Nē, viņa nogurušā balsī atbildēja. Mani aizstāja Fran-česka. Teica, ka man vajagot atslēgties.
Pāvests saausījās.
Ak, Frančeska, viņš noteica. Krietna meitene, vai ne? Allaž gādā par ģimeni. Priecājos, ka nodrošināju viņai to laulības šķiršanu. Frančeska pelnījusi labāku vīru nekā impotentu veci.
Gaetano, ēzdams fazānu, gandrīz aizrijās. Frančeska ir brīva un var atkal precēties! Bet viņam pēc dažām stundām jālūdz Ariannas roka.
Tikmēr Falko Londonā dīdījās kā uz adatām. Jaunais di Kimiči ilgojās pēc Tālijas, tēva un Gaetano un mocījās neziņā, kas notiek ar Džordžiju Stellata dienā. turklāt vēl bija viņa jāpiesedz. Džordžija joprojām gulēja Falko istabā gribējās būt visu laiku pie viņas ko tad, ja Džordžija sadomās tāpat kā pagājušo nakti atgriezties savā ķermenī? Taču, ja viņš visu laiku tupēs savā istabā, Vikija nopratīs, ka kaut kas nav lāgā. Pietika iezvanīties tālrunim, un Falko metās celt klausuli, taču kājas dēļ viņš bija tūļīgs, un dažkārt Vikija viņu apsteidza.
Falko tirdīja vēl kaut kas. Atstravagējis pirms divpadsmit dienām, zēns joprojām dzīvoja bez ēnas. Tātad Remorā viņš vēl ir dzīvs, un, kamēr tā būs, neizturami gribēsies lūgt no
Džordžijas gredzenu un pārbaudīt, vai pastāv iespēja atgriezties savā tālieša ķermenī. Falko pat nezināja, vai Džordžija nav talismanu iznīcinājusi. Ai, kaut jel tā būtu! Tad viņš varētu ar visu sirdi nodoties jaunajai dzīvei un veselības atgūšanai.
Iezvanījās tālrunis. Vikija bija dažu soļu attālumā.
Džordžija? Nē, diemžēl viņas te nav. Pagājušo nakti? Nē, pagājušo nakti viņas te nebija. Uzgaidi mirklīti pajautāšu Nikolasam.
Notikās tieši tā, kā vēstīja mans kāršu lasījums, Džordžijai lūkoja skaidrot manāmi iereibušais Doktors Detridžs.
Visas ciparu kārtis sanāca pa divi tieši tavs izlozētais numurs sacīkstēs. Bet tu jau tur arīdzan biji Putnu princese.
Putnu princese? samulsa Džordžija.
Jauna meiča, pacietīgi turpināja Detridžs. Princese. Bet no putniem tamdēļ, ka šamā vieta saistās ar gaisu: te, rau, mīt lidojošais zirgs un atrodas Zvaigžņu pils-sēta.
Viss kārtībā, ja jūs tā sakāt, atbildēja Džordžija. Ko vēl jums atklāja kārtis?
Hercogiene Arianna ir Zivju princese tika labi aizsargāta no Lučiana, kad šamā ieradās uz Krītošo Zvaigžņu dzīrēm.
Nemanīju gan, ka viņš to sargātu, iebilda Džordžija.
Bet Bruņenieks jauneklis Čezare tapa ieslodzīts tornī, bezbēdīgi turpināja Detridžs. Tev vienā pusē iraid Čūsku princis āre, būs viens no Kundzes jaunskungiem, takš, vai tas ir nabaga Falkons vai arīdzan princis Geitons, to gan neprotu teikt.
Kā jūs zināt par princi? jautāja Džordžija, juzdamās neveikli: tātad elizabetietis viņas iejaukšanos Falko dzīvē bija paredzējis jau iepriekš.
Kundze ir zemes zīme, turpināja Detridžs. Gluži tāpatās kā Auns piederīgs ugunij, bet Dvīņi gaisam.
Vai tiešām ar to izskaidrojams itin viss?
Džordžija nodomāja, ