Nākamajā nedēļā Falko tika ierauts notikumu virpulī. Vispirms bija jāiet pie ārsta. Ārste Kenedija, ieraudzījusi Falko ierodamies kopā ar Vikiju Malholendu, rādīja pārsteigtu vaigu. Viņa ar Sociālo dienestu bija vienojusies, ka steidzami pieņems zēnu un novērtēs viņa veselības stāvokli. Ieradās arī Mora. Abas sievietes bija nedaudz pazīstamas.
Ārste ilgi un pamatīgi izmeklēja Falko, uzrunādama viņu par Nikolasu. Falko bija jāpatur prātā savs jaunais vārds. Uz ārstes jautājumu par bērnībā pārciestajām slimībām viņš nespēja atbildēt.
Labi, izmeklējusi Falko un izpildīdama Moras atnesto veidlapu, ārste turpināja, savā ziņā tu esi diezgan labā stāvoklī. Barojums labs, sirds un plaušas veselas. Tavos gados derētu pieaudzēt klāt divus trīs kilogramus. Augumā gan neesi pārāk padevies, bet varbūt sāksi strauji augt. Galvenais, protams, ir kāja. Par negadījumu, tu saki, viss aizmirsies, vienīgi, ka viss saistīts ar jāšanu? Lūzums gaužām nelāgs, saau-gumi slikti.
Vai jūs varētu manu kāju salabot? painteresējās Falko. Tieši tāpēc jau viņš šurp atceļoja.
Fs ne, atbildēja ārste Kenedija, bet, ieskatījusies zēna grūtsirdīgajā sejā, pasmaidīja un piebilda, taču ortopēdiska ķirurģiska iejaukšanās, manuprāt, tev spētu palīdzēt.
Tad ārste vērsās pie Moras: Uzrakstīšu pieprasījumu, lai Nikolasu pēc iespējas ātrāk uzņem Bārts nodaļā. tomēr domāju, ka viņam noteikti nepieciešama visai daudzpusīga operācija un tad fizioterapeitiskas procedūras.
Kā jūs domājat, vai pēc operācijas zēns varēs normāli staigāt? ierunājās Vikija, pajautādama to, ko neuzdrīkstējās Falko.
Malholendas kundze, neko jums solīt nevaru, atbildēja ārste. Tā nav mana specialitāte. Paklausīsimies, ko teiks ķirurgs. Tūdaļ pat piezvanīšu ārsta Tērnbula sekretārei, uzzināšu, kurā dienā viņi var zēnu uzņemt. Gadījums ir visai neparasts, un tāpēc, manuprāt, ilgi gaidīt nevajadzēs.
Paldies Dievam, atsaucās Mora, kurš tad nezina, kā dažkārt izrīkojas valsts veselības aizsardzības iestādes!
Un tad, iekodusi lūpā, nožēloja, ka palaidusi mēli, jo Vikijai pār seju pārslīdēja ēna. Protams, dedzīgajai, gādīgajai sievietei par ārstiem un slimnīcām zināms vairāk nekā viņai, tas nu jāatzīst.
Bārts nodaļā falko tika pieņemts nākamajā nedēļā. Medmāsa dīvaini noskatījās uz kruķiem slimnīcas īpašumu, tomēr neko neteica. Falko tika nosvērts un nomērīts, medmāsa atdeva viņam kruķus un pēc brīža iesauca Tērnbula kunga kabinetā. Zēns atkal bija atnācis audžumātes un ierēdnes pavadībā. Mora bija sociālās nodaļas vadītāja, taču izskatīja Falko gadījumu personīgi. Falko bija kļuvis pazīstams viņa portrets tīri bieži parādījās bulvārpresē ar virsrakstiem visas lappuses platumā, piemēram: VAI TAS NAV JŪSU DĒLS? vai arī PAMESTĀ ZĒNA TRAĢĒDIJA. Sociālais dienests nedrīkstēja pieļaut, ka Falko tiek nodarīta pārestība.
*
Džordžija paņēma Falko līdzi uz Goldsmita kunga veikalu. Princim ļoti iepatikās džungļiem līdzīgā aina, kas atklājās viņa acu priekšā tabakdozes un pulksteņi, zupu terīnes un pianolas [6] fragmenti. vecais antikvariāta tirgotājs uzmeta ziņkārīgu skatienu Falko kruķiem, pēc tam Džordžijai. Viena no Goldsmita kunga īpašībām, kas Džordžijai patika, bija tā, ka par sīkumiem viņš neizprašņāja.
Mans draugs Nikolass,. meitene iepazīstināja. Goldsmita kungs, un domās piebilda: “Arī mans draugs. Vēl arī Alise, tātad šajā pasaulē jau trīs.”
Goldsmita kungs, viņasprāt, mazliet atgādināja Doktoru Detridžu. Vecais tirgotājs un Falko apbrīnojami ātri atrada kopēju valodu pēc brīža abi kopā jau pētīja pulksteņa skapīša saturu.
