Tāpat kā no ģimenes, Falko bija atteicies arī no Lučiano; jāatzlst, ka stravagantem viņš bija pieķēries kā brālim. Bet tagad, ja pilnībā īstenosies Falko nodoms, viņi ar Lučiano nekad vairs nesatiksies. Neko darīt, visi tilti nodedzināti. Talismans pie Džordžijas, un viņa nakšņo citās mājās. Bet varbūt Džordžija pastaigājas Remorā un, protams, tagad par Falko zobojas.
Nopūties Falko aizvēra acis. Spogulis gultas kājgali rādija melnas cirtas uz spilvena ne jau pirmoreiz.
Ko… ko tu izdarīji! iesaucās Lučiano.
Viņš bija gribējis uzzināt visu, kas ar Falko notika Londonā, un Džordžija, lai ari nodomājusi šo plāna daļu pagaidām neatklāt, nespēja klusēt. Kaut tik labuma, ka abi ar Lučiano atradās sabiedriskā vietā. Patlaban abi, sēžot uz akmens apmales, kas ieskāva slaidu kolonnu laukuma vidū, malkoja Carnpo delle Stelle tirgotavā nopirktu citrona šerbetu.
Lučiano ārdījās tik neganti, ka Džordžija zaudēja dūšu. Meitene bija cerējusi, ka viņš to vismaz apbrīnos, uz neko vairāk jau cerēt nevarēja, un tagad pati bija visu sagrāvusi.
Nespēju ticēt, Lučiano teica. Mani vecāki! Viņi taču nekad nerunāja par adopciju!
Nu, tas notika diezgan negaidīti, skaidroja Džordžija.
Viņiem piedāvāja, jo citas mājas sociālais dienests viņam nespēja atrast.
Man gan tas viss atgādina rūpīgu plānošanu, Lučiano skarbi pārmeta. Tu taču neteici, ka tiks iesaistīti mani vecāki!
Un tu iebilsti? Džordžija satraukta jautāja.
Nē, mirkli padomājis, Lučiano atbildēja. Ne gluži. Vienkārši esmu satriekts. Kā tev vispār kaut kas tāds varēja ienākt prātā?
Pēc sarunas ar tavu mammu, atzinās Džordžija. Viņa joprojām skumst pēc tevis. Falko taču kaut kur jādzīvo, un es iedomājos, ka tavai mammai vajag zēnu, par ko rūpēties.
Vai tik tu neesi žēlsirdīgā samariete? iedzēla Lučiano, izmocīdams smaidu. Zinu, tas izklausās patmīlīgi, tomēr man nepatīk, ja mani kāds aizvieto, pat Falko.
Džordžija cieši paspieda Lučiano roku.
Tā nenotiks, viņa teica, tevi aizstāt nevar.
Viņi devās atkal pie letes, lai atdotu koka krūzes, Tālijā vienreizējas lietošanas priekšmetu nebija.
Vai nav savādi, ka pēc nedēļas te būs sacīkšu trase? -ierunājās Džordžija, tīšuprāt mainīdama sarunas tematu. Če-zare un visi pārējie auļos ap laukumu.
Un Auna ļaudis drūzmēsies ielās, lai viņu un Arkandželo atbalstītu, piebilda Lučiano. Atnāks visa ģimene.
Vai tu sēdēsi skatītājos? painteresējās Džordžija.
Jā, juzdamies mazliet neveikli, atbildēja Lučiano. Cik zinu, mums ar Doktoru Detridžu Pāvesta tribīnē rezervētas vietas blakus Rodolfo un Hercogienei.
Karaliskajā ložā, piebilda Džordžija. Kā tas nākas, ka tu saejies ar aristokrātiem, bet es tikmēr esmu necils staļļa zēns?
Nejaušība, atbildēja Lučiano, bet varbūt liktenis.
Tev neatliks nekas cits kā sēdēt Campo kopā ar pārējiem remoriešiem. Varbūt tur valdīs lielāka jautrība.
Skat! pēkšņi iesaucās Džordžija. Zivis!
Lučiano satvēra dunci sev pie jostas. Trīs jaunieši, kas viņiem tuvojās, tiešām bija ģērbušies zili rozā Zivs zvaigznāja krāsās un pārāk draudzīgi neizskatījās. Sacīkšu priekšvakarā naidīgums starp zvaigznājiem padziļinājās. Lučiano un Džordžija bija mazākumā. Te negaidot Zivis atkāpās.
Pagriezušies Lučiano un Džordžija ieraudzīja tuvojamies Čezari un Paolo. Laikam jau Zivis nosprieda, ka četriem Auniem labāk griezt ceļu, sevišķi jau tāpēc, ka viens no atnācējiem bija izteikti stalts.
Sumināti, sveicināja Paolo. Diemžēl manas vēstis būs nepatīkamākas nekā Zivis, kur nu vēl tādas "mailītes" kā šī trijotne. Pēc jums ieradās ziņnesis. Hercogs Nikolo grib jūs abus redzēt Pāvesta pilī. Un aizkavēšanos viņš necietīs.
