“Traks var palikt,” nodomāja Džordžija, lūkodamās pūlī. Campo centrs mudžēja no remoriešiem, un katrs bija dzimtā zvaigznāja krāsās. Džordžija ievēroja, ka daži pavalstnieki, kas, gribēdami ieņemt labākās vietas, noteikti bija ieradušies rīta agrumā, tagad bija sakāpuši uz akmens sola virsriņķī galvenajai strūklakai. Kolonnas galā joprojām plīvoja Dvīņu karogs, ko varēja izskaidrot tikai kā di Kimiči veiksmes pareģojumu.
Novērsusi skatienu no drūzmas, Džordžija palūkojās uz sacīkšu trasi un Lauvenes tribīni, pie kuras viņa šobrīd kopā ar Auna gājienu bija piestājusi. Meitenei par pārsteigumu, sarkani melno plecu jostu vidū krasi izcēlās manušu spilgtie tērpi. Tribīnē sēdēja Aurelio un Rafaela ar padzīvojušu tautieti. Džordžija pasmaidīja. Kas gan būtu domājis, ka sacīkšu vērošana, ērti zvilnot koka tribīnē, atbilst manušu askētiskās dzīves principiem?
Sastapusi Rafaelas skatienu, Džordžija juta, ka abas viena otru pamanījušas. Ja tobrīd nebūtu ar zirgu jādodas tālāk, meitene, iespējams, ievērotu, ka viņu pazina ne vien Rafaela, bet arī aklais muzikants.
Tikmēr Arianna kā apburta no goda tribīnes vēroja izrādi. Dzimtajā Belecā, upes sadalītajā pilsētā, tamlīdzīgu izrāžu nebija ja nu vienīgi karnevāls. Šobrīd kontinentālā Remora ar zirgiem Ariannu valdzināja. Rodolfo līdzās viņai nemierīgi knosījās Reģents neskatījās izrādi, bet pētīja debesis un ik pa brīdim pameta skatienu pār plecu uz slimnīcu aiz Pāvesta pils. Nākamajā mirklī Hercogiene manīja Rodolfo rokā pazibam spogulīti, ko viņš lūkoja paslēpt apmetņa ielocēs. Arianna zināja, ka ne jau skaistumkopšanas nolūkā.
*
Nonācis pie straujas upes, Čezare bija tuvu spēku izsīkumam. Svētlaimīgi pasmēlis ūdeni saujās, zēns dzēra, līdz remdēja slāpes. Trauka, kur ieliet ūdeni, nebija, tāpēc Čezare tikai apslacīja seju un matus un piesūcināja šalli, lai varētu ceļā atvēsināties. Nākamais uzdevums bija šķērsot upi un nokļūt uz upes pretējā krasta takas, kas aicinoši vijās mežā.
Ūdenī spīdēja vairāki dobumaini akmeņi pa tiem varētu tikt pāri, taču, pamērījis ūdeni ar zaru, Čezare secināja, ka upes vidū ir liels dziļums, un par ūdens aukstumu un straujumu viņš jau bija pārliecinājies. Atkāpies krastā, Čezare piesēda atpūsties un uz mirkli atspieda muguru pret koku. Peldēt viņš neprata.
*
Jādams uz Santa Finu, Lučiano priecājās, ka spēj valdīt zirgu, turklāt ar katru jūdzi viņa prasme pilnveidojās. Pa Slrada delle Stelle zēns palaida zirgu ātrā riksī, bet, izbraucis pa Saules vārtiem uz lauku ceļa, skubināja Dondolu aulekšot vēl ašāk. Patīkami pārsteigta par iespēju izlocīt kājas, kad stallis šķita visu pamests, Dondola ar patiku pieklājīgā ātrumā nesa stravaganti uz santa finu.
Necik ilgi, un Lučiano acu priekšā parādījās milzīgas pils siluets. Stravagante pirmo reizi skaidri ieraudzīja pili visā krāšņumā parasti jau viņš karietē iebrauca pa drūmajiem vārtiem pagalmā. Šobrīd vārti stāvēja vaļā, un kalpotāji rādīja tikpat pārsteigtu vaigu kā Lučiano pēdējā apmeklējuma reizē torīt, kad Falko tika atrasts ar indes pudeli rokā.
Kad Lučiano nolēca no zirga, viens no kalpiem viņu pazina.
Ak, sinjor, viņš teica, atvainojiet, bet man pieteikts šīs durvis sargāt! Vai jūs nevarētu ievest zirgu stallī pats?
Protams, atbildēja Lučiano, bet kas noticis?
Vīrs kaut ko nomurmināja, likdams noprast, ka atbildi nav vērts gaidīt. Paraustījis plecus, Lučiano veda Dondolu projām uz staļļa ēkām. Tur viss bija kā izmiris. Lučiano ieveda ķēvi stallī, nolika tai priekšā sienu un ūdeni.
Ilgi nekavēšos, viņš Dondolai solīja. man tikai jāpārmeklē pils. Vam saderēt, ka Čezare ir šeit.