Remorā pamazām sabrauca viss di Kimiči klans. Gaetano pēc vēstneša ierašanās agrā rita stundā bija atvainojies Hercogienei. Arianna, zaudējusi ceļabiedai, mazliet sapīka nāksies divas dienas aizkavēties prinča dzimtajā pilsētā Džiljā -, taču, redzēdama, ka jaunais di Kimiči tā bēdājas par brāli, viņa atmaiga.
Gaetano nosūtīja vēsti uz Belecu, un pēc pāris dienām bija jāierodas Frančeskai. Hercogs norīkoja ziņnešus uz Džilju, un ieradās pārējie Falko radinieki. Vecākie brāļi Fabricio un Karlo un māsa Beatriče, pametuši visus darbus, nekavēdamies steidza uz Remoru.
Falko ķermenis bezsamaņā tika pārvests no Santa Finas uz pilsētas slimnīcu, kas atradās Dvīņu zvaigznājā viņpus skvēram tāpat kā Pāvesta pils un katedrāle. Pāvests ik dienu noturēja katedrālē aizlūgumu par Falko, un Remoras ļaudis pieminēja viņu savās lūgsnās.
Falko, pēc oficiālā atzinuma, cieta Morte Vivenda, un cerības uz viņa atmošanos bija gaužām niecīgas. Tika atklāts arī indes pudeles saimnieks, un Santa Finas dārznieks saņēma nežēlīgu pērienu. Pie slimnīcas durvīm drūzmējās ļaudis, nesdami pateicības ziedojumus Dievietei, uz kuras tempļa drupām savulaik tika uzbūvēta slimnīca.
Hercogs neēdis un negulējis kā piekalts sēdēja pie dēla gultas, izņemot brīžus, kad meita Beatriče piespieda tēvu atpūsties un iebaudīt kādu miltumiņu. Viendien Hercogs aizsūtīja kalpus meklēt manušus un palūkot, vai aklais arfists nevarētu atnākt un pamuzicēt Falko zem slimnīcas loga.
Ieradās Aurelio un nospēlēja bezgala skumjas, žēlabainas meldijas tādas Remorā vēl nebija dzirdētas, ļaudis visapkārt mirka asarās. Rafaela šoreiz ziedojumus nevāca.
Lučiano un Džordžijai bija, ko turēt. Abi dzīvoja Hercoga draudu ēnā un satraukumā par Falko. Džordžijai izdevās pārliecināt Lučiano, ka Falko viņas pasaulē klājas labi, tomēr nedz viens, nedz otrs nebija domājis, ka zēna ķermenis Tālijā tik siksti turēsies pie dzīvības.
Ieradies Remorā trešajā dienā kopš brāļa atrašanas nesamaņā, Gaetano devās taisni uz slimnīcu. Pēc vairākām mokošām stundām viņš jāja uz Aunu. Staļļa pagalmā Gaetano sastapa Lučiano, Džordžiju un Čezari. Sākumā viņi tikai klusēdami apskāvās.
Negaidīju, ka tas notiks tik drīz, čukstēja Gaetano. Falko gan no manis atvadījās, tomēr, godīgi sakot, lāgā neticēju, ka viņš izšķirsies. Vai bijāt kopā ar viņu? Vai nekādi šķēršļi neradās?
Es ne, atbildēja Čezare, jo neesmu stravagante. taču tiešām jūtu tev līdzi.
Mēs bijām līdzās Falko, sacīja Lučiano. Džordžija uzņēmās kārtot visas lietas savā pasaulē.
Falko nonācis labās rokās, piebilda Džordžija.
Vislabākajās, precizēja Lučiano, viņš dzīvo pie maniem vecākiem.
Gaetano satrūkās, bet pēc tam apskāva Lučiano.
Tad jau mēs tagad esam brāļi, viņš teica.
Lučiano ievilka elpu.
Bet ko tu domā par Hercogieni? viņš apvaicājās.
Valdzinoša, Gaetano atbildēja. Tiešām apbrīnojama. Pēc dažām dienām viņa būs šeit.
Bet Džordžija nodomāja: “Interesanti, kuram sirds sit straujāk man vai Lučiano?”
19. nodaļa. Pirmssactkšu gaisotnē
Bija jau vēla pēcpusdiena, kad pa Saules vārtiem rībēdama iebrauca Belecas valsts kariete. Paprāvs remoriešu pūlis, lielākoties Auna pavalstnieki, sagaidīja Hercogieni, sveikdami un mādami ar balti melnajiem pilsētas karodziņiem un dažiem ar maskām izgreznotiem Belecas karogiem. Gaetano stāvēja pie vārtiem blakus vecākajiem brāļiem un tēvocim, pārstāvēdams di Kimiči ģimeni. Hercogs Nikolo nebija pierunājams atstāt slimnīcu pat tik nozīmīgas viešņas dēļ.