Vairākas dienas pavadījis bezdarbībā un beidzamās divas -arī neēdis, Čezare bija izvārdzis un apskurbis, tomēr izmantoja pārsteiguma mirkli. Vieglās miesas uzbūves dēļ tāpēc jau viņš bija tik labs žokejs zēns pārspēja drukno vajātāju.
Čezare, šķiet, bija pilī, tomēr kāpnes, pa kurām viņš laidās lejā, nebija galvenās. Zēns noprata, ka tas ir kalpu gals. Beidzot sasniedzis pirmo stāvu un atradis izeju, Čezare jau zināja, kas tā par vietu. Santa Fina, di Kimiči pils pagalms.
Cik ātri vien spēdams, Čezare metās cauri dārzam un piestāja, tikai sasniedzis patvērumu mežā. Viņš bija apskrāpējies, aizelsies, galīgi izslāpis, bet brīvs.
♦
Stellata rīta priekšsacīkstes vaimmam žokeju bija tikai formalitāte. Bet Džordžijai gan ne. Viņai tā bija papildu iespēja jāt ar Arkandželo pa nodevīgo apļveida trasi, un meitene apņēmās pieveikt to zibenīgi. Džordžija finišēja trešā. Uzvaru guva Lauvene ar Primaveru (pavasaris), un tās žokejs pēdējā brīdī tika arī pie palamas. Lauvenes līdzjutēji iesauca viņu par Tesoro, proti, dārgumu, viņi to skūpstīja, apskāva: Tesoro taču bija pirmais, un kas par to, ka šīs priekšsacīkstes bija mazsvarīgākās no visām.
Labs darbiņš! Lučiano teica Džordžijai, un meitene, dzirdot uzslavu, atplauka.
Brīdi vēlāk žokeji nosauca savus vārdus birģermeistaram un reģistrējās sacīkstēm. Līdz ar pārējiem vienpadsmit pieteicās Džordžio Grādi. Atkāpšanās ceļš bija nogriezts.
Džordžija bija tik satraukta, ka nespēja pat kārtīgi ieēst, -tuvojās pēcpusdienas sacīkstes, un viņa vēlējās tikai vienu: noskriet trasi, neapkaunojot Aunu. Uz viņas pleciem gulās smaga atbildības nasta.
Drīz vien pēc pusdienām Džordžiju aizveda uz Zirgu namu apskatīt arkandželo. bēris pēc rīta skrējiena bija atspirdzis un tagad, Džordžijai ienākot stalli, viņu pazina. Viss kārtībā, zēn? viņa iečukstēja zirga rūsganajās krēpēs. Parādīsim visiem, ko varam!
Pēcpusdienā vispirms bija jādodas uz Santa Trinitā dievnamu pēc svētības. visi montonieši ar sarkani dzeltenām lentēm pār plecu pulcējās mazajā sānkapelā, taču, kad dievnamā tika ievests zirgs, pūlis pašķīrās. Džordžija un Arkandželo soļoja pa sarkanu paklāju līdz pat altārim. Paklājs slāpēja zirga kāju dimu, un tomēr lūgšanu namā tādi trokšņi neiederējās. Auna līdzjutēju bari cieta klusu, gaisotne saspringa ne ar ko nedrīkstēja nobiedēt zirgu.
Priesteris noturēja zirga un žokeja svētīšanas ceremoniju. Vienubrīd Džordžija juta viņa roku uzgulstam sev uz galvas. Pēc tam priesteris pievērsās zirgam.
Arkandželo! Ej un atgriezies ar uzvaru!
Auna piekritēji pagaidīja, līdz zirgu izved saules gaismā, un tad vienojās kopējā dziesmā.
22. nodaļa. Zvaigzņu jātnieki
Hercogu Nikolo uzmodināja bungu rīboņa aiz loga. Kā visi remorieši, ari viņš nedēļām dzīvoja šajā gaisotnē, taču šobrīd bija citādi. Nu jau dārdēja tepat aiz slimnīcas loga, atsaucot Hercoga aptumšotajā prātā atmiņas. Falko ļoti patika sbandier-ala daudzkrāsainu karogu skate un sarežģītie raksti, kurus izvicināja un izmētāja zvaigznāju veiklie karognesēji. Savā īsajā dzīvē pastarītis līdz pat negadījumam ar prieku bija vērojis ikgadējās parādes Remorā.
Hercogs saprata, ka pienākusi Stellata pēcpusdiena un visi zvaigznāji pulcējušies izpildīt viņa brālim Pāvestam veltīto sban-dierata. falko pēc divu gadu pārtraukuma bija grasījies atkal to noskatīties. Nikolo nesteidzīgi piegāja pie loga un palūkojās lejup uz skvēru. Krāsu un trokšņu dumpis! Karogu parādi bija sanākuši vērot neskaitāmi zvaigznāju ļaudis un tūristi, slāpēdami pie slimnīcas skanošās labvēļu lūgsnas par Falko atveseļošanos.
