Rodolfo nepazīst Falko, ieminējās Lučiano. Un nesaprot, ko tas viņam nozīmē. Zini, savulaik es pats nepaklausīju Rodolfo. Ierados Belecā nakti, gribēdams noskatīties uguņošanu, ko palīdzēju viņam sagatavot.
Vai toreiz viņš dusmojās? jautāja Džordžija.
Nē. Pateica, ka tas ir liktenis vai tamlīdzīgi. Es taču izglābu Hercogieni no nāves.
Un visi izturējās tā, it kā viņa būtu nogalināta?
Nē, tas bija vēlāk otrajā reizē. Hercogienes vietā mira cita sieviete, bet Silvija nolēma, ka viņai vienreiz pietiek.
Viņa uzskatīja, ka, noiedama no skatuves, varēs sekmīgāk pretoties di Kimiči. Pēc Ariannas uzvaras vēlēšanās Silvija visnotaļ rosīgi darbojas Belecas politikā.
Iedomājies, ka tev tādi vecāki! Džordžijai pēkšņi sametās Ariannas tīri vai žēl.
Es to iedomājos tīri bieži, piekrita Lučiano. Iepazīstoties tuvāk, redzi, ka abi ir krietni cilvēki, tomēr labāk pret viņiem nenostāties. Ariannā ir kaut kas gan no Rodolfo, gan Silvijas, Lučiano nopūtās.
Kā tev šķiet, vai Rodolfo pateica Doktoram Detridžam un Paolo, ko mēs izdarījām? jautāja Džordžija.
Takš pasacīja, atskanēja pazīstama balss. Iznākuši no staļļa, viņiem līdzās stāvēja Detridžs un Paolo. Jūs tak dziraties to nabaga bērneli pārtulkot.
Kaut ko tādu, iepriekš nepārrunājot ar mums, tomēr nevajadzēja pasākt, nopietni teica Paolo. Milzu pārmaiņas pašam zēnam, pārlieku agri nepieredzējušam stravagante, un ne tas vien. neba esat padomājuši, kas sagaida jūs pašus? Ja Falko nomirs, un tas šeit, šķiet, notiks drīz, Hercogs atriebsies. Viņa skatiens uzreiz vērsīsies Auna virzienā, tieši te viņš meklēs rokā Belecas atbalstītājus un manu ģimeni, nemaz nerunājot par dažiem stravagantēm. jūs ar savu rīcību apdraudat visu mūsu brālību.
♦
Nenojauzdams, ka pār Auna zvaigznāju savelkas negaisa padebeši, Čezare ieradās Campo apskatīt trasi. dažas dienas nebija lijis, un apstākļi rādījās labi. Sacīkšu starplaikā remo-rieši bariem vien izmantoja izdevību un pastaigājās pa trasi, pieblietējot zemi tā, ka virsma pārvērtās labā skrejceļā. Čezare pamāja Strēlnieku pulciņam, kas patlaban tieši ar to nodarbojās.
Lielisks skrējiens! viņi sauca. Strēlnieku zirgs Alba (rītausma) ar jātnieku Topolino (pelīte) rīta priekšsacīkstēs ierindojās trešajā vietā, tāpēc atbalstītāji bija līksmā noskaņojumā.
Tiešām lieliski! piebalsoja neliela auguma vīrs zilā apmetnī. Runātājs bija Auna krāsās, tomēr Čezarem nelikās pazīstams. Un nav jau brīnums sacīkšu sezonā Auna zvaigznājā atbalstīt savējos atgriezās dažādi ļaudis pat tie, kas sen dzīvoja svešatnē.
Ļauj man izpirkt tev dzērienu, sacīja nepazīstamais vīrs, rādīdams visai draudzīgu vaigu. Gribu uzzināt visu par tevi un tavu zirgu Andželo, tā viņu sauc?
Arkandželo, lepni pārlaboja Čezare. Labākais zirgs, kāds mums pēdējos gados bijis, ja neskaita vienu citu, zēns skumji piebilda, atcerēdamies Merlu.
Beigās Čezare svešinieka uzaicinājumu tomēr pieņēma. Viņš pat nemanīja, ka dzēriens garšo savādi, jo bija aizrāvies, bez gala stāstot par sava bēra panākumiem.
Tik agra stunda, un jau tā piesūcies, aizrādīja krodziņa apmeklētājs, redzēdams vīru zilajā apmetnī vedam laukā jaunāko pudeles brāli, kas, lāgā neturēdamies kājās, bija uzgūlis tam ar visu svaru.
Hm, novilka viesmīlis. Jauneklis taču dzēra tikai citrona šerbetu.
Tad krodziņā ienāca bariņš tūristu un pasūtīja vīnu un krodziniekam radās citas rūpes.
*
Remorā Frančeska iebrauca ar sabiedrisko karieti: sinjors Albāni nebija tik bagāts, lai viņam piederētu ekipāža. Bet tas šobrīd nebija galvenais. Frančeska devās tieši uz slimnīcu, bet ceļasomas ar nesēju aizsūtīja uz Pāvesta pili. Viņa nešaubījās, ka Pāvests viņu laipni sagaidīs. Di Kimiči turējās kopā, sevišķi ģimenei liktenīgos brīžos.
