Jaunā Hercogiene atstāja uz Džordžiju tikpat lielu iespaidu kā viņas māte, likdama mulst un justies neveikli. Lai nu kā, izturēties viņa izturējās diezgan draudzīgi.
Džordžio, ierunājās Hercogiene, esmu tik daudz par tevi dzirdējusi.
Es arī, piebalsoja Fabricio, panākdamies uz priekšu un satverdams Džordžijas roku. Viņš daudz vairāk nekā Gaetano līdzinājās savam tēvam. Slaids, plecīgs, melniem matiem un seju, kas pauda spēku un inteliģenci, Fabricio izskatījās mats matā kā Flercogs, par kuru viendien kļūs.
Dzirdēju, ka esat labos draugos ar manu brāli Falko, -Fabricio teica.
Esam gan, atbildēja Džordžija. Viņš bija… ir krietns draugs.
Tomēr, ja ticēt manam tēvam, jūs par viņa drausmīgās rīcības motīviem neko nezināt.
Vam teikt jums tikai to pašu, ko Hercogam, Falko jutās nomākts ievainojumu dēļ.
Gaetano nāca Džordžijai palīgā.
Liec taču zēnu mierā, Fabricio, viņš ierunājās. Neko vairāk par to, kas tev zināms, viņš nepateiks. Falko bija nepanesami ciest sāpes un bezdarbību.
Bet ar šīm vainām viņš taču dzīvoja divus gadus, -iebilda Fabricio, un Džordžija saklausīja balsī neviltotas bēdas. Kāpēc tagad bija jāpadodas?
Tāpēc, ka tēvam attiecībā par Falko bija savi nodomi, kuri viņam varētu šķist nepieņemami, Gaetano klusā balsī atbildēja.
Kas tie par nodomiem?
Tas tev jājautā tēvam.
Rodolfo, pienācis klāt, parādīja Fabricio un Gaetano, ko bija atradis, tikmēr Detridžs satvēra Džordžijas roku. Meitene saprata, ka izbraukums sarīkots, lai Lučiano un Arianna varētu laiciņu pabūt divatā. Meitene centās neskatīties uz viņu pusi, taču nepanesami skaidri aiz muguras dzirdēja abu balsis un nekādi nespēja atsaukties uz Doktora Detridža laipnajiem centieniem pievērst sev viņas uzmanību. Beigās vecais stravagante apstājās un cieši Džordžiju uzlūkoja.
Neko tur nepadarīsi, Detridžs teica, šis tas jau mū-siem nav lemts. Tev viss var beigties tāpat kā nabaga jauneklim Falkonam, ja nespēsi vērst prātu uz savu mītnes pasauli.
Džordžija satrūkās. Vai tiešām Detridžs zina par Falko? Bet varbūt atsaucas uz bālo, nedzīvo zēnu tāpēc, ka jūtas pret Lučiano bija novedušas viņu tādā nožēlojamā stāvoklī? Ar Detridžu nekad neko nevarēja zināt. Vecais elizabetietis taču vienīgais, izņemot Lučiano, savulaik veica baiso, neatgriezenisko pāreju no vienas pasaules otrā, tāpēc viņam varētu rasties aizdomas. Diez kas nav.
Jā, Džordžija klusi atbildēja. Jā, tas ir bezcerīgi. Tomēr neko sev padarīt nevaru.
Detridžs noglāstīja viņai roku.
*
Kā atceļoji?
Par garlaicību sūdzēties nevaru, atbildēja Arianna. Apskatīju Volānu, Belonu un Džilju. Un tagad Remoru. Kas par valdzinošu pilsētu!
Mums, Arianna, tagad nav jāčalo, teica Lučiano. Neviens mūs te nedzird. Man tevis pietrūka. Riebīgi, ka nevaram palikt divatā, bez citu klātbūtnes.
Hercogienēm taču personīgā laika tikpat kā nav, neba tu to nezini, sacīja Arianna.
Un Hercogienēm ir tik daudz kompanjonu, ka pēc draugiem, kad to nav klāt, viņas neskumst? Lučiano smaidīdams uzstāja.
Arianna viņam atsmaidīja.
Nē, viņa iebilda. Tā vis nevarētu teikt. Bet tu jau arī neesi vientulis. Izskatās, ka esi cieši sadraudzējies ar jauno stravaganti. laikam jau patīkami satikt cilvēku no bijušās pasaules?
Nepavisam ne, atbildēja Lučiano. Viņa atsauc manī sāpīgas atmiņas.
Hercogiene viņam līdzās sastinga.
Viņa? Hercogiene neticīgi jautāja.
-Jā. Vai tad Rodolfo tev nestāstīja? Džordžija mācās manā bijušajā skolā, mēs bijām pazīstami.
Tad, lūk, kādas meitenes dzīvo tavā pasaulē! iesaucās Arianna, un balsī skanēja gan ziņkāre, gan dusmas.
