Ne visai, atbildēja Džordžija. Vai varam te aprunāties?
Vikijas nav mājās, atbildēja Falko. Aizgāja pie draudzenes uz stīgu kvarteta mēģinājumu.
Rodolfo atklājis, ka mēs palīdzējām tev stravagēt, iesāka džordžija.
Viņam tas nepatīk?
Tas ir par maigu teikts!
Zēns Rodolfo nepazina, tomēr viņam sametās bail.
Šeit viņš taču neieradīsies?
Laikam jau ne, atbildēja Džordžija, ja jau neizdarīja to viņnakt. Trakoja uz velna paraušanu, vienubrīd likās, ka viņš tiešām stravagēs.
Kālabad? jautāja Falko. Ko vēl Rodolfo varētu uzsākt?
Džordžija saminstinājās.
Viņš grib, lai tu atgriezies mājās.
Falko seja kļuva pelnu pelēka.
Nemūžam! viņš nikni attrauca. Neba tāpēc strava-gēju , lai atgrieztos!
Varbūt vērts par to padomāt, ieteica Džordžija. Nē, ļauj man pateikt līdz galam! meitene piebilda, kad Falko centās viņu pārtraukt. Tu pat iedomāties nevari, kā patlaban jūtas tavējie. Visi sapulcējušies Remorā Gaetano un pārējie tēvs ne soli neatkāpjas no tavas gultas.
Falko palūkojās Džordžijā, un viņa acīs mirdzēja asaras.
Bet es taču nevaru, zēns čukstēja. Jau pirmoreiz bija tik smagi. Ja atgriezīšos, bet pēc tam atkal pārtulkošos, būs sliktāk mums visiem, jo sevišķi tēvam.
Rodolfo grib, lai pārliecinu tevi atgriezties uz visiem laikiem.
Tev nāksies iznīcināt manu talismanu, Falko nepadevās.
Džordžija viņu pārsteigta uzlūkoja.
Ņem un izkausē gredzenu vai aizmet projām! viņš sauca.
Tu nu gan esi jocīgs, teica Džordžija, vai tiešām tu to nopietni? Ja nemaldos, pats gribēji, lai gredzenu paturu -ja nu tu pārdomā?
Gribu, lai ir tā, ka vairs nevaru pārdomāt, Falko atbildēja. -Ja tu gredzenu iznīcināsi, nespēšu atgriezties.
Čezare ar Arkandželo jau rīta agrumā ieradās trasē, gatavi uzsākt priekšsacīkšu otro kārtu. Pirmajā, kas notika iepriekšējā vakarā, zēns uztraucās un izcīnīja Aunam devīto vietu. Šodien bija citādi. Čezare jutās apķērīgs, spēkpilns un gatavs jāt.
Viņš bija Auna sarkani dzeltenajā tērpā, pārējie žokeji visapkārt katrs sava zvaigznāja krāsās. Daudzu zirgu liktenis izšķīrās tikai pēc mēnesnīcas sacīkstēm, dažiem žokejiem pat vēlāk. Čezarem bija tā priekšrocība, ka viņi ar Arkandželo treniņu trasē bija jājuši vairākas nedēļas.
Nopietns sāncensis, Enriko sacīja Dvīņu zirgu meistaram Rikardo, vērodams, kā Čezare Arkandželo mugurā lavierē starp virvēm.
Tu domā? atsaucās Rikardo. Vakar gan viņš ar ātrumu neizcēlās.
Nu jau būs piešāvies, turpināja Enriko, vari man ticēt: labāku sastāvu Campo neredzēs.
Mūsu Zīds taču viņus pārspēs, vai ne? jautāja Rikardo.
Žokeji, kas Stellata sacīkstēs piedalījās atkārtoti, bija tikuši
pie iesaukām. Dvīņu žokejs bija Zīds, Kundzes Eņģelītis. Likteņa ironija: Eņģelītis gadu ziņā bija visvecākais, piedalījies jau piecpadsmit sacīkstēs. Trīsdesmit trīs gadus vecs, pēc sejas pienapuika, tāpēc arī ticis pie tāda pievārda. Pārējie divi žokeji līdzās Čezarem bija zaļknābji, kas savas palamas vēl gaidīja. Tie pārstāvēja Lauveni un Ūdensvīru.
Kundzes žokejs Emilio kopā ar Enriko un Rikardo vēroja Campo no koka tribīnēm, kas apjoza laukumu. Emilio bija gatavs atzīt, ka Aunam šogad tiešām spēcīgs duets, tomēr pamatoti nešaubījās, ka viņa noslēgtie līgumi nodrošinās uzvaru Eņģelītim un Kundzei. Protams, ja vien Dvīņi saviem līgumiem nebūs atvēlējuši brangāku naudas žūksni.
