Abi ieturēja laiskas brokastis. Falko izrādīja interesi par visiem virtuves mehānismiem pēc kārtas, lūgdams Džordžiju, lai parāda, kā kurš darbojas. Brfnišķīgi: tagad varēja ne vien paskaidrot, bet arī demonstrēt mikroviļņu krāsni, tējkannu un tosteri, lai arī beigās brokastis sanāca pamatīgākas nekā parasti. Falko jūsmoja par skapīšu saturu, un viss viņam bija jānogaršo. Jo īpaši jaunajam princim pie sirds gāja zemeņu ievārījums un apelsīnu sula, tāpat ari šķiņķis un baltmaizes radziņi.
Džordžijai pavērās iespēja uzskatāmi izrādīt ari trauku mazgāšanas automātu.
Vai tāpēc jūs iztiekat bez kalpiem, pajautāja Falko, ka mašīnas gatavo ēdienus un dzērienus, bet pēc tam jūsu vietā nomazgā traukus?
-Jā, apstiprināja Džordžija, pa daļai tāpēc. Bet mēs ari nevarētu atļauties maksāt viņiem algu. Mašīnu darbs sanāk lētāk.
-Jūs savā pasaulē kalpiem maksājat? nerimās Falko.
Tu gribi teikt, ka jūs ne? atjautāja Džordžija.
Falko un Džordžija saskatījās. Neticami, ka viņi, tik atšķirīgu laikmetu cilvēki, sadraudzējušies. Kopš šī brīža abiem taču nāksies dzīvot vienā pasaulē.
Lučiano pamodināja steidzīgu soļu un klusinātu balsu troksnis. Ar pūlēm saģērbies, viņš devās uz kalpu galu tur valdīja liels satraukums.
Kas noticis? zēns jautāja, skaidri zinādams atbildi.
Nespējam pamodināt jauno kungu, skaidroja mājas pārvaldnieks. Viņš… viņš izdzēris mikstūru nezinām, kādu tieši.
Vai aizsūtījāt pēc ārsta? jautāja Lučiano.
Jā, atbildēja pils pārvaldnieks, un Hercoga.
Ielaidiet mani iekšā! palūdza Lučiano.
Iegājis istabā, Lučiano apsēdās pie gultas ar aizmigušo Falko, kurš gulēja tāpat, kā Lučiano viņu naktī bija atstājis. “Interesanti, ko viņš patlaban dara Anglijā,” nodomāja Lučiano.
Kad Falko bija līdz sātam paēdis, Džordžija izrādīja viņam vannasistabu, paskaidroja, kā rīkoties ar dušu, elektrisko zobu birsti un pat Ralfa skuvekli.
Pēc dažiem gadiem tev tāda ierīce būs jālieto pašam, ja vien nesadomāsi uzaudzēt bārdu, Džordžija paskaidroja. Viņa aši izvadāja zēnu pa māju, parādīja, kā darbojas televizors un dators. Jo sevišķi Falko valdzināja elektriskie slēdži un krāni, bet nepatika paklāji uz grīdas, lai gan staigāt ar kruķiem pa tiem bija ērti.
Nāc! aicināja Džordžija. Mums jāiet. Labāk pārlieku nepieķeries manām mājām. Šeit tāpat dzīvot nevarēsi.
Varbūt iesim uz slimnīcu? lūdza Falko.
Pagaidām vēl ne, atbildēja Džordžija. Vispirms mums tevi jāreģistrē. Vai neesi aizmirsis, ko teicu par atmiņas zudumu?
Viņi lēnām soļoja pa Islingtonas ielām, šoreiz neskaitīdami minūtes, lai Falko aprod ar mašīnām un troksni. Džordžija centās izsmeļoši pastāstīt par luksoforu gaismām un gājēju pārejām, neaprobežodamās tikai ar palīdzību šķērsot ielu.
Falko interesējās par visu, sevišķi jau par garāmgājējiem. Viņš atklāja, ka vīriešus grūti atšķirt no sievietēm.
Visi staigā ūzās! Falko čukstēja.
Viņam pašam gan neviens nepievērsa uzmanību. Pēc Tālijas pieredzes Džordžija zināja, ka cilvēki visbiežāk ēnu pat neievēro, turklāt pelēcīgajā Anglijas vasaras dienā cilvēks bez ēnas nebija tik uzkrītošs kā spožajā Remoras saulē.
Tuvojoties mērķim, Džordžija palēnināja soli. Par šo brīdi meitene bija domājusi, un nu, kad tas bija klāt, viņu pārņēma augošs nemiers.
Labi, Džordžija teica, pagaidi tepat, es tikmēr ieiešu un visu noskaidrošu.
Ierodoties vasaras pilī, Hercoga rumaks mirka sviedros. Nokāpis zemē, di Kimiči pasvieda staļļa puisim pavadu, bet pats metās augšā pa kāpnēm, izlaizdams katru otro pakāpienu.
