Nu viņa ieraudzīja Gaetano liela bēra mugurā, ko viņš, jājot uz Belecu pirms trim nedēļām, bija atstājis hercoga Nikolo stallī. Jaunais di Kimiči Hercogienes acīs cēlās. Arianna no karietes lodziņa viņam uzsmaidīja.
Jūs, Principe , šķiet, esat pieradis pie zirgiem, viņa teica Gaetano.
Tas tiesa, Jūsu Gaišība, Gaetano Hercogienei oficiāli atbildēja. Lai cik skaista jūsu pilsēta, zirgu man tur pietrūka.
Priecājos dzirdēt, ka vismaz citā ziņā jūtaties gandarīts, -Arianna, aizvilkdama aizkariņu, piebilda.
Ka tevi sauc? jautaja Vikija, iesēdinādama Falko virtuves krēslā. Vai savu vārdu atceries?
Nikolass Hercogs, atbildēja Falko, uzmanīgi izrunādams vārdu, ko abi ar Džordžiju bija izdomājuši. Vārds paša mutē skanēja neparasti, taču viegli iespiedās atmiņā.
Nikolas, turpināja Vikija, vai vari mums kaut ko par sevi pastāstīt?
Falko purināja galvu.
Nē, viņš meloja.
Kur tu savainoji kāju? Vikija nelikās mierā.
Laikam negadījumā, jājot ar zirgu, atbildēja Falko.
Bet kā tu nokļuvi šeit?
Falko uzmeta lūdzošu skatienu Džordžijai. Es tiešām nezinu, viņš teica, juzdams acīs sariešamies asaras.
Vikijas seja saviebās sāpēs. Metusi mieru iztaujāšanai, viņa aizgāja uzlikt uz uguns tējkannu.
Šķiet, tev taisnība, Džordžij, Vikija klusā balsī sacīja.
Nekavējoties jāpiezvana uz policiju un iespējami ātri jānoskaidro, kur ir viņa vecāki. Bet vispirms iedzersim kafiju -zēns izskatās galīgi izvārdzis.
Brīdi vēlāk Vikija ienesa paplāti dzīvojamā istabā, kur stāvēja klavieres un vijoles. Izdzirdējusi sev aiz muguras Falko pārsteiguma saucienu, Vikija teju neizlaida no rokām paplāti. Zēns lūkojās uz klavierēm noliktajā fotoattēlā. Lai arī jaunāks, viņam pretī lūkojās pats stravagante lučiano. nolikusi paplāti, vikija palīdzēja Falko iekārtoties klubkrēslā.
Redzu, ka tu skaties fotogrāfijā, viņa teica. Mans dēls Lusjēns. Viņš… pērn nomira.
Viņš tagad dzīvo citā vietā, atbildēja Falko. Džordžija iebukņīja princim potītē.
Vikija nobālusi apsēdās.
To pašu bērēs teica tas savādais vīrietis, viņa ar trīsām atcerējās. Ko gan tas viss nozīmē? Vikija pārlaida plaukstu pār acīm. Dažkārt man šķiet, ka Lusjēns turpina dzīvot kādā citā pasaulē. Man pat liekas, ka esmu viņu redzējusi.
Vikija uzmeta jauniešiem piesardzīgu skatienu, lai pārliecinātos, ko viņi par to domā.
Manuprāt, tā tikai tāda runāšana, aši izmeta Džordžija.
— Varbūt reliģiozs cilvēks.
Un tad paglūnēja uz Falko.
*
Šodien mums bija pavisam neparasts gadījums, Mora pie pusdiengalda ierunājās. No policijas atveda zēnu, kam zudusi atmiņa, laikam vecāki viņu pametuši.
Apžēliņ, atsaucās Ralfs, cik viņam gadu?
Trīspadsmit, atbildēja Mora. Vismaz viņš pats tā saka. Izskatās jaunāks. Turklāt smagi cietis fiziski, pārvietojas ar kruķiem. Taču pats dīvainākais, ka par zēnu pavēstīja Džordžijas vijoļspēles skolotāja Vikija Malholenda.
Džordžijai pēkšņi likās, ka Boloņas spageti garšo pēc pelniem. Viņa skaļi norija siekalas. Laiks vaļsirdīgi atzīties. Tikmēr Rasels spicēja ausis, lai gan parasti pusdienu laikā bija izklaidīgs.
Jā, vispār jau viņu tur klīstam ievēroju es, iedama garām Vikijas mājai, ierunājās Džordžija. Palūdzu Vikijai, lai izsauc policiju.
Visu acis pievērsās Džordžijai.
Bet, dieva dēļ, kāpēc tu man neko neteici? jautāja Mora.
Džordžija paraustīja plecus. Kas tur liels, viņa attrauca.
Kā? Vai tad tu katm dienu uzej pamestus bērnus, ko? -brīnījās Ralfs.
Kropļus Džordžija atrod bez grūtībām, atsaucās Rasels.
Viņa tos kolekcionē.
