*
Uzreiz pēc sacīkstēm Hercogs bija atgriezies slimnīcā. Viņš, šķiet, īsti neaptvēra, ka uzvarēja Beleca. Taču, kad ieradās Gaetano, viņam likās, ka tēvam prātā tikai lagūnas pilsēta.
Tēvs, Gaetano maigi iesāka, vai tu nevarētu doties atpakaļ uz mielastu pilī? Tev vajadzētu atspirdzināties, tikmēr es varētu pasēdēt pie Falko.
Nē, atbildēja Nikolo. Tev jābūt pili. Tu Hercogienei patīc, redzēju pats savām acīm. Jāizmanto viņas labais noskaņojums un šovakar jāizsaka bildinājums.
Gaetano sastinga šausmās. Viņš jau bija nopriecājies, ka Falko smagās slimības dēļ varēs bildinājumu novilcināt. Bet tagad, kā rādās, tas būs spiestā kārtā jādara.
Bet, tēvs, Gaetano teica, neklājas taču runāt par precībām brīdī, kad Falko dzīve karājas matā galā.
Ilgi vairs nebūs jāgaida, atbildēja Nikolo. Ārsti saka, ka rītu viņš nesagaidīs.
Gaetano atkal noskuma. Nāksies sērot par brāli, noklusējot ģimenei patiesību, kas varētu to mierināt. Falko, bez šaubām, sveiks un vesels dzīvo citā pasaulē. Bet ārstiem tomēr taisnība: no iepriekšējā Falko bija palikusi tikai ēna.
*
Aunā liesmoja lāpas un dārdēja bungas. Bērniem nelika agri iet gulēt. Montalbani dvīņi gan, jāatzīst, jau bija pakrituši zem galda un aizmiguši. Teresa, viņus atradusi, savāca un ielika koka šūpulī un tagad ar kāju šūpināja, tikmēr meitenītes skraidīja ap galdiem, vicinādamas karodziņus un klaigādamas:
Uz-va-ra! Līksmojam! ja vien atradās kāds, kas klausās.
Atpakaļ uz zvaigznāju Džordžiju kā uzvarētāju plecos nogādāja divi muskuļoti vīri. Blakus viņai tika nests Paolo. Arkandželo soļoja satrauktu montoniešu aplenkumā; visi izmisīgi centās zirgu apmīļot un noglāstīt. Čezare veda Merlu -tā gāja labprāt, laimīga viņa taču gāja mājup, pie mātes.
Visapkārt Merlai bija izveidojusies šaura, tukša josla: Auna ļaudis juta bijību ap spārnoto zirgu viņi gan pulcējās, tomēr pienākt tik tuvu, lai tam pieskartos, viņi neuzdrošinājās. Viljams Detridžs pavadīja Silviju, bet galvenais karognesējs, atdevis savu karogu biedram, nesa Stellata karogu.
Zirgi palika laukā, bet karogu un uzvarētājus montonieši uznesa dievnamā pa kāpnēm līdz pašām durvīm gan Džordžiju, gan Paolo.
Lai kurš zvaigznājs uzvarēja sacīkstēs, vispirms pienācās pateicība Dievmātei lielajā katedrālē un pēc tam savā dievnamā.
Santa Trinitā no vienas vietas plīvoja karogi un līksmoja montonieši. Priesteris, kas pirms dažām stundām bija sniedzis Džordžijai ķiveri un svētījis Arkandželo, tagad dāsni apslacīja viņu ar svētīto ūdeni, tāpat arī katm montonieti, ko vien varēja aizsniegt. Dievnamā virmoja karnevāla gaisotne -parasti te taču valdīja kluss svinīgums. Tie, kas pēc divdesmit piecu gadu neražas bija ieguvuši Stellata, atļāvās apiet likumu ar līkumu.
Džordžijas kājas vārda tiešā nozīmē nebija pieskārušās zemei, kopš viņa pirms stundas Pāvesta pils pagalmā uzkāpa zirgā. Pēc sacīkstēm meiteni no zirga centās novilkt sajūsmināto Auna līdzjutēju apskāvieni, un viņai nācās pretoties, lai neciestu žokeja tunika. Tagad līdzjutēji beidzot nolaida Džordžiju uz dievnama kāpnēm un meitene iekrita Čezares apskāvienos.
Kas par nakti! zēns jūsmoja. Kas par uzvaru!
Pateicoties tam, ka tu pieliki savu roku, Džordžija atbildēja. Bez tevis un Merlas nebūtu manas uzvaras. Žēl, ka Arkandželo mugurā nesēdēji tu.
Tiešām?
Ne gluži! saulaini smaidīdama, atbildēja Džordžija.
