Taču Falko bija tiešām attapīgs un ātri visu aptvēra. Sporta stundas un spēles, kamēr Falko klibos, atkritīs, tātad izbrīvēsies laiciņš bibliotēkai, darbam ar grāmatām un datoru. Lai kur Falko apmetīsies uz dzīvi, visur noteikti būs datori un ari piekļuve internetam. Arīdzan šie jautājumi bija grūti izskaidrojami. Līdzīgi kā Rodolfo, kad Lučiano stāstīja par intemetu, ari Falko to iztēlojās kā milzu zirnekļa tīklu, nespēdams ticēt, ka ar piesitienu iespējams piekļūt informācijai.
Vai tad tas netiek nodrošināts tikai varenajiem? Falko vienubrīd pajautāja. Gan Džordžijai, gan Lučiano iešāvās prātā: “Ja Tālijā ieviestos globālais tīmeklis, Nikolo di Kimiči, bez šaubām, vēlētos to pakļaut savai pārraudzībai.” Tomēr savas domas abi paturēja pie sevis.
Viendien pienāca kārta nodarbībai par divdesmit pirmā gadsimta naudu.
Vai atceries banknoti, ko rādīju tev Londonā? jautāja Džordžija. Tās bija divdesmit mārciņas, pie tādas naudas
mūsu vienaudži tik bieži netiek. Tomēr tev jāpazīst vismaz mārciņu monētas, piecdesmit, divdesmit, desmit un pieci pensi.
Gribējās kost vai pirkstos, ka pie rokas nav monētu varētu parādīt Falko. I-ai nu kā, jaunajam di Kimiči zelta un sudraba naudas šķinda patika, taču, kā jau tālietis, sudrabu Falko vērtēja augstāk par zeltu un līdz ar to visu uztvēra pa savam.
Viendien atpakaļceļā uz Remoru Lučiano pieskārās jautājumam, kas viņam nelika mieru jau kopš dienas, kad Falko lūdza viņu palīdzību.
Pēc taviem vārdiem varētu spriest, ka viņš noteikti dzīvos Islingtonas apkaimē, bet kur, apžēliņ, viņš apmetīsies? Lučiano jautāja Džordžijai. Tikpat kā no debesīm nokritis.
Džordžija apsvēra, cik daudz no sava plāna viņa Lučiano atklājusi.
Zini, mana mamma ir sociālā darbiniece! viņa paziņoja. Faktiski nodaļas vadītāja, kas nodarbojas ar aizbildniecības un adopcijas jautājumiem. Mēģināšu iekārtot tā, lai viņa sameklē Falko mājas. Manuprāt, visdrošāk būs, ja Falko izliksies, ka zaudējis atmiņu. Tad nebūs jāuztraucas atbildēt uz ierēdņu jautājumiem vai ne.
*
Falko sāka redzēt dīvainus sapņus. Viņš allaž atradās pazemes tunelī, kur viņam pretī drāzās pērkondimdošs pūķis. Pats Falko atradās šaurā sprostā, kas neiedomājami ātri cēlās augšā un tad laidās lejā. Nākamajā mirklī zēns jau stāvēja mirdzošu sudraba kāpņu galā, kas pēkšņi izslīdēja viņam no kāju apakšas. Kruķi grabēdami izkrita no rokām, un viņš gāzās uz galvas lejā. Šajā mirklī zēns nosvīdis un šausmu pārņemts pamodās.
Tiklīdz Falko iemiga, atkal bija klāt sapnis ar daudziem jauniem tēliem. Atskanēja spalgs, sērīgs sauciens un plīkšķi; likās -aiz loga sitas milzu spārni. Falko zināja, ka putns tas nav. Un tomēr sapņa beigās viņam gar acīm nozibēja melni spārni.
Naktis šķita garas un murgainas, sevišķi pēc viena no tēva biežajiem apmeklējumiem. Tādos brīžos zēns kvēli ilgojās pēc Gaetano. Brāļi ne vienu reizi vien bija apmainījušies domām par tēvu. Grūti bija pārstāvēt tādu ģimeni, vēl jo grūtāk būt tāda tēva dēliem, par kura darbošanos zināja visi un nebija iespējams neņemt to vērā. Tomēr Falko tēvu mīlēja un saprata, ka tēvs mīl viņu. Falko nezināja, kura no tikšanās reizēm ar Hercogu izrādīsies pēdējā. No mīļā brāļa viņš jau bija atvadījies.
♦
Gaetano Belecā turpināja vadīt dubultdzīvi, pa vakariem uzturoties galvenokārt Hercogienes sabiedrībā, kurn viņam vajadzēja aplidot, bet pa dienu bija kopā ar māsīcu, ko mīlēja tikpat karsti kā sendienās, kad viņi abi vēl kā bērni rotaļājās.
