Melnais zirgs palēnām bija pārgājis riksī, tad aulekšos un pēc brīža jau vienmērīgi uzņēmis augstumu, ar dažiem spēcīgo spārnu vēzieniem pa diagonāli celdamies debesīs. Aizvēris acis, Lučiano paļāvās uz likteni, tikmēr Merla nesa viņu tālāk pāri mežam.
Meži no Santa Finas laikam pletās uz dienvidiem, uz Re-moras pusi, un Merla, kā varēja noģist, apņēmīgi virzījās uz pilsētu.
Te pēkšņi abi reizē izdzirdēja lejā kliedzienu. Merlas spārni pierima, tagad viņa gaisu šķēla soļodama. Lučiano cauri biezajām, melnajām krēpēm pārbijies skatījās Merlai pār plecu. Koku galotnēs kā biezos matos parādījās šķirtne. Lučiano ieraudzīja aizviļamies zilu pavedienu un tam līdzās cilvēku, kas, lēkādams augšup un lejup, vicināja kaut ko sarkani dzeltenu.
Kad augums kļuva lielāks, Lučiano saprata, ka Merla meklē piezemēšanās laukumu. Aizvēris acis, Lučiano lūdza Dievieti. Gar ausīm skrāpējās koku zari. Pēc brīža nošvīkstēja spārni un Merla tos glīti sakļāva sev uz muguras, ietīdama Lučiano tumšā, mīkstā spalvu mākonī. Beigās viņa pielieca kaklu, lai Lučiano var noslidināties zemē.
Lučiano tik tikko spēja nostāvēt, kājas zem viņa ļima. Bet tad kaut kas nobrakšķēja, un caur kokiem Merlas nolūkotajā klajumā iebrāzās Čezare.
Abi zēni sirsnīgi apkampās.
Čezare! Esmu tik priecīgs, ka tevi atradu!
Tu atradi Merlu!
Tikai tāpēc, ka meklēju tevi!
Čezare pieskrēja pie spārnotā zirga, kas pavisam prozaiski zirdziskā veidā plūca zāli. Apķēries Merlai ap kaklu, Čezare piespieda seju viņas vaigam. Brīdi zirgs un zēns tikai klusēdami stāvēja, ieelpodami viens otra smaržu.
Tad Čezare pagriezās pret Lučiano.
Mums jātiek uz Campd tūlīt sāksies sacīkstes.
Viss kārtībā, teica Lučiano. Ar Arkandželo jās Džordžija.
Čezarē cīnījās pretrunīgas jūtas. Tālietis skaidri zināja, ka Aunam bija jāizstājas no sacīkstēm vai arī jānolīgst cits žokejs. Protams, šobrīd jau nozīmēts cits žokejs, kuru nomainīt vairs nedrīkst. Labi, ka Džordžija vismaz apguvusi jāšanu bez segliem. Kopš Čezares sagūstīšanas bija pagājis pietiekami ilgs laiks, lai viņa ar Arkandželo būtu saradusi. Tomēr Čezare juta smagu vilšanos. Stellata taču notika vienreiz gadā, viņš tai bija gatavojies krietnu laiku. Ej nu sazini, vai nākamgad viņš žokeja lomai jau nebūs par garu vai par smagu?
Čezare nopūtās.
Nez, vai Merla spēs panest mūs abus? viņš jautāja, neatlaizdams Merlas krēpes.
Lučiano paraustīja plecus.
Mazu gabaliņu varbūt, viņš teica. Bet līdz pilsētai noteikti ne. Taču pilī palika mans zirgs, un tas ir tikai vienu vai divas jūdzes uz ziemeļiem no šejienes.
Man uz turieni negribas, atzinās Čezare, man tur bija jāsēž gūstā. Pagāja vairākas dienas, kamēr palaimējās izbēgt.
Kā būtu ar Roderigo stalli? ierosināja Lučiano.
Lieliski! atsaucās Čezare. Tas noteikti ir netālu, uz rietumiem no šejienes, un tur vēl ir Zvaigžņugaisma. Merla labprāt pie viņas dosies, un viens no mums pēc tam varētu ar Zvaigžņugaismu jāt uz Remoru.
Es! Nonmāts? iesaucās Lučiano, kurš jau sāka uztraukties par īso lidojumu līdz Santa Finas staļļiem un labāk vēlējās jāt atkal pa cietzemi.
