Sevišķi jau tas. Bet brīnumains gan, vai ne?
Sajutis svešajā zēnā radniecīgu stīgu, Čezare neliedza viņam pienākt tuvāk Merlai. Diez vai zēns ko ļaunu darīs laikam jau viņš zirgus mīl.
Un tomēr tev rokā ir zirga amulets, Čezare teica.
Mazliet aizdomīgi ierasties Auna zvaigznājā stundu pēc kumeļa piedzimšanas un neko par viņu nezināt!
Bet es tiešām nezināju, taisnojās Džordžija, kā lai es zinātu? Zirgu ar spārniem nemaz nav. Nav, un viss.
Remorā ir, nespēdams slēpt lepnumu, paziņoja Čezare.
Apmēram reizi gadsimtā, ne biežāk un šoreiz tas gods kritis Aunam.
Atvaino, teica Džordžija, pat iedomāties nevaru, kas tas par aunu.
Vai tad tu neesi remorietis? brīnījās Čezare.
Neesmu, atbildēja Džordžija, es jau teicu. Es dzīvoju Londonā, Islingtonā.
Redzēdama zēna sejā neizpratni, viņa piebilda: Anglijā. Tu taču zini: Eiropa, Zeme, Saules sistēma, Visums, aptuveni tā viņa mēdza stundās pierakstīt.
Albiona? pārjautāja Čezare. Bet tagad tu taču atrodies Tālijā! Valsts galvaspilsētā Remorā. Kā tu varēji šeit ierasties, pats to nezinot?
Čezare ieskatījās zēnā ciešāk, gribēdams pārliecināties, vai viņš nemelo. Un tad jaunais tālietis ievēroja zēna iekaisušās acis un netīrās asaru pēdas uz vaigiem, un viņam sametās kauns. Puisis nezin kāpēc bija izmisīgi nelaimīgs. Gadu vai divus jaunāks par viņu, turklāt Čezare nespēja atcerēties, kad viņš pats bijis tik nelaimīgs, lai raudātu.
Kas noticis? Čezare neveikli pajautāja. Vai kāds tev nodarīja pāri?
Džordžijai pēkšņi viss no jauna atausa atmiņā. Rasela uzbrukums, sajūta, ka savā istabā esi kā slazdā, vēlēšanās aizlaisties uz citu pasauli, kur ir spārnotie zirgi. Vai viņa būtu nokļuvusi pagātnē un vietā, kur dzīvo etruski? Kā to sauc -varbūt Etrurija? Bet vai tad zēns neteica, ka te ir Remora, Tālija? Nosaukumi tādi nedzirdēti. Džordžija gurdi aizvēra acis. Kad viņa tās atvērs, zēns ar brīnišķīgo kumeļu un stalli varbūt būs izgaisis.
Bet nekā tamlīdzīga stallī tikmēr bija ienācis liela auguma vīrs sirmiem matiem, tik līdzīgs zēnam, ka noteikti bija viņa tēvs, un tagad pārsteigts nolūkojās Džordžijā.
Kas viņš ir, Čezare? vīrs strupi, tomēr nevarētu teikt, ka nelaipni, jautāja.
Nezinu, Čezare godīgi atbildēja. Viņš pēkšņi te uzradās, un viss.
Mani sauc Džordžija O’Gradi, teica Džordžija, noprazdama, ka Čezare pat nenojauš, ka viņa ir meitene.
Džordžio Gredi, teica vīrs, un Džordžija saprata, ka jau atkal viņu kļūdaini uzskata par zēnu. Taču tagad nebija īstais brīdis ieviest skaidrību.
Es esmu Paolo Montalbano, Auna zvaigznāja zirgu meistars, vīrs oficiāli stādījās priekšā. Bet tu, kā redzi, esi iepazinies ar manu dēlu Čezari. Tagad, lūdzu, pastāsti, ko tu šeit dari!