*
Pāvesta pilī Rinaldo di Kimiči gaidīja visnotaļ nepatīkama samna ar tēvoci. Rinaldo bija noklusējis par savulaik notverto jauno belecieti toreiz plāns ar lielu blīkšķi izgāzās. Savu vainu viņš izpirka, aizsūtot uz Džilju vēsti par krietni svarīgāku pasākumu sazvērestību pret Hercogieni. Taču patlaban Hercogs uzstājīgi pieprasīja izstāstīt visu, kas Rinaldo zināms par Lučiano.
Noķēri un atlaidi? Nikolo neticīgi jautāja. Zinādams, ka puika ir stravagante no citas pasaules?
Tās bija aizdomas, tēvoci. Turklāt, ja viņš arī bija no citas pasaules pats savām acīm redzēju, ka bez ēnas, tagad vairs nav. Vecā burvja Rodolfo plānos kaut kas nogājis greizi. Es jau teicu: kad izvirzījām pret puiku apsūdzību, viņam bija skaidri redzama ēna.
Bet kur palika tā grāmata? nerimās Nikolo. Tu stāstīji par grāmatu, kura viņam dārga un kurai kaut kāds sakars ar viņa spējām.
Rinaldo krēslā sagrozījās.
Grāmata ir pie manis, tēvoc, -taču nezinu, no kura gala tai ķerties klāt. Man ir aizdomas par kaut kādu blēdību.
Un tu tiešām puiku atlaidi?
Nevarējām taču viņu aizturēt veselu mūžību.
Varējāt pārgriezt rīkli, kamēr viņš pie jums bija.
Ienāca sulainis.
-Jūsu Gaišība, ieradušies jaunieši, pēc kuriem sūtījāt.
Vari iet, Rinaldo, Nikolo dzestri norīkoja.
Lučiano, pārmīdamies durvīs ar veco ienaidnieku Vēstnieku, satrūkās. Džordžija redzēja Rinaldo pirmoreiz un par viņa attiecībām ar Lučiano neko nezināja. Viņas acīs tas bija izstīdzējis, nemierīgs jauneklis, kas pagāja garām, smaržu mākoņa pavadīts. Nākamās divdesmit minūtes aizritēja, Hercogam neganti iztaujājot abus stravagantes par falko. kāpēc viņi tik bieži šurp nāca? Par ko runāja? Kas viņiem zināms par Hercoga dēla dvēseles noskaņojumu?
Turklāt atbildes Nikolo neapmierināja. Tas bija neizbēgami, jo Lučiano un Džordžija, izrādot cieņu Falko vēlmēm, bija spiesti melot. Tomēr apmānīt Hercogu nebija viegli. Abi stravagantes bija laimīgi, tikuši cauri ar veselu ādu, ja neskaita draudus.
Pat nedomājiet atstāt Remoru! Hercogs dzedrā balsī brīdināja. Visi pilsētas vārti taps aizslēgti, projām netiksiet! Ja mans dēls neatgūsies, jums būs jāpaliek tepat!
Pēc Lučiano un Džordžijas aiziešanas Hercogs saķēra ar rokām galvu.
*
No Remoras puses, spēkus netaupīdams, traucās jātnieks. Ceļā vairākkārt nomainījis zirgus, viņš beidzot nakts melnumā iejoņoja viesnīcā Volanas nomalē. Viesnīcnieks samiegojies nevarēja izšķirties, vai drīkst traucēt jaunā prinča mieru, tomēr beigās tika pārliecināts, ka gadījums ir neatliekams. Pēc mirkļa, acis berzēdams, Gaetano sēdēja gultā, pūlēdamies aptvert jātnieka atnesto vēsti.
Trešdien, rīta agrumā pa Saules vārtiem izbrauca smalka kariete. Logus tai sedza biezi aizkari, kas slēpa abus pasažierus. Uz jumta bija sakrauti ceļojumu saiņi, blakus kučierim sēdēja kalps smalkā livrejā. Gara auguma slaids rudmatis -tādi Tālijā sastopami reti un tāpēc bauda cieņu.
Kariete grabēdama ripoja pa tukšajām baiģētajām ielām, līdz iebrauca Auna zvaigznājā. Pie garas ēkas Via de Montone (auna iela) tā apstājās un rudmatainais kalps nolēca zemē. Aizkari tika atvilkti, karietes logs nolaidās, lai viņš var sazināties ar darba devēju.
Paraustījis klauvēkli, rudmatis iegāja namā pārliecināties, ka tur viss kārtībā. Tikai pēc rūpīgas telpu pārbaudes un atzīšanas par labām viņš sniedza roku ceļotājai, lai viņai vieglāk izkāpt no karietes. Atbraucēja bija glīta pusmūža sieviete pelēkā samta ceļošanas tērpā, vēl tīri slaida. Kundzes seju aizklāja plīvurs, pa pēdām viņai gāja kalpone, nesdama dažnedažādas kārbiņas un somas, kuras kalps pēc brīža pieklājīgi izņēma viņai no rokām. Visi trīs nemanīti iegāja namā viņus redzēja tikai baložu pāris un pelēks kaķis tikpat kopts kā smalkā svešiniece.