*
Citā stallī tajā pašā pilsētā, ne tālāk par jūdzi, jaunam zirgu puisim ierādīja viņa pienākumus.
Bet tas, teica Rikardo, ir Benvenuto (Laipni lūdzu!), zirgs, ko esam izvēlējušies Stellata sacīkstēm.
Jauniņais uzmeta bērim vērtējošu skatienu un paberzēja tam starp ausīm. Cik labi atkal būt pie dzīvniekiem: Belecā tā gribējās uzlēkt zirgā! Atklāti sakot, Enriko bez nožēlas uzgrieza muguru švītīgajai, samākslotajai pilsētai ar tās smalki izstrādāto dzīves kārtību un neprātīgo valdnieces pielūgsmi.
Pats Enriko par sievietēm nelikās ne zinis tad jau labāk zirgi! Vienīgās nopietnās attiecības viņam bija noslēgušās ar neveiksmi iecerētā mīklainos apstākļos pazuda. Enriko nepameta aizdomas, ka viņa varētu būt aizlaidusies ar citu vīrieti. Lai nu kā, līgavas tēvs pusi pūra Enriko atvēlēja, un arī vecais darba devējs Rinaldo di Kimiči par spiegošanas pakalpojumiem Belecā dāsni samaksāja. Bez jaunā darba Remorā Enriko varētu tīri labi iztikt.
Taču spiegošana viņam bija asinīs. Turklāt Enriko pamazām tuvojās di Kimiči ģimenes pulsējošajai sirdij. Viņa jaunais saimnieks bija Pāvests, Rinaldo tēvocis, dzimtas vecākā atzara pārstāvis. Enriko darba pienākumi, proti, strādāšana Dvīņu stallī, faktiski bija par katru cenu Stellata sacīkstēs nodrošināt uzvaru di Kimiči zirgam.
Siamo a cavallo, viņš klusi teica Benvenuto. Nu mēs esam zirgā, un bēris atbubināja.
*
Džordžija bija apmēram stāstījuma pusē, kad Montalbani -tēvs un dēls apķērās, ka viņu mieru iztraucējusi meitene.
Bet kāpēc tu ģērbies kā puika? nesaprata Paolo.
Džordžija pārlaida skatienu savam ietērpam pelēko, silto
treniņbikšu starām un maisveida T kreklam, savam ierastajam naktstērpam, un paraustīja plecus.
Tur, kur dzīvoju, tā ģērbjas, viņa paskaidroja.
Meitenes nēsā ūzas? neticīgi jautāja Čezare. Un tā apgriež matus?
Ne jau visas, atzinās Džordžija, pārlaizdama ar roku pār nepakļāvīgajiem matiem, bet ūz… gribu teikt, bikses, gan valkā. Dienā parasti džinsus, getras, bet vakaros treniņbikses.
Te pēkšņi Džordžijai kaut kas ienāca prātā.
Šeit taču vēl nav nakts?
Par atbildi Paolo atrāva vaļā durvis, un stallī ielija spoža saules gaisma. Kaķis aizgāja līdz durvīm un sāka saules gaismā mazgāt ausis. Čezare pārsteigts iesaucās. Džordžija redzēja, ka dēls ar tēvu skatās viņā pavērtām mutēm viņa bija tos kārtējo reizi pārsteigusi.
Kas tad nu? Džordžija, pavisam samulsusi, jautāja.
Čezare pamāja viņai aiz muguras.
Tev nav ēnas, skanēja atbilde.
*
Pēc pieklājības vizītes Dvīņu stallī Nikolo di Kimiči izgāja caur pilsētu un ieradās Kundzes zvaigznājā. Pa ceļam viņš šķērsoja nevienam nepiederošu zemi Strada delle Stelle (Zvaigžņu pilsētā), kas pletās no Saules vārtiem pilsētas ziemeļos līdz Mēness vārtiem dienvidos. Tā bija liela maģistrāle, pietiekami plata, lai uz tās pārmītos pretimbraucoši zirgu pajūgi. Pusceļā, teju vai apļveida pilsētas centrā, atradās CamļK) delle Stelle (.Zvaigžņu lauks) plašs, četrpadsmit sektoros sadalīts apaļš laukums. Tajā katru gadu notika Zvaigžņu sacīkstes.
Laukuma malā piestājis, Nikolo nolūkojās Campo rosībā. Miers valdīja tikai tur, kur pacēlās strūklaka ar akmens apmali visapkārt, no kurienes vislabāk vērot sacīkstes. Pie strūklakas šļakstinājās zivis un slīga marmora nimfas ar ūdens traukiem, no kuriem lija ūdens, bet pašā vidū pacēlās augsta, slaida kolonna, mazliet resnāka par stabu, kuras galā stāvēja savvaļas lauvene, zīdīdama pilsētas dibinātāju Remu un viņa dvīņubrāli Romulu (tas bija aizceļojis tālāk uz dienvidiem, kur nodibināja pilsētu-sāncensi Romulu).
Visas ēkas ap Campo un vareno Palazzo Papale (Pāvesta pils), kurā dzīvoja Nikolo brālis Ferdinando, dižojās ar smalkiem balkoniem, no kuriem pavērās skats uz sacīkšu trasi. Paies dažas nedēļas, un katru balkonu saimnieks izdaiļos mīļākā zvaigznāja krāsās: Pāvesta balkonos rotāsies Dvīņu baltā un sarkanā, Kundzes zaļā un purpura, Auna sarkanā un dzeltenā… Iedomājoties par Aunu, Nikolo gribējās griezt zobus.
Vai nevēlaties atspirdzināties, Jūsu Gaišība? Hercogam ar kausu ledaina šerbeta tuvojās bezbēdīgs tirgotājs.
Piedāvājums nāca laikā. Nikolo ierāva kārtīgu malku un pasvieda tirgotājam sudrabu, kas krietni vien pārsniedza šerbeta vērtību. Te pēkšņi Hercogs satrūkās, iedomādamies, ka varbūt bijis pārāk neapdomīgs. Parasti ārpus dzimtas pilīm viņš nedz ēda, nedz dzēra, bet palazzo (pils) viņam bija degustētāji, kas pārbaudīja, vai ēdiens nav saindēts. Laikam jau vecumā zūd modrība. Lai nu kā, šodien paveicās tas tiešām bija citrona dzēriens.
Šķērsojis Campo , Nikolo ienira vienā no šaurajām pārejām, kas veda uz pretējo pusi uz Kundzes zvaigznāja galveno ielu.
Kārtējais neuzmanīgais gājiens, pamezdams skatienu pār plecu, viņš nomurmināja. Tomēr neviens slepkavnieks viņam nesekoja, un Hercogs virzījās tālāk pa Via della Donna (Dāmu iela) uz galveno zvaigznāja laukumu, pa ceļam paiedams garām ne vienai vien Kundzes statujai, kas dažviet atgādināja austrumu dievieti, citur maigu māti, kas zīda savu un pasaules valdnieka jaundzimušo dēlu. Tamlīdzīgas pretrunas Nikolo nemulsināja. Viņš bija caurcaurēm tālietis, radis sekot divām reliģijām vienlaikus, vismaz čukstus lūgsnās.
Kundzes zvaigznājā Nikolo jutās labāk nekā citviet Re-morā. Kundze savu uzticību dāvāja Džiljai līdzīgi kā citi zvaigznāji katrs savai pilsētvalstij, kas visas kopā veidoja valsti. Tāpēc jau šeit, Zvaigžņu pilsētā, bija Ziedu pilsētas sektors. Nikolo savu naudu ziedos Kundzes zirgam, lai gan brāļa saime, dabiski, būs Dvīņu līdzjutēji. Benvenuto bija izskatīgs dzīvnieks; pēdējais laiks iegriezties Kundzes stallī un pārliecināties, ko sacīkstēm sagatavojuši paša ļaudis.
*
Paolo ielēja Džordžijai mutē Čezares pusdienu alus pārpalikumu. Atklājusi, ka viņai nav ēnas, meitene bija nobālējusi kā krīts un atslīgusi salmos.
Kā tā? viņa jautāja. Vai tas nozīmē, ka manis šeit nemaz nav?
Zināmā mērā, jā, nopietni atbildēja Paolo, tas nozīmē, ka tu esi stravagante.
Džordžijai stravagante bija tukša skaņa, taču viņa ievēroja, ka Čezare pārmet kaut ko līdzīgu krustam, it kā viņam tikko būtu pateikts, ka Džordžija ir ragana vai nelabais.
Ko tagad darīsim? Čezare jautāja. Varas iestādēm taču nenodosim.
Nekādā gadījumā, klusi atbildēja Paolo. Mums tikai jāsazinās ar citu stravaganti.
Bet kā? jautāja Čezare, acīmredzami nobažījies. Vai tad viņi nav bīstami un spēcīgi burvji kā, teiksim, Belonā?
Ne vienmēr, tēvs smaidīdams atbildēja. Es, starp citu, arī esmu stravagante.
Nu bija Čezares kārta strauji piesēst.
Džordžija nezināja, kas ir stravagante, arī to ne, kas viņu varētu saistīt ar plecīgo vīru, turklāt viņam taču bija skaidri izteikta ēna! Viens gan skaidrs: Paolo paziņojums Čezari bija satriecis.
Lai notiek, — teica Paolo, pēdējais laiks tev to zināt. Jau labi sen grasījos izstāstīt. Tuvākajās dienās mūsu pilsētā ieradīsies divi mani likteņbrāļi, un tad viņi mums ieteiks, ko darīt ar jauno Džordžiju. Bet tagad jāsameklē apģērbs, lai viņa tā nekrīt visiem acīs, to teikdams, Paolo vērsās pie Džordžijas. Baidos, ka īso matu dēļ tev nāksies valkāt zēna apģērbu. Un labāk būs, ja, uzturoties Tālijā, tu uzdosies par Džordžio.