Iebāzusi smalko, cimdoto roku samta somā, Arianna izvilka bumbiņu purpursarkanās krāsās.
Strēlnieks, viņa dzidrā balsī nosauca, taču vadītājs atkārtoja taurē, un iežogotajā Campo atbalsojās: “str-r-ēēl-nieks!”Topolino ar albu devās uz pirmo starta vietu.
Strēlnieka bumbiņa iegūla sarežģītā krustveida paliktni, kas atgādināja kaut ko pa vidu starp žuburainu svečturi un rindā saliktiem stikla olu biķerīšiem. Hercogiene izvēlējās nākamo bumbiņu, un laukumā atbalsojās: “A-auns!” Džordžija nespēja ticēt savām ausīm: sarkani dzeltenā bumbiņa saņēma otro kārtas numuru! Viņai piešķirts otrais celiņš trases iekšpusē lieliski! Turklāt blakus jās sabiedrotais.
Diemžēl nākamā bumbiņa bija zili sārtajās Zivju krāsās, līdz ar to Džordžija tiks iesprostota starp tuvāko sabiedroto un niknāko ienaidnieku. Bet pats ļaunākais vēl bija priekšā: ceturtā bija sārti balta bumbiņa tātad blakus Zivīm jās Dvīņu žokejs un abi kopējiem spēkiem varēs samaitāt Džordžijai startu.
Kad tika izlozēti nākamie numuri un cilvēki saprata, ka viņu mīluļiem nāksies jāt tuvu trases ārmalai, pūlī atskanēja vaimanas. Pēdējo, divpadsmito, numuru Rincorsa saņēma kundze. tieši pēdējam zirgam jāatklāj sacīkstes, uzsākot aulekšiem un atstājot pārējos aiz muguras (ja vien tiesnesis startu atzīs un neviens priekšlaicīgi neizkustēsies no vietas). Likums bija viens visās sacīkstēs, taču priekšsacīkstēs reti kurš to ievēroja. īstās sacīkstes tomēr bija daudz nopietnākas.
Visi kārtas numuri jau bija nosaukti, un rēgam līdzīgais Hercogs veda Ariannu atpakaļ uz augsto goda tribīni pie Pāvesta pils. Zirgi jau mīdījās pie starta līnijas. Starta nodalījumu nebija, tāpēc dažs labs zirgs nostājās nepareizā vietā, ieskaitot Arkandželo. Džordžija vēroja Hercogu un Hercogieni, kas soļoja atpakaļ uz Dvīņu tribīni, cik atšķirīgi viņi bija! un tad pārskatīja ievērojamo viesu tribīni. Lučiano nekur nemanīja.
Tomēr raizēm laika nebija. Pēc diviem viltus startiem sacīkstes beidzot sākās, un Džordžija ne par ko neuztraucās, ja nu vienīgi par sitienu krusu pa savu ķiveri no // Re puses.
Topolino izrāvās uz priekšu, dodams ceļu Džordžijai, lai viņa var jāt pa iekšējo joslu līdzās viņam, taču Zīds ar Benvenuto iemanījās ceļu nosprostot.
Iesākums likās bezcerīgs, taču kaut tik labuma, ka Zivis un Dvīņi tagad liksies mierā. Abi uzskatīja, ka godam pastrādājuši, izgrūduši Aunu no sacīkstēm, un patlaban pilnībā nodevās savam skrējienam. Džordžiju plosīja dusmas, tomēr viņa jāja uz priekšu, un Arkandželo bija ātrs zirgs.
Līdz pirmā apļa beigām Džordžija bija apsteigusi ne vienu vien un patlaban bija sestā ņūklī ar citiem zirgiem un žokejiem. Prāta stūrītī meitene apjauta, ka pajājusi garām Paolo un pārējiem skatītājiem tālajā dienvidu tribīnē. Nu jau bija pabeigts pilns aplis ap Campo pulksteņa rādītāju kustības virzienā, un viņa bija aizauļojusi garām visām zodiaka zīmēm. Hercogi un prinči, miesnieki un maiznieki visi saplūda kopā. Džordžija neredzēja un nedzirdēja neko, tikai savu zirgu un sāncenšu jātniekus.
Tie, pieplakuši zirgiem, patlaban skrēja otro apli, kad pūļa murdoņu pēkšņi pāršķēla kāda balss.
Zhou volou! atskanēja. veiksme atgriezusies pie Auna!
Džordžija pazina Aurelio balsi un tajā pašā mirklī dzirdēja arī spārnu švīkstoņu. Žokeji saminstinājušies mazliet pagausi-nāja soli, un, kad kārtējo reizi tika šķērsota starta līnija un uzsākts beidzamais aplis, Arkandželo bija trešais aiz Ūdensvīra un Dvīņiem.
Tikai nepacelt skatienu, dzirdēdama pūļa vienbalsīgo aurošanu, zobus sakodusi, murmināja Džordžija.
