Tomēr kuram tad patīk, ja kāds apšauba viņa uzticības jūtas, tāpēc tādas derības bija jānoslēdz slepenībā. Enriko ieguva paradumu klīst no zvaigznāja uz zvaigznāju. Spiega somā netrūka dažādu krāsu kaklautu, tāpēc varēja tos pēc vajadzības mainīt, pielāgojoties zvaigznājam, kurā viņš tobrīd atradās. Kaklautus Enriko uzskatīja par drošības līdzekli, bet patiesībā neatbalstīja nevienu zvaigznāju.
Patlaban Enriko vadīja dienas Remorā, ik nakti jādams uz Santa Finu palaist lidojumā Merlu. Merla jau sāka ar spiegu aprast un, šķiet, neiebilda pret viņa vēlmi lidojuma laikā sēsties tai mugurā. Enriko nevēlējās palikt di Kimiči pilī nevienu dienu ilgāk, nekā galēji nepieciešams. Negadījums ar zēnu bija izsitis spiegu no sliedēm. Enriko pat likās, ka kaut kādā veidā būtu varējis to novērst. Iekarsis derību drudzī, viņš centās nedomāt par bālo zēnu, kas bez samaņas gulēja slimnīcā. Savu aizbildni un saimnieku Enriko sen nebija saticis.
*
Ariannai nenāca miegs. Jaunā Hercogiene stāvēja uz savas istabas balkona Pāvesta pilī. Campo apspīdēja mēnesnīca un virmoja ēnas. Gar laukuma malām ap zirgiem pulcējās cilvēku bariņi. Laiku pa laikam viņi sakārtojās startam un nākamajā mirklī jau aulekšoja apkārt laukumam trīsreiz pulksteņa rādītāju kustības virzienā. Campo itin bieži pāršalca smiekli, tomēr bija dīvaini nakts vidū redzēt laukumā tik daudz cilvēku.
Arianna vēroja neparasto skatu, un pēc brīža viņai līdzās uz balkona klusēdams nostājās Rodolfo. Milzīgs, pelēks zirgs, kas, visticamāk, īstajā Stellata nepiedalīsies, ienesa laukumā divus cilvēkus vīrieti un sievieti. Abi bija dīvaini ģērbušies, lai gan mēnesnīca apģērba krāsas balināja.
Kas tad tie? ieraudzījusi, ka zirgs ar jātniekiem nostājas starta pozīcijā, brīnījās Arianna.
Izskatās pēc zinti, atbildēja Rodolfo, klaiņotāju tauta. Remorā zinti ierodas uz Dievietes svētkiem, kas notiek vienā laikā ar Stellata sacīkstēm.
Abi vēroja kārtējā improvizētā skrējiena sākumu. Milzīgais sirmis uzvarēja par galvas tiesu, nesdams divus jātniekus tik viegli kā vienu. Kad abi nokāpa zemē un sieviete izveda vīrieti no Campo , arianna izdvesa: viņš taču akls!
Zinti daudzējādā ziņā ir redzīgāki par citiem cilvēkiem, -Rodolfo sacīja. Vai tev nav laiks būt gultā?
Nenāk miegs, jaunā Hercogiene atbildēja. Kā tu domā, vai, šurp braukdami, mēs rīkojāmies pareizi?
Manuprāt, te ir pavisam droši, ja tu domā to, atbildēja Rodolfo. Lai kādas savulaik mums bijušas attiecības ar di Kimiči, dēla stāvoklis Nikolo tā satriecis, ka patlaban viņš, jādomā, nepatikšanas neievārīs.
Bet kā būs ar jau ievārītajām? Arianna nelikās mierā.
Tu runā par Gaetano? jautāja Rodolfo. Vai viņš tevi izsauc nepatiku?
Arianna paraustīja plecus.
Viss izvērsies nopietnāk, nekā gaidīju. Gaetano man tiešām patīk, turklāt tagad viņš smagi pārdzīvo negadījumu ar jaunāko brāli. Grūti būs viņu noraidīt.
Tu domā, ka viņš tevi aplido no sirds?
Arianna klusēja.
Šorīt satiku Lučiano, teica Rodolfo.
Kā viņam klājas? Arianna dedzīgi pajautāja.
Galīgi sadrūvējies, atbildēja Rodolfo. Grib tevi satikt. Tomēr šurp nākt nevēlas. Hercogs Nikolo ieņēmis galvā, ka
Lučiano ar jauno stravaganti iejaukti viņa dēla pašnāvības mēģinājumā.
Nu gan jāsmejas! teica Arianna. Lučiano to nemūžam nedarītu!
Nodomāju, ka tu varbūt gribi tikties ar viņu neitrālā vietā, turpināja Rodolfo. Palūdzu Gaetano, lai aizved mūs rīt apskatīties Belle Vigne. lučiano tur mūs sagaidīs.