Ne jau visas, Lučiano aizkaitināts attrauca. Džordžija nav tāda kā lielākā daļa meiteņu. īso matu dēļ nolēmām uzdot viņu par zēnu.
Spožs darbiņš, rūgti novīpsnāja Arianna. Gan jau iemācījāties no manis.
Ariannas vārdi atsauca dzīvā atmiņā viņu pirmo tikšanos Belecā Arianna toreiz bija ģērbusies kā zēns un trakoti dusmojās uz Lučiano un laikam arī patlaban vārījās dusmās.
Gājuši, Hercogiene teica, neuzdrīkstos atstāt novārtā savus namatēvus.
Pārējo laiku Arianna pavadīja, apburoši izturēdamās pret Gaetano un Fabricio di Kimiči.
♦
Gan Džordžija, gan Lučiano Aunā atgriezās sliktā garastāvoklī. Karietē valodas neraisījās, bet Doktors Detridžs lielāko ceļa daļu aizvadīja šķietamā miegā. Kādu laiciņu pēc atgriešanās pie durvīm atskanēja neganta klauvēšana.
Paolo virtuvē lieliem soļiem ienāca Rodolfo, šobrīd nebūt ne sakumpis. Viņa acis meta zibeņus stravagante bija satracināts. džordžija ne pa jokam pārbijās. Rodolfo izskatījās tikpat briesmīgs kā Hercogs.
Vienīgā laime, ka dusmas, šķiet, bija vērstas galvenokārt pret Lučiano.
Ko tu ievārīji? Rodolfo prasīja. Nē, vari neteikt! Zinu, ko! sadraudzējies ar kroplu zēnu, dienu un nakti pavadīji ar viņu. Bet pēc tam viņš neizprotamā kārtā aizmieg, it kā iedzēris indi.
To jūs jau zinājāt, Lučiano klusi iebilda.
Bet tagad es redzēju, turpināja rodolfo, fabricio aizveda mani tikties ar tēvu slimnīcā, jo pie manis jau Hercogs nenāk. Tur es redzēju zēnu. Vai tiešām tu domāji, ka nepazīšu ķermeni, kura saimnieks aizceļojis uz citu pasauli?
Tad Rodolfo vērsās pie Džordžijas: Un tu, tu no savas pasaules noteikti atnesi talismanu! Vai tu maz apjēdz, kādās briesmās var nonākt nepieredzējis stravagante ?
Milzu soļiem Rodolfo mēroja virtuvi.
Tevi es vēl saprastu, viņš uzrunāja Džordžiju. Tikko ieradusies, slima zēna prasības aizkustināta. Jādomā, ka aizvedi viņu uz savu pasauli ārstēt. Bet Lučiano pēc visa, ko esmu tev mācījis! Kā tu varēji būt tik neapdomīgs?
Pēc brīža Rodolfo atkal vērsās pie Džordžijas.
Ir tikai viena izeja. Tev nekavējoties jāatved viņš atpakaļ!
20. nodaļa. Karogs kolonnas galā
Džordžija, šausmu pārņemta, pamodās savā pasaulē. Gandrīz vai likās, ka arī Rodolfo stravagēs tik saniknots viņš bija. Iedomājoties melnajā samtā tērpto augumu parādāmies savā istabā un neizbēgamo izskaidrošanos, ja Rodolfo kāpņu laukumā uzskrietu Raselam, Džordžija krita izmisumā. Pēc brīža viņa mazliet nomierinājās. Rodolfo līdzās nebija, un, ja arī būtu, Rasels Reģentam nebija pretinieks. Varbūt būtu vērts pat tādu ainu noskatīties.
Džordžija aši apdarīja rīta darbiņus, nobažījusies, ka jātiek pie Falko, taču, tuvojoties Vikijas mājai, nezināja, ko viņam teiks. Kā lai pārliecina Falko atgriezties Tālijā? Viņš taču gaidīt gaida operāciju! Kā Malholendi pārdzīvos, ja nāksies pa otram lāgam zaudēt zēnu?
Džordžija Rodolfo cienīja, bet šoreiz Reģentam, viņasprāt, nebija taisnība. Sirds sarāvās, iedomājoties, ka viņa varētu
Rodolfo nepakļauties. Nonākusi krustugunīs starp Rodolfo un bēdu sagrauzto Hercogu abi gribēja, lai Falko atgriežas -, Džordžija nespēja iztēloties, kā to īstenot. Vai tiešām viņa galīgi pārpratusi savu misiju Remorā?
Čau, Džordžij! ielaizdams meiteni dzīvoklī, sveicināja Falko. Kā sviežas?
Jaunais di Kimiči jau tagad izskatījās labāk nekā Tālijā. Ēst Falko ēda kārtīgi, labi iejuzdamies vidusmēra ģimenes gaisotnē. Īstenībā viņš strauji pārtapa divdesmit pirmā gadsimta zēnā.