Āreče, mīļumiņ, ierunājās Detridžs, sapazīstaties ar šinjoni Bellīni. Silvij, tas ir jauneklis Džordžs, viens no mūsiem.
Svešiniece, pasniegusi Džordžijai vēsu, rūpīgi manikirētu roku, caururbjoši viņu nopētīja.
Tātad, kundze teica, tu būtu tas jaunais stravagante? mans… rodolfo gan teica, ka tu esi meitene.
Džordžija juta sevi piesarkstam. Vēl nekad raupjajās tā-liešu staļļa zēna drēbēs viņa nebija jutusies tik neveikli kā tagad, kad viņā nolūkojās violetās acis.
Ak, turpināja Silvija, viss skaidrs, tu maskējies. Prātīgs darbs šajā pilsētā. Man pašai būtu jāizmanto līdzīga stratēģija. Runas veidu gan, jāatzīst, esmu mainījusi.
Džordžijas prāts drudžaini centās izskaitļot, kas saista nepārprotami nozīmīgo sievieti ar klātesošajiem. Vai tiešām viņa teica “mans Rodolfo”? Kurš tad varēja atļauties tādu tuvību ar dižo vīru? Un kāpēc viņai jāslēpjas?
Tobrīd no sacīkšu trases atgriezās Lučiano, Paolo un Če-zare. Bija sācis līt, un zeme kļuvusi gluma. Čezare rādīja norūpējušos vaigu: tā bija svarīga diena sacīkšu trasi visapkārt Campo noklāja ar zemi.
Sīks lietutiņš, nekas liels, tēvs viņu mierināja. Sacīkšu ceļam nekaitēs.
Redzu, ka esi iepazinusies ar Silviju, Lučiano vērsās pie Džordžijas, jau atkal pārsteigdams meiteni ar nepiespiesto izturēšanos Tālijas ietekmīgāko personu sabiedrībā.
Kad jūs domājat tikties ar Ariannu? apvaicājās Silvija, un Džordžija saspicēja ausis.
Nezinu, atbildēja Lučiano.
Pie durvīm pieklauvēja, un abi jaunie slravagantes satrūkās, lai gan hercogienes parādīšanās Auna zvaigznājā bija maz ticama.
Paolo atvēra durvis, un, ieraugot viesi, Džordžija noprata, ka tas ir Rodolfo. Īstenībā viņa pazina svešinieku, kas savulaik bija ieradies uz Lusjēna bērēm. Istabā ienāca nedaudz salīcis, sīks, cienījama paskata vīrs ar sudrabotiem matiem un sirsnīgi apskāvās ar Paolo. Pēc tam viņš apkampa arī Det-ridžu un tad Lučiano. Lučiano sejā Rodolfo nolūkojās ilgi un pētoši.
Kad redzu tevi, mana sirds kļūst mierīga. Džordžija dzirdēja Rodolfo kluso balsi un ievēroja, ka Lučiano skatās savā skolotājā ar neslēptu padevību.
“Ko es šeit meklēju?” Džordžija sev jautāja, pēkšņi sajuzdamās niecīga un nevienam nevajadzīga.
Bet tad kalsnais vīrs vērsās pie Džordžijas un satvēra viņas roku. Meitene juta tumšo, stingro acu skatienu tādām, viņasprāt, pa spēkam ielūkoties visdziļākajos noslēpumos.
Tu noteikti esi Džordžija, vīrs pieklājīgi teica. Tevi satiekot, jūtos pagodināts.
Pieci stravagantes vienā istabā, atskanēja klusa balss.
Pagodināti esam visi!
Nu bija Rodolfo kārta mulst. Džordžija neticēja savām acīm: tiklīdz priekšā panācās noslēpumainā Silvija, Rodolfo rāmā izturēšanās pazuda kā nebijusi.
Un tad viņi apskāvās. Lai nu kas, bet Tālijas oficiālā etiķete tā nebija, un pēkšņi Džordžijai kļuva skaidrs, kas tā par sievieti.
Džordžija ievēroja, ka, uzlūkojot Rodolfo un kundzi, kas nevarēja vien beigt apskauties, Lučiano sejā rotājas saprotošs smaids.
Man būtu uz tevi jādusmojas, klusi teica Rodolfo.
Bet tas nav iespējams, jo tikšanās ar tevi pilda manu sirdi ar prieku.
Manuprāt, pienācis laiks iepazīstināt mani ar jauno sievieti, atbildēja Silvija.
Džordžij, teica Rodolfo, joprojām turēdams sievietes roku savējā, gribu iepazīstināt tevi ar savu sievu Silviju Rosi, bijušo Belecas Hercogieni un tagadējās Hercogienes māti!
*
Pāvesta pilī Rinaldo di Kimiči piedzīvoja kārtējo nepatīkamo pieņemšanu pie tēvoča. Nevarētu teikt, ka Ferdinando būtu tik briesmīgs kā hercogs Nikolo un tomēr viņš bija Pāvests un arīdzan Remoras princis.