Džordžija nezināja, ko dienā darīt Londonā. Viņa krietni izgulējās, cenzdamās atgūt Remorā zaudētās miega stundas. Jau tagad nelika mieru doma, ka, tāpat kā pērn Lučiano, septembrī, atsākoties skolai, nepietiks spēka stravagēt. un tas viesa dziļas skumjas. tālijā Džordžija ieradīsies paretam kā tūriste, lai tiktos ar Čezari un viņa ģimeni. Lučiano pēc sacīkstēm kopā ar Rodolfo un Ariannu noteikti atgriezīsies Belecā, un tur Džordžijai viņu neaizsniegt. Talismans nesa meiteni tikai uz Remoru, bet no turienes aizceļot līdz Belecai un atgriezties dienas laikā nebija iespējams. Gaetano ar ģimeni pēc Falko nāves atgriezīsies Džiljā, un tā meitenei kļūs tikpat neaizsniedzama kā Beleca, lai arī atstatuma ziņā ne tik tāla kā Masku pilsēta.
Džordžijai bija palikusi viena nedēļa dzīves baudīšanai Tālijas pilsētā ar visiem draugiem, kas tur vēl uzturējās, un arīdzan ar pretiniekiem. Nu, kad visi stravagantes pulcējušies vienviet, vismaz tie, kurus Džordžija daudzmaz pazina, viņu neatstāja izjūta, ka tuvojas liktenīgs brīdis. Taču Džordžija nezināja, kas tieši. Varbūt saistībā ar viņai un Lučiano draudošajām briesmām?
Par sevi Džordžija pārāk nebaidījās viņa jebkuru brīdi varēja aizstravagēt mājās, tikai jāpaņem rokā talismans. Bet
Lučiano, ja hercogs Nikolo izšķirsies atriebt dēla nāvi, tiktu nogalināts. Un tad Džordžija zaudētu viņu pa otram lāgam.
Te pēkšņi meitenei ienāca prātā, ka Lučiano savulaik bijis gūstā un toreiz viņam atņēma talismanu (nesen viņš to pastāstīja). Ja tā notiktu ar Džordžiju, viņa nokļūtu tādos pašos apstākļos kā patlaban Falko Remorā vai Lučiano, kad viņš vēl bija Lusjēns un vecāki beigās piekrita atslēgt dēla dzīvību uzturošo sistēmu.
Tamlīdzīgi prātojumi uzdzina Džordžijai aukstus šermuļus, un tajā pašā laikā viņu urdīja nepacietība atkal laisties uz Remoru un palūkot, kas notiek tur. Gribējās vairāk zināt par Hercogieni. Ja jau Silviju, kā visi aizvien domā, nogalinājis hercogs Nikolo, kāpēc viņa aukstasinīgi parādās Remorā? Un kā viņas meitai sokas valdīšana Belecā?
Kad Džordžija nākamreiz ieradās Remorā, beleciešu kariete jau grasījās doties ceļā.
Kāp iekšā! Lučiano viņai pamāja. Mēs dodamies uz Belle Vigne.
Detridžs priecīgā noskaņojumā jau sēdēja karietē.
Sumināts, jaunekli Džordž, vecais stravagante sveicināja. mēs dziramies aplūkot rasenanu apmetnes gruvešus. Kazi, sastapsim tur vēl kādu, kas būs ieradies ar tādu pašu ieceri!
Lučiano, sēdēdams karietes stūri, smaidīja, un Džordžijai sažņaudzās sirds.
Un tiešām Belle Vigne viņi iebrauca reizē ar citu karieti, uz kuras vīdēja Džiljas di Kimiči ģerbonis lilija un smaržu pudelīte. Kāpjot zālainajā paugurā pavisam nesen tur bija pabūts kopā ar Gaetano un Falko -, Džordžija kalna galā ievēroja stāvam vairākus cilvēkus: Rodolfo, Gaetano un slaidu, elegantu sievieti tā noteikti bija Hercogiene.
Augšā, kad Detridžs metās apskaut Ariannu, Džordžija palēnināja soli. Lučiano sekoja Detridžam, tomēr ar Hercogieni apsveicinājās krietni atturīgāk, un abos bija jaušams biklums. Lučiano pamāja Gaetano un tad atgriezās, lai ievilktu bariņā Džordžiju.
Bet tas ir Džordžio, viņš iepazīstināja.
Džordžija, dzirdot Lučiano nosaucam viņas vārda vīriešu variantu, nobrīnījās, bet tad ievēroja kādu svešinieku. Sniedzot roku Ariannai, meitene manīja, ka Gaetano iepazīstina Detridžu un Lučiano ar savu vecāko brāli Fabricio. Tomēr, jūtot vērīgo violeto acu skatienu, bija grūti par kaut ko domāt. Hercogienes acis ieskāva gaiša tirkīzkrāsas zīda maska, tādu Džordžija Tālijā nebija redzējusi. Maska bija nevainojami pieskaņota Hercogienes smalkajam tērpam.