Merla ļāva abiem uzkāpt sev mugurā vispirms Čezare uzcēla Lučiano un tad veikli uzlēca viņam priekšā. Pieliecies tālietis iečukstēja Merlai ausī. Izpletusi varenos spārnus, viņa rikšoja pāri klajumam un uzņēma vajadzīgo ātrumu, lai varētu pacelties. Vienubrīd šķita, ka pirms kokiem klajuma otrā pusē viņi vēl nelidos, tomēr Merlas spēcīgie muskuļi un vareno spārnu vēzieni pamazām vien ļāva atrauties no zemes. Pēc brīža klajums jau bija tālu apakšā Merla laidās pie mātes.
Džordžijas kuņģis šķita sarāvies cietā kamolā. Gājiens jau bija trīskārt apjozis Campo, Stellata stāvēja tiesnešu tribīnes priekšā. Visu zvaigznāju karognesēji Dvīņu tribīnes priekšā reizē bija izpildījuši pēdējo iespaidīgo alzata, ar gandarījumu noskatīdamies, ka Belecas Hercogiene, piecēlusies kājās, viņiem aplaudē.
Pāvesta pils pagalmā žokeji jau bija apmainījuši rumakus un, sēdēdami īsto zirgu mugurās, gaidīja sacīkšu sākumu. Strēlnieka žokejs Topolino, sveicinādams džordžiju, pieskārās cepurei, un meitene sveicienu atņēma. Džordžijai nepatika Zivju žokejs, pazīstams kā II Re ķēniņš. II Re pameta džordžijai vairākus pavisam nekaraliskus skatienus, un Džordžija atcerējās viņa uzvedību priekšsacīkstēs.
Milzīgais pils zvans negaidot apklusa, un tikai tagad Džordžija apķērās, ka tas bija dunējis augu pēcpusdienu, jau kopš svētīšanas ceremonijas. Cortile (iekšpagalms) ieslīga klusumā.
Zirgu priekšā neveiklā gaitā iznāca gara auguma izspūris cilvēks. Savu žokeju Eņģelīti, kas noliecies gaidīja svētību, cilvēks pat lāgā neievēroja.
-Jūsu Gaišība, nočukstēja Eņģelītis, un Hercogs piestājis viņu uzlūkoja.
Pacēlis izkāmējušo roku, Nikolo beidzot atcerējās, kas tādās reizēs sakāms, un kokaini noskaldīja: Uzvaru un līksmību! un tad turpināja savu ceļu uz Campo.
*
Belecas Hercogienes sirds dauzījās kā negudra. Arianna zināja, ka Stellata ir milzu krāpšana, kurā viss izkārtots tā, lai uzvar di Kimiči zvaigznājs. Viņa zināja arī, kāpēc šurp atvesta: noskatīties di Kimiči varenības izrādi un, iespējams, apkaunojošo Belecas sabiedrotā Auna zvaigznāja sakāvi.
Pēc dažām minūtēm Belecas Hercogieni svinīgi vedīs uz tiesnešu tribīni noteikt kārtību, kādā katram zirgam jāieņem sava vieta. To viltot nevarēja Arianna iebāzīs roku samta somā un izvilks koka bumbiņas visu zvaigznāju krāsās. Secība, kādā bumbiņas tiks izvilktas, noteiks zirga starta numuru, sākot ar trases iekšmalu.
Arianna ar sirdi un dvēseli novēlēja labu kārtas numuru Džordžijai kaut kur pašā sākumā. 1 lercogam jau vajadzēja Ariannu vest uz tiesnešu tribīni, bet viņš nerādījās. Nikolo dēli visu laiku sačukstējās, bet Arianna nelikās manām. Te pēkšņi skatītāju tribīnes saviļņojās, un gluži kā spoks parādījās Nikolo di Kimiči. Viņš rēgaini uzsmaidīja Ariannai.
Laiks sākt izlozi, Jūsu Gaišība, Hercogs teica un sniedza viņai roku.
*
Džordžijai, iejājot ar Arkandželo Campo, tika pasniegta pātaga. laukumā žokeji ieradās pa arku zem Dvīņu tribīnes. Starta līnija atradās neitrālā joslā, kas stiepās no Stracla delle Stelle ziemeļu gala. dienvidos bija līdzīga neitrāla josla tur īpašā tribīnē sēdēja visi gājiena dalībnieki.
Džordžija kā pa sapņiem virzījās uz starta taisni iepretim tiesnešu tribīnei. Viņa redzēja sacīkšu vadītāju ar tādu kā milzīgu tauri rokā, kas, iespējams, bija skaļrunis. Blakus vadītājam stāvēja Belecas Hercogiene, tveicīgajā Campo atgādinādama glāzi ar ledainu ūdeni. Līdzās viņai Džordžija sazīmēja Hercogu viņš izskatījās salauzts. Džordžija nebija redzējusi Nikolo vairākas dienas, un viņa izskats meiteni satrieca.