Pēdējo divdesmit gadu laikā Stellata sacīkstēs četrpadsmit reizes bija uzvarējusi Kundze vai Dvīņi. Tomēr pat vissmalkāk izstrādātie un visdāsnāk apmaksātie līgumi nespēja nodrošināt simtprocentīgu uzvaru, tāpēc sešus gadus laurus bija plūkuši citi zvaigznāji ne tik dedzīgie di Kimiči atbalstītāji. Auns diemžēl jau vairākus gadu desmitus bija palicis bešā. Pēdējais Auna uzvarētājs bija Paolo.
Visas pazīmes solīja uzvaru Aunam. Viņiem bija labs zirgs un žokejs, pēdējā uzvarētāja dēls. Turklāt arī slepenais veiksmes pravietojums, par kuru zināja tikai zirgu meistara mājās, proti, spārnotā zirga piedzimšana. Čezare šai domai bija pieķēries, lai arī Merlas patlaban stallī nebija. Viņš centās atvairīt domu, ka pienācis laiks parādīt Merlu atklātībā, padižoties ar savu veiksmi visiem zvaigznāja ļaudīm.
Zirgi jau stāvēja ierindā, gatavi startam. Rumaks ar divpadsmito kārtas numuru, kam jāveic Rincorsa (ieskriešanās), šajās priekšsacīkstēs bija Svaru pārstāvis, virvju posmu izskrēja aulekšiem un sacensības gāja vaļā. Vispirms priekšā izrāvās Skorpions un pirmo apli noturējās priekšgalā, taču otrā apļa vidū Čezare žokeju Razzo (raķete)ar zirgu Celeste (debess) apsteidza un distanci beidza pirmais.
Paolo pie finiša taisnes Čezari apskāva, un zēns staroja priekā. Visi Auna zvaigznāja ļaudis dziedādami un cildinādami pavadīja jātnieku un zirgu līdz mājām. Kamēr Arkan-dželo nelielā aplokā atvēsinājās, ieradās Džordžija.
Ak vai, man viss gāja secen! meitene vīlusies teica. Kā jums gāja?
Cezare uzvarēja, lepni paziņoja Paolo.
Tas vēl neko nenozīmē, Čezare kautri atsaucās. Kurš tad nezina, ka priekšsacīkšu rezultāti neskaitās. Visu izšķir galvenās sacīkstes.
Un tomēr viņš smaidīja kā saulīte.
*
Žēl gan, ka Hercogam nenesas prāts uz sacīkstēm, -ierunājās Enriko, kas ar Rikardo bija ienākuši krodziņā.
Nevar jau cilvēkam pārmest, sacīja Rikardo. Tāpat kā mēs, Hercogs ir no miesas un asinīm, un dzird runājam, ka viņa dēls jau uzkāpis uz nāves sliekšņa.
Enriko noskurinājās. Negribējās par to pat domāt.
Manuprāt, pēdējais laiks parūpēties par opozīciju.
Rikardo paraustīja plecus.
Kas tev padomā?
Enriko piesita sev pie pieres.
Atstāj to manā ziņā, skanēja atbilde.
*
Lučiano un Detridžs piepulcējās Auna svinīgo brokastu dalībniekiem. Visi zināja, ka pievārēts tikai viens posms, tomēr
Paolo mājās valdīja satraukums, bērni skraidīja kā apsēsti. Meitenītēm rokās zibēja sarkani dzeltenie karodziņi, ko tās aizrautīgi vicināja.
Auns, Auns, Auns! mazās kliedza. Es esmu vislabākā, es!
Manuprāt, šorīt pats labākais bija Čezare, iebilda Teresa un viņam uzsmaidīja.
Čezare gozējās ģimenes uzslavu saulītē. Pirmā vieta priekšsacīkšu posmā ļāva izgaršot iespējamo Stellata uzvaru, un alkaini gribējās izbaudīt to vēlreiz.
Līksmā, Čezares uzvaras radītā gaisotne novērsa Džordžijas uzmanību no nepatikšanām ar Rodolfo. Taču ne uz ilgu laiku. Palikusi divatā ar Lučiano, meitene atstāstīja viņam sarunu ar Falko.
Lučiano vēl aizvien sūrstēja Rodolfo pārmetumi, tomēr, dzirdot par Falko apņēmību, viņa oma uzlabojās.
Drosmīgs sīkais, sacīja Lučiano. Domāju, ka mums jānostājas viņa pusē.
Džordžija pamāja.
Bet nepakļaušanās Rodolfo prasīs zināmu drosmi, meitene teica. Proti, mums jātic, ka taisnība mūsu pusē un viņš kļūdās.