Cilvēkus ar īpašām vajadzībām, Rasei, māte skarbi iebilda. Nu, Džordžij, varēji gan pateikt. Tad es būtu oficiāli uzrakstījusi pieteikumu.
Kādu pieteikumu? Es taču viņu redzēju pirmo reizi mūžā, meloja Džordžija. Nejauši pamanīju, ievedu pie Malholendas kundzes, un viss. Vai tas kāds noziegums?
Nē, bet rada sarežģījumus, skaidroja Mora. Saproti, par bērnu ar tādu aprakstu netika ziņots, tāpēc mums nācās nodot viņu pagaidu aizbildņiem. Neba tu nezini, kā pie mums Islingtonā atbalsta bērnus, kam vajag audžuvecākus, un visi mūsu bērnunami plīst pa šuvēm!
Tikai nesakiet, ka vajadzēs viņu pieņemt savās mājās! -ierunājās Rasels.
Nē, Rasei, atbildēja Mora. Pieteicās Malholendi, un mēs viņus apstiprinājām par pagaidu aizbildņiem. Kamēr sameklēsim īstos vecākus, zēns dzīvos pie viņiem.
Bet kur, tavuprāt, palikuši vecāki? jautāja Ralfs.
Vecāki, visticamāk, ir patvēnima meklētāji, tā man šķiet, un pametuši bērnu apzināti sak, kāds atradīs, un bērns saņems kārtīgu medicīnisko aprtipi. Varbūt pat viņš Anglijā ieradies viens. Nav jau pirmais gadījums, teica Mora.
Tomēr mazliet nežēlīgi tā pamest bērnu, turpināja Ralfs.
Sevišķi, ja viņam zudusi atmiņa.
Ja vien tā ir zudusi, Mora šaubījās. Ļoti iespējams, ka vecāki piekodinājuši viņam tā teikt izklausās traģiskāk. Man tomēr gribas domāt, ka zēna ģimene nebūt nav cietsirdīga.
Džordžijai sametās neomulīgi mātes minējumi nebija tālu no patiesības.
Apsveicam ar atgriešanos! teica Paolo. Šķiet, pēdējā laikā tu mūs apciemo reti.
Nestrīdos, atzina Džordžija. Turpmāk būs citādi.
Tiešām? jautāja padzīvojušais stravagante. tavi vārdi skan pārliecinoši. Nezinu, kas jums ar Lučiano prātā. Es gan teicu, ka draudzēties ar di Kimiči jauniešiem nav peļami, tomēr jums jāuzmanās. Hercogs ir spēcīgs ienaidnieks.
Kamēr neatbrauca ekipāža ar Lučiano, Džordžiju puslīdz lika mierā. Lučiano nācās pastāstīt Paolo un Doktoram Detridžam par negadījumu, kas bija noticis ar Falko. Visi četri stravagantes brīdi klusēja katram par notikušo bija savs viedoklis.
Neba jūs abi neapjautāt bērneļa ieceri? ierunājās Det-ridžs. Viņš pastrādājis baisas lietas.
Manuprāt, Falko vienkārši apnika dzīvot un mocīties, -teica Lučiano.
Bet vai viņš jums nedz vienam, nedz otram par savu nodomu neieminējās? iztaujāja Paolo.
Nebija viegli, skatoties abiem vīriem acīs, izturēt jautājumu zalvi. Beigās Paolo lika Lučiano un Džordžiju mierā, tomēr izskatījās galīgi sadrūmis.
Ar lielu atvieglojuma izjūtu abi jaunie stravagantes devās uz pilsētu.
Negribētos pārdzīvot vēl vienu tādu nakti, atzinās Lučiano. Kā jums klājās tajā pasaulē?
Jauki, atbildēja Džordžija, lai gan pati jutās un arī izskatījās draņķīgi. Tagad meitenei bija noslēpums no Lučiano un arī citiem tāliešiem. Nevar zināt, ko Lučiano par viņas plānu teiktu.
Londonā Falko vaļējām acīm bija atlaidies gultā, kas savulaik piederēja Lučiano. Jaunais di Kimiči nekādi nespēja atslēgties. Pēc otrās stravagēšanas tik daudz kas bija noticis. falko pat nenojauta, ka Džordžija pie Lučiano vecākiem aizveda viņu tīšuprāt, tomēr tie viņam patika. Deivids it nemaz nelīdzinājās Falko tēvam, no viņa nepavisam nebija bail.
Uzzinājis sievas nodomu pieņemt ģimenē noklīdušu zēnu, viņš nedomādams piekrita.
Cik jauki atkal just mātes rūpes! Falko jau bija gandrīz aizmirsis, kā tas ir.
Tomēr jauno princi mocīja sirdsapziņa: viņš taču bija ieņēmis Lučiano vietu. Smagu sirdi Falko domāja par ciešanām, kuras, uzzinot par notikušo, piemeklēs viņa Remoras, Džiljas un Belecas radus. Falko zināja, ka Džordžija šobrīd kopā ar Lučiano uzturas Remorā, un pēkšņi viņu sagrāba ilgas pēc Tālijas.