Laulības ir svēta savienība, Ferdinando, iejuties Tālijas baznīcas galvas lomā, sludināja. Tik viegli tās neatmezglot.
-Jums taisnība, Svēto Tēv, piekrita Rinaldo. Bet šoreiz daļa vainas gulstas uz maniem pleciem. Laulības, iespējams, tika noslēgtas pāragri. Un galvenais mudinātājs biju es.
Pāvestam tas nebija nekas jauns, viņš zināja arīdzan to, ka brāļameitai Frančeskai laulības Rinaldo bija uzspiedis ar varu, piedraudēdams, ka atteikšanās gadījumā viņa izsauks pret sevi hercoga Nikolo nežēlastību. Ja blēdība būtu izdevusies un Frančeska tagad sēdētu Belecas Hercogienes tronī, gan jau viņa veco Belecas laulāto draugu prastu pieciest. Tāpēc tagad, kad nodoms bija izgāzies, Pāvests negribēja ļaut viņai bēgt. Galu galā Svētā Tēva pienākums bija aizstāvēt laulības svētumu.
Kā jaunā sieviete pamato savu vēlmi šķirt laulību?
Rinaldo saminstinājās. Ja jau tēvocis sauc Frančesku par
“jaunu sievieti”, cerības izspēlēt ģimenes patriota kārti izplēn.
Viņa… viņš… Manuprāt, Svēto Tēv, laulības nav pilnasi-nīgas, skaidroja Rinaldo, ar šausmām juzdams, ka nosarkst.
Cik sen?
Teju gadu, Svēto Tēv. Turklāt Frančeska viņu nemaz nemīl.
Nu, ja viņa laistu to savā gultā, viss būtu kārtībā, atbildēja Pāvests. Mazulis ir labs motīvs palikšanai kopā ar vīru.
Rinaldo nepavisam negribējās atklāt, ka precēties ar padomnieku Albāni Frančeska tika piespiesta ar varu. Vēstniekam likās, ka šādi nostādīs sevi nelabvēlīgā gaismā, bet noklusēt ari nebija godīgi. Ja Frančeska tagad sēdētu Hercogienes tronī, Rinaldo akcijas di Kimiči acīs būtu ievērojami cēlušās.
-Ja vien šim pietiktu spara, Svēto Tēv, Rinaldo murmināja.
Ferdinando di Kimiči nebija ļauns. Viņš bija vājš, bezspēcīgs savu iegribu priekšā, tomēr sirds dziļumos nevienai brāļameitai nenovēlēja varmācīgi uzspiestu jūgu ar nemīlamu vīru, turklāt bez cerībām uz bērnu. Tāpat jau brālim Hercogam no Albāni vairs nav nekāda labuma, kad Belecas sazvērestība izgāzusies. Varbūt Frančeska noderēs savienībai ar citu dinastiju? Ferdinando nolēma parūpēties, lai nākamreiz brāļameita tiek pie tīkamāka vīra.
Nu labi, Pāvests īgni novilka un pamāja sekretāram, lai sastāda vajadzīgo priekšrakstu. Pēc tam Ferdinando iegremdēja savu pāvesta zīmoggredzenu ar lilijas un dvīņu simboliku mīkstā, sarkanā vaskā un pēc brīža pasniedza dokumentu Rinaldo. Šajā mirklī Frančeska kļuva par brīvu sievieti.
*
Lietus Campo laukumā bija mitējies, gaiss kļuvis svaigs un tīrs. Vēršu vilkti pajūgi brauca garā rindā, piekrauti ar tuvākās apkaimes zemi. Vīru bariņi ar grābekļiem rokās izklīda platajā joslā visriņķī piazza. citi atkal bija iesaistīti koka paaugstinājumu būvē, kam paredzēts kalpot sacīkšu cienījamāko skatītāju vajadzībām, kamēr vairums remoriešu sacīkstes vēros, stāvēdami trases iekšpusē.
Izcilāko paaugstinājumu saslēja Pāvesta pils priekšā. Nami ar balkoniem uz sacīkšu trasi greznojās ar karogiem dažādu zvaigznāju krāsās, paužot mājas saimnieku jūtas. Campo liesmoja krāsu ugunsgrēkā.
Sevišķu prieku sacīkstes sagādāja vīram vārdā Enriko. Spiegs slēdza derības uz zirgiem. Visvājākās izredzes, protams, rādījās
Dvīņiem un Kundzei, tāpēc šie zvaigznāji par uzvaru lielas cerības neloloja. Pārējo zvaigznāju ļaudis gribēja derēt uz saviem zirgiem un žokejiem, paredzot viņiem uzvaru, lai gan dažs labs tomēr novirzījās sāņus, likdams uz divu daudzsološāko zvaigznāju dalībniekiem. Remorieši bija praktiski ļaudis.