Dzīve iet savu gaitu, sarūgtināts čukstēja Hercogs. Lai nu kurš, bet Nikolo zināja, kā remorieši izbauda ikgadējās sacīkstes; kā nekā, izmantodams pilsētnieku lētticību un māņticību, viņš šogad bija vērpis intrigas. Tagad gan šķita, ka to plānojis cits cilvēks neatminamos laikos.
Piegājis pie gultas, Nikolo paņēma rokās dēlu, kas bija kļuvis viegls kā pūciņa, un pienesa viņu pie atvērtā loga.
Skaties, Falko! Hercogs teica. Vai redzi skaistos karogus?
*
Čezarem šķita, ka viņš soļo jau vairākas stundas. Sazīmējis gūsta vietu Santa Finas pili viņš zināja, cik tālu tā atrodas no pilsētas, tomēr, būdams šajā mežā pirmoreiz, nesaprata, uz kuru pusi iet. Mežā valdīja klusums, zem kājām, lai arī tikai augusts, čabēja bieza sausu lapu kārta. Krūmu zaros karājās šāgada sausās spurdzes, virs galvas kā torņi cēlās koki, veidodami virs takas blīvu velvi.
Nez, vai viņš iet pareizi? Biezās lapotnes dēļ saules atrašanās vieta nebija nosakāma, bet laikam jau tā spīdēja tieši virs galvas. Jācer, ka viņš turpina virzīties uz rietumiem. Če-zare bija pārguris, izsalcis, bezgala izslāpis, un enerģijas uzplūdi, kas ļāva viņam izbēgt, pamazām izsīka.
Čezares galvā dega vienvienīga doma: “Šodien noteikti ir sacīkšu diena un Auns palicis bez žokeja.” Zēns apņēmīgi steberēja uz priekšu, lai gan zināja, ka jāt nekādā gadījumā nespēs izdosies laikus aizkļūt līdz Remorai vai ne.
*
Džordžiju zirga iesvētīšanas ceremonija aizkustināja. Viņa nosprieda, ka remorieši ir dīvaina tauta. Bezgala māņticīgi un attiecībās ar Dievieti bezmaz pagāni. Tajā pašā laikā kristiešu kapelas gaisotne elektrizēja: visiem gribējās, lai priestera pēdējie vārdi piepildās.
Pēc svētības saņemšanas Paolo mudināja Džordžiju atpūsties. Sākumā, būdama uzbudināta, viņa ne par ko nespēja atgulties. Tā taču bija vienīgā iespēja redzēt svētkus pilnā krāšņumā, negribējās zaudēt ne mirkli. Tomēr beigās Džordžija nolēma, ka jāmēģina uz mirkli aizstravagēt mājās, jāpalūko, kā īstenojas viņas plāni Londonā. Brīdi vēlāk ar spārnoto zirgu rokā biļeti uz mājām Džordžijai beidzot izdevās aizsnausties.
Kad Džordžija, piepeši uzslējusies sēdus, sniedzās pēc Falko rokas, zēns satrūkās. Aizmidzis viņš nebija. Falko patika atlaisties gultā ar vaļējām acīm un, mēnesnīcai spīdot gar atvilktajiem aizkariem, netraucēti noskatīties Džordžijā. Šobrīd meitene lūkojās viņā ar mēnesnīcas spīdumu acīs.
Vai kaut kas nogāja greizi? Falko čukstēja. Kas notiek Remorā?
Džordžija purināja galvu.
Viss kārtībā. Man pirms sacīkstēm paredzēts atpūsties. Remorā šobrīd kā pasakā karogi, tērpi, zirgi. Šorīt finišēju trešā, pēc tam devos iesvētīt Arkandželo, un tad… Džordžijai pietrūka vārdu. Bet man vajadzēja kaut uz brīdi atgriezties un pārliecināties, kas notiek te. Gribējās arī pārbaudīt, vai es to vēl spēju, viņa jau klusāk piebilda.
Šeit viss ir labi, atbildēja Falko. Vienīgi gribētos būt kopā ar tevi sacensībās.
Džordžija paspieda Falko roku.
Tev šobrīd vissmagāk, es zinu,viņa teica. Tomēr turies, atgriezusies visu izstāstīšu. Bet nu gan man jālaižas.
Atgūlusies Džordžija koncentrējās uz savu istabu Paolo mājās.
Necik ilgi, un pēc vienmērīgās elpas Falko noprata, ka Džordžija aizmigusi un viņš var mierīgi turpināt savu nomoda nakti. Aizritēja vairākas stundas, un tikai tad zēns aizvēra acis prātā Falko izdzīvoja katru lielo sacīkšu mirkli, ko viņš vairs nekad neredzēs.