Kad izmisušais Hercogs, atrāvis durvis, metās uz gultu, Lučiano pielēca no krēsla. Nikolo sagrāba dēlu rokās, bet zēna ķermenis bija ļengans un paļāvīgs.
Kur ir ārsts? uzstāja Nikolo. Redzot Hercoga neprātu, metās baisi, tāpēc Lučiano, kamēr kalps skaidroja, ka ārsts jau ceļā, lūkoja izslīdēt laukā pa durvīm.
Pagaidi! Hercogs ieaurojās. Tu! Belecas puika! Paliec uz vietas! Kas tev par to visu zināms?
Šorīt dzirdēju kņadu, Lučiano nemelodams atbildēja. Kalpi pateica, kas noticis. Lūkoju Jūsu Gaišības dēlu modināt atradu viņu tādu, kā redzat. Kopš tā brīža esmu līdzās viņam un gaidu ārstu.
Vai pagājušajā naktī biji šeit? Nikolo jautāja.
Lučiano pamāja.
Bet kur tas otrais tavs kalps?
Mans draugs, rāmi izlaboja Lučiano. — Džordžio būs devies atpakaļ uz Remoru. Es pats arī labprāt turp brauktu, lai paziņotu viņam par notikušo.
Lučiano ar Džordžiju bija norunājuši, ka atstravagējusi meitene gaidīs viņu remorā.
Nikolo mētāja galvu kā ievainots lācis.
Pagaidām ej, viņš teica. Bet mums vēl ar tevi būs saruna. Jo īpaši tad, ja manam dēlam kaut kas notiks.
Ar smagu sirdi iekāpis karietē, Lučiano devās atpakaļ uz Remoru.
Zēnam zudusi atmiņa? kā nesaprazdama pārjautāja Vikija Malholenda.
Džordžija pacietīgi sāka skaidrot no sākuma.
-Jā, es jums jau teicu: viņš pienāca uz ielas man klāt, kad gāju garām. Pie jūsu durvīm piezvanīju tāpēc, ka nevienu citu tuvumā nepazīstu. Nezinu, ko darīt. Viņš, šķiet, aizmirsis pilnīgi visu neatceras nedz savu dzīvesvietu, nedz arī to, kas ir vina vecāki.
Bet varbūt viņš dzen jokus?
Nē, viņš izskatās tāds… savāds. Turklāt smagi cietis. Pārvietojas ar kaiķiem, viena kāja sakropļota. Tādā stāvoklī uz ielas ilgi neizturēt. Varbūt piezvanīt policijai?
Pagaidi, teica Vikija, ielaizdama rokas savos cirtainajos matos. Viņš stāv tur laukā?
Teicu, lai uzgaida, kamēr sameklēšu palīdzību.
Nu, varbūt labāk ievedīsim viņu šeit, pirms kaut ko sākam darīt, ierosināja Vikija.
“Izdevās!” nodomāja Džordžija. Par pārējo, cerams, parūpēsies pats Falko.
Abas ar Vikiju, piegājušas pie ieejas durvīm, pamāja Falko. Zēns stāvēja, kur Džordžija viņu bija atstājusi pie vārtiem -, bāls, saguris, ar visu svaru balstīdamies uz kruķiem. Džordžija dzirdēja, kā Vikijai, ieraugot Falko melnās cirtas un smalko, skaisto seju, aizraujas elpa.
Varbūt tu vēlētos ienākt? Vikija pajautāja, un Falko viņai uzsmaidīja.
Pienāca diena, kad Ariannai bija jaaizceļo no Belecas. Iebraukt Remorā bija paredzēts desmitajā augustā, un nākamajā
dienā pilsētas Campo jau pārvērtīsies sacīkšu trasē. Hercogienei piedienēja ceļot smalki, valsts karietē un nesteidzīgi, uz nakti piestājot ceļmalas viesnīcās, lai galamērķi viņa neizskatītos sagurusi. Gribējās apskatīt ari citus Tālijas novadus. Hercogieni pavadīja Rodolfo un Gaetano.
Lagūnu Arianna atstāja pirmo reizi, kopš stāšanās Hercogienes amatā tā bija viņas pirmā nozīmīgākā valsts vizīte. Arian-nas kalpone Barbara sekoja otrā pajūgā, kurā bija sakravātas lādes ar tērpiem Hercogienes oficiālo pasākumu nedēļai. Kad Hercogienes svīta ieradās piestātnē, lai dotos uz cietzemi, lādēm vien vajadzēja trīs mandolas.
Labi, ka, arī braucot pa jūru uz cietzemi, Ariannas seju sedza maska un galvā bija kapuce, jo viņā kūsāt kūsāja gaužām nehercogisks ceļotprieks. Krastā jauno Hercogieni sagaidīja jauni pārdzīvojumi. Belecas valsts kariete stāvēja cietzemē, un ceļošanai to izmantoja reti. Arianna pirmo reizi dzīvē ieraudzīja zirgus, kas ar savu dižo augumu un spēku uzreiz iedvesa viņā godbijību.