Gaetano jūtas pret Ariannu ieguva citu nokrāsu. Hercogienei bija tāpat. Gaetano bija apburošs, asprātīgs kavalieris, interesants un ar plašu redzesloku. Jo tuvāk Arianna jauno di Kimiči iepazina, jo retāk iedomājās, cik viņš neglīts. Ja godīgi, Arianna pat pieķēra sevi, ka sākusi kopējos vakarus gaidīt. Viņai ļoti pietrūka Lučiano, un nu varēja atslābināties tāliešu kolēģa, Hercoga ģimenes locekļa, sabiedrībā, kas no pusvārda saprata viņas pienākumus un lomu. Ariannai nācās pastāvīgi sev atgādināt, ka Gaetano tēvs tiek uzskatīts par vainīgu viņas mātes nāvē.
Arī Gaetano to neaizmirsa. Viņš bija dzirdējis runas, ka hercogs Nikolo licis uzspridzināt Ariannas māti. Tieši tāpēc tēva plānus par laulībām Gaetano uzskatīja par visnotaļ cietsirdīgiem un tajā pašā laikā viņam raksturīgiem.
Ko tu domā par mūsu ienaidnieku atvasīti? reiz vakarā, pusdienu laikā, kāda viešņa pajautāja Rodolfo. Viņa bija ģērbusies kā tāliešu atraitne tumšā tērpā ar gaišu plīvuru.
Taču tēraudkrāsas tērps bija moderni piegriezts un aprocē mirdzēja safīri.
Senators izskatījās bezgala satraukts.
Silvij, tu taču zini, ka apmeklēt mani šeit nedrīksti, -viņš klusā balsī sacīja. Tas ir pārlieku bīstami.
Redzēju viņu braucam pa kanālu ar to muļķa jauno sievieti, kas vēlēšanās stājās pretī Ariannai, teica Silvija, nelikdamās ne zinis par Rodolfo aizrādījumu. Lai gan, šķiet, patlaban viņš pietiekamu uzmanību veltī Ariannai.
Patīkams jauneklis, atbildēja Rodolfo. Nemaz nav līdzīgs savam tēvam vai brālēnam Vēstniekam. Lai gan, jādomā, vēl aizvien vairāk uzklausa tēva rīkojumus nekā savu sirdi.
Atraitne nolieca galvu.
Varbūt tieši tā viņa kārtas arīdzan Ariannas ļaudīm jārīkojas. Jādomā, ka tas ir vērtīgāk nekā pienapuikas mīla.
Vai tiešām tu iesaki Ariannai viņu pieņemt? brīnījās Rodolfo.
Iesaku viņai un tev kārtīgi apdomāties, pirms viņu atraidīt, atbildēja Silvija. Man di Kimiči laulības nepiedāvāja. Tas varētu būt interesants ceļš, ko vērts papētīt.
Piektdien, teju pēc divu nedēļu viesošanās Devonā, Džordžija kopā ar Alisi iesēdās vilcienā, kas veda atpakaļ uz Pa-dingtonu. Nākamajā dienā Džordžijai bija pieteikts treniņš stallī, un viņa nevēlējās to izlaist jau tā nācās pārcelt nedēļu uz priekšu. Bija pirmais augusts, un līdz Falko īstajai strava-gēšanai atlikušas dažas dienas.
Atgriežoties Londonā, pārņēma ērmotas izjūtas. Mora, Ralfs un Rasels vēl bija darbā. Līdz Islingtonai meitenes atbrauca ar metro un pie stacijas atvadoties apskāvās. Abas norunāja svētdien satikties atkal.
Džordžija iegāja tukšajā mājā. Tā likās pavisam sveša te nebija nedz Devona, nedz Remora. Viņa jutās kā viešņa. Uzkāpusi augšā savā istabā, Džordžija pameta skatienu uz plakātiem, attēlu ar melno un balto zirgu, līdz juta, ka dzīve pamazām ieiet vecajā gultnē. Džordžija nolēma, ka šonakt abiem ar Lučiano jānosaka diena, kad Falko stravagēs.
Nikolo di Kimiči devās uz Santa Finas stalli meklēt rokā Enriko. Pa dienu spiegs parasti trina mēles ar Nello.
Kā jaunais zirgs? Nikolo vērsās pie abiem.
-Jauki atžirgst, atbildēja Nello.
Daudz labāk, kopš palaidu viņnakt palidot, piebilda Enriko. Iet vai pa gaisu. Es viņu iejāju. Apžēliņ, tas tik bija piedzīvojums!