Gar acīm pazibēja sārti baltas krāsas, taču Džordžija nedz izvairījās, nedz minstinājās. Viņa jau bija līdzās Salsiccio ar Uccello, taču jātnieks džordžijas priekšā negaidot sagrīļojās, nozibsnīdams pārbiedētas, uz debesīm paceltas acis.
Nepacel… nepacel skatienu, Džordžija elsoja, jau turpat līdzās Zīdam ar Benvenuto. dvīņu žokejs jau pacēla pātagu, bet tā bezmērķīgi nokrita zemē. Džordžija paspēja ievērot, ka viņš, pārmetis veiksmes zīmi, nobāl.
Džordžija aizauļoja garām, paturēdama acis melni balto mērķa karodziņu, kas iezīmēja finiša taisni.
Pagausinājusi milzīgā bēra soli, Džordžija, neticēdama pati savām acīm, šķērsoja taisni. Uzvara! Viņa bija izcīnījusi Aunam uzvaru! Taču visapkārt valdīja nedabisks klusums. Džordžija jutās kā sastingušā videofilmas kadrā. Visu skatieni bija pievērsti kolonnas virsotnei. Dvīņu karogs no tās bija pazudis. Džordžijai no kolonnas virsotnes pamāja Čezare -Merlas mugurā, un pacietīgi planēja', līdz atraisīja sev no kakla pagalam raupju sarkani dzeltenu kaklautu un iestiprināja to smailē.
Bīstami noliecies gar lidojošā zirga sāniem, Čezare sauca lejup Džordžijai: Uzvara! Uzvara un līksme!
Campo atdzīvojās un sāka gavilēt.
23. nodaļa. Auns vienās ugunīs
Lučiano parādījās Campo elsodams: viņš ar Zvaigžņugaismu visu ceļu no Santa Finas bija jājis bez apstājas. Abi ieradās krietni vēlāk nekā Čezare ar Merlu. Sacīkšu laukumā tribīnes jau bija tukšas, lai gan zem Dvīņu tribīnes vēl drūzmējās pēdējie skatītāji, lūkodami tikt uz katedrāli. Piesējis Zvaigžņugaismu pie metāla gredzena ielā, kas veda uz piazza, arī Lučiano steidzīgā solī devās uz Domu.
Kurš uzvarēja? Lučiano pajautāja garāmejošam remo-rietim, taču atbilde noslāpa troksnī, kas nāca no melnbaltās katedrāles. Lučiano spraucās cauri drūzmai, un aina, kas atklājās viņa acīm, runāja pati par sevi. Katedrālē virmoja sarkani dzeltenas krāsas Auna ļaudis vicināja augsti paceltus karogus un karodziņus.
Augšā pie altāra Lučiano jau pa gabalu redzēja Stellata zili sudraboto karogu un divus cilvēkus Auna krāsās, kurus sev plecos nesa neprātīgi laimīgie montonieši. Plašajā katedrālē atbalsojās līksmi izsaucieni un skandināšana aizkļūt līdz Džordžijai un Paolo nebija iespējams.
Smaidīdams atstājis katedrāli, Lučiano veda Zvaigžņu-gaismu uz viņas mājām Auna zvaigznājā.
*
Arianna, atgriezusies Pāvesta pilī, nezināja, ko iesākt. Dienas kārtībā bija paredzēts lepns mielasts kaut vai tāpēc vien, lai izrādītu viņai cieņu, taču pilī valdīja nedabisks klusums. Di Kimiči plāni bija izgāzušies cerības svinēt Dvīņu vai Kundzes uzvaru nepiepildījās.
Remorā bija iedibināta tradīcija: pēc Stellata sacīkstēm uzvarētāja zvaigznājā tika rīkoti vērienīgi ielu svētki, mielasts zem zvaigznēm, dzīres nakts garumā. Tikmēr pārējiem vienpadsmit zvaigznājiem bija jāpaliek tumsā, jānodzēš lāpas un sveces kā lielu sēru laikā.
Doma skvērā galdi uz āžiem ar sārti baltajiem galdautiem, sakārtoti iecerētajam nakts mielastam, tagad stāvēja tukši.
Bet Pāvests no mielasta pilī negrasījās atteikties; kas par to, ka Dvīņu ļaudīm prieki gājuši secen, atcelt mielastu pilī nebija nekāda pamata. Pavisam negaidot, vispārēju atbildību uzņēmās Ferdinando di Kimiči viņš kā nekā bija otra augstākstāvošā persona ģimenē. Hercogs tagad tikpat kā neskaitījās. Ferdinando gan nespētu aizvietot Nikolo kā valstsvīai un stratēģi, tomēr viņš zināja, kas pienākas aristokrātiskajiem viesiem, un saprata, ka jāglābj di Kimiči dzimtas gods, sarīkojot pēc iespējas lepnu mielastu arī tādā reizē, kad svinēšanai nav iemesla.