Staļļa dziļumos gari nozviedzās Merla, viņa bija pazinusi Lučiano balsi, bet varbūt dzirdēja pieminam Čezari: viņš taču bija Merlu sagaidījis šajā pasaulē.
*
Arianna pēkšņi juta, ka Rodolfo viņai līdzās saspringst.
Kas noticis? viņa čukstēja.
Gājiens bija apjozis visu laukumu. Džordžija patlaban atradās iepretim Dvīņu tribīnei, bet Dvīņu delegācija pie Auna blakus kustīgajai skatuvei, uz kuras zem milzīgas papīra lauvenes puķu dobē ar sārtām un baltām rozēm rotaļājās dvīņu zēni. Teresa ainu uzlūkoja ar atzinību, atcerēdamās savus mājās atstātos dvīņus.
Rodolfo saskatījās ar Detridžu, un abi klusēdami raidīja ziņu Paolo, kas lepni pastaigājās gar tribīni. Domu veidotais trijstūris kļuva gandrīz vai redzams.
Laukumā tikko bija iesoļojusi Zivju delegācija, kam sekoja beidzamie rati ar zvaigžņotu Stellata karogu. uz karoga viļņojās sievietes attēls zilā tērpā vienīgi nevarēja saprast, vai tā ir kristiešu Debesu Karaliene vai pagānu Dieviete.
Parādoties karogam, pūlis burtiski uzsprāga: norāvuši sev nost krāsainās lentes un kaklautus, visi sveica uz zīda gleznoto simbolu. Izmantodams troksni, Rodolfo parādīja Arian-nai, kas redzams spogulītī: tur jauneklis ar gariem, viļņainiem, melniem matiem Auna sarkani dzeltenajā tērpā, piekļāvies melna zirga mugurai, traucās uz priekšu. Pēc pieredzējuša jātnieka zēns neizskatījās. Tēlam gaistot, Arianna vēl paspēja ievērot, ka zēns sēž neapseglotā zirgā starp tā spārniem, bet zirgs auļo virs koku galotnēm.
*
Čezare pēkšņi satrūkās. Spriežot pēc gaismas, bija jau vēla pēcpusdiena caur lapotni lauzās slīpas, zaļganas gaismas strēles. Kuņģis aiz izsalkuma rāvās čokurā, taču Čezare piespieda sevi iekāpt ūdeni un spert soli uz šaubīgajiem akmeņiem.
Kad trešdaļa ceļa bija pieveikta, Čezare zaudēja dūšu. Akmeņi likās glumi, pat lielākie zem viņa svara izkustējās. Sperot soli, ikreiz draudēja briesmas nosvērties uz bangojošā ūdens pusi un zaudēt līdzsvaru. Akmeņus varēja izvēlēties, bet Čezare jau nezināja, uz kura var kāpt droši, bet kurš ir nodevīgs.
Piestājis Čezare vairs nespēja kustēt nedz uz priekšu, nedz arī atpakaļ, netikdams gudrs, pa kuriem tieši akmeņiem var droši šķērsot upi, un pēkšņi viņam sametās slābani. Garām laidās melna spāre, aizvizēdama zēnam gar pašu degungalu. Spīdīgie dubultspārni atstaroja gaismu. Čezarem ienāca prātā Merla. Domādams tikai un vienīgi par spāri, zēns juta, ka pagurums atkāpjas. Pēc brīsniņa spāre palaidās uz priekšu un apsēdās uz medus krāsas akmens.
Nenolaizdams acis no lidojošās pavadones, Čezare spēra soli un nolika kāju uz akmens. Spāre, atkal aizlaidusies uz priekšu, piezemējās jau uz cita un, mirkli uz tā atpūtusies, laidās atpakaļ pie zēna, lai pēc brīža atkal nosēstos uz akmens viņa priekšā.
Vai šis, manu drostaliņ? jautāja Čezare, pakāpdamies soli atpakaļ. No akmens uz akmeni, no mokoši gausa soļa līdz nākamajam spāre veda Čezari pār upi. Kad zēns beidzot sasniedza pretējo krastu un ar abām kājām nostājās uz zemes, spāre, trīsreiz nozibinājusi piķmelnos spārnus, uzlidoja augstu lapotnē.
Paldies! sauca Čezare, paceldams skatienu. Un tad viņš ieraudzīja virs meža nesteidzīgi lidojam Merlu ar jātnieku mugurā.
*
Lučiano lūkojās koku galotnēs, kas līdz nelabumam ātri zibēja apakšā. Viņš saprata, ka Merla var traukties daudz ātrāk, taču viņa, šķiet, centās kaut ko saskatīt, un Lučiano par to jutās pateicīgs. Kad jaunais stravagante nolēma apgūt jāšanas mākslu, kaut kas tāds viņam ne prātā neienāca. Jau uzkāpt spārnotā zirgā bija vesels notikums, turklāt Lučiano nekad vēl nebija jājis bez segliem, un vienmēr jau atradās kāds, kas palīdzēja uzkāpt zirgam mugurā. Nedroši sēdēdams starp Merlas spārniem, ieķēries tās krēpēs un iespiedis ceļgalus zirga sānos, Lučiano klakšķināja mēli.