Skvērā parādījās vēl viens zirgs, un Merla to iezviegdamās sveicināja. Lučiano veda Zvaigžņugaismu pie pārējiem kāpņu pakājē. Nolēcis no zirga, viņš pameta pavadu atsaucīgam montonietim. Drīz vien no mutes mutē ceļoja vēsts, ka pelēkais zirgs ir spārnotā brīnuma māte.
Lučiano! Džordžijai aizrāvās elpa. Tu māki jāt!
Viņš tagad ir īsts jātnieks, smēja Čezare. Jāja visu ceļu uz Santa Finu ar vienu zirgu, bet atpakaļ ar citu. Turklāt pāris reižu palidinājās ar Merlu!
Laimes luteklis! ar ilgām skatīdamās uz spārnoto zirgu, teica Džordžija.
Pēc brīža Lučiano jau bija klāt un apkampa Džordžiju, un lidošana meitenei vairs nebija ne prātā.
Džordžij, tev izdevās! Lučiano teica un uzspieda viņai uz lūpām skūpstu.
Džordžijai sametās karsti, pēc tam auksti. Savu mūžu viņa nebija tik daudz mīļota un skūpstīta, un pat Lučiano! Džordžija skūpstam atbildēja un redzēja Lučiano pārsteigtās acis. Atrāvusies no Lučiano, Džordžija nomutēja arī Čezari, lai nav tik uzkrītoši. Ar acs kaktiņu viņa manīja, ka Lučiano atslābst, tajā pašā laikā juzdama, ka Čezare sirsnīgi atsaucas.
*
Rodolfo spoguļi bija vērsti uz daudzām un dažādām vietām: viens uz Belecas Hercogienes palazzo, otrs uz slimnīcu, kur rāmi un klusi dusēja Falko, trešais uz Aunu, jo tur, kā Rodolfo zināja, atradās Silvija. Tagad Rodolfo spēja izšķirt viņu pūlī pie milzīga dievnama, lai gan visi cilvēki izskatījās mazmazītiņi. Un tad Rodolfo ieraudzīja Lučiano skūpstām Auna žokeju mazliet par ilgu uzvaras apsveikumam.
Rodolfo nopūtās: kārtējais sarežģījums.
Džordžija saprata, ka arī šonakt no Anna zvaigznāja mājās netikt. Viņa bija izrādes zvaigzne vēl spožāka nekā iepriekšējo nakti. Abu dzimumu montonieši nāca ar apsveikumiem, skūpstīja, un dažas jaunākas remorietes, nenoliedzami īstas skaistules, lika noprast, ka labprāt paliktu ilgāk un žokeju uzvarētāju iepazītu tuvāk, taču Paolo un Čezare Džordžiju no viņām paglāba.
Ko gan, apžēliņ, nodomās Mora un Ralfs, ja viņa šonakt nepārradīsies mājās? Zīmītē Džordžija bija uzrakstījusi, ka visu dienu pavadīs ar Falko un arī pārnakšņos pie Malholen-diem. Tas attaisnoja iepriekšējo nakti un šo dienu Remorā. Bet debesis patlaban bija tumšas, tātad Londonā ir diena, un, tā kā tā bija sestdiena, visi būs mājās un brīnīsies, kur palikusi Džordžija.
Tas bija tikai laika jautājums: Mora piezvanīs Vikijai un atklās, ka Malholendiem nav ne jausmas par Džordžijas atrašanās vietu. Tas, ka viņa patlaban īstenībā bija viņu mājās, neko nelīdzēs. Pietiks ieraudzīt Džordžiju Falko istabā šķietamā komas stāvoklī, un vecāki steigsies nogādāt viņu slimnīcā tāpat kā savulaik Lučiano. Bail pat domāt, kā tādā gadījumā justos Vikija un Deivids.
Taču pēc dažiem vīna kausiem Džordžijas domas mainījās: “Nav ko ņemt galvā gan jau Falko kaut ko izprātos!” Nevarēja taču zaudēt otro svētku nakti. Džordžija nespētu aizmigt pat tad, ja izdotos no mielasta aizšmaukt.
*
Pie svētku galda Gaetano sēdēja līdzās tēvocim. Šoreiz ne blakus Ariannai, lai gan viņa bija pārņēmusi jaunā di Kimiči prātu. Pāvestam otrā pusē sēdēja Hercogiene, blakus savam tēvam. Tālāk Fabricio un Karlo, kas čukstus strīdējās,
kuram pēc sarīkojuma būtu jārunā Fabricio kā dēlam un Džiljas hercogistes mantiniekam vai Karlo kā nākamajam Remoras princim.
Pienāca Beatriče un apsēdās iepretim Gaetano.
Kā tur slimnīcā? viņš norūpējies apvaicājās.
Māsa par atbildi tikai pašūpoja galvu.
Tu taču neatstāji tēvu vienu? nerimās Gaetano.