Ieraudzījis Frančesku, Gaetano satrūkās redzot māsīcu, visas bēdas aizmirsās.
Kā viņam? Frančeska apvaicājās.
Kā redzi, Gaetano teica, pamādams uz gultu, kurā gulēja brāļa kalsnais, teju caurspīdīgais augums. Nikolo sēdēja kā allaž līdzās gultai, saņēmis dēla roku. Frančesku nepatīkami pārsteidza Hercoga neskūtā seja un asinīm pieplūdušās acis.
Tēv, paskaties, kas atnācis, maigi teica Gaetano. No Belecas atbraukusi Frančeska.
Hercogs piecēlās tik vien, lai sasveicinātos ar Frančesku, pirms runāšanas nolaizīdams sausās lūpas.
Paldies, mana mīļā, Nikolo pateicās, labi, ka atbrauci! Bet neko jau tu līdzēt nespēsi. To nevar neviens.
Hercogs pārbrauca ar brīvo roku sev pār seju.
Iesteidzās Beatriče.
Ai, Frančeska! Paldies Dievam, kaut vēl viena sieviete! -viņa teica. Palīdzēsi tikt man galā ar tēvu, vai ne? Paklau, tēv, nu, kad mums ir Frančeska, tu varētu doties uz pili mazliet atvilkt elpu. Tu taču zini ja kas mainīsies, mēs tev paziņosim.
Gaetano grasījās iebilst, ka māsīca tikko atbraukusi un droši vien ceļā sagurusi, bet Frančeska viņu apklusināja.
Mīļuprāt pasēdēšu pie Falko kopā ar tevi, Beatriče, -viņa teica. Par lielu pārsteigumu Gaetano, Hercogs piecēlās un pārlika Falko roku no savējās Frančeskas plaukstā.
Būs jau drusku jāatpūšas, viņš teica. Tu esi laba meitene, Frančeska. Bet tu, Beatriče, vai vari apzvērēt, ka, tiklīdz kaut kas notiks, sūtīsi pie manis Gaetano?
Tēv, vai gribi, lai tevi pavadu? Gaetano apvaicājās.
Nē, atbildēja Nikolo. Kad Falko atvērs acis, tev jābūt pie viņa. Līdz pilij pāris soļu. Aiziešu pats.
Hercogs atstāja slimnīcu, iziedams cauri labvēļu bariņam, kas lūdza ar rožukroņiem un Dievietes tēliem rokās.
*
Kā tā, nav? nesaprata Paolo.
Čezares šeit nav, teica Teresa. Gan jau būs Campo.
Bet tūlīt taču sāksies priekšsacīkstes, uztraucās Paolo.
Viņam jābūt šeit, jāved uz trasi Arkandželo!
Staļļa tuvumā Čezari nemanīja. Pēc brokastīm viņš vairs nebija redzēts. Uzticīgo Auna līdzjutēju bariņa aplenkumā Paolo pats aizveda uz Camjx) arkandželo. viņiem pievienojās arī Lučiano ar Džordžiju, lai gan meitenei drīz vien bija jāstravagē mājās. bet ari piazza tuvumā Čezare viņus negaidīja.
Bariņš Strēlnieka līdzjutēju, kas gaidīja ierodamies Albu ar žokeju, pienāca pie paolo, uztraukušies, ka Arkandželo atvests bez jātnieka. Atbildot uz Paolo, čukstus izteiktajiem jautājumiem, viņi apstiprināja, ka pirms dažām stundām redzējuši Čezari staigājam pa Campo.
Viņš kopā ar vīru zilā apmetnī aizgāja uz krodziņu, -kāds atcerējās. Tas bija Auna cilvēks vismaz tērpies Auna krāsās.
Lučiano satrūkās. Vīrs zilā apmetnī nepārprotami vēstīja ļaunu. Vai tik Čezare nebūs nolaupīts, zēns pačukstēja Džordžijai.
Visi zirgi uz starta līnijas! iesaucās sacīkšu vadītājs.
Ārprāts! Ko iesāks Paolo? uztraucās Džordžija. Līdzās stāvošie cilvēki un zirgi pieklusa un aprima.
Auns izstājas! paziņoja sacīkšu vadītājs. Pārējie vienpadsmit, lūdzu, uz starta līnijas! Ieņemiet vietas trešajai kārtai!
Priekšsacīkšu trešais posms notika bez Auna.
Čezare pamodās ar negantām galvassāpēm. Viņam nebija ne jausmas, kur viņš atrodas un kā šurp nokļuvis. Telpa bija karsta, putekļaina, bez mēbelēm, augstos logus sedza restes. Pastiepies līdz logam, Čezare secināja, ka ieslodzīts augstā ēkā no loga pavērās skats uz kalniem un mežiem. Kaut kas likās pazīstams, bet Čezare bija tik apdullis, ka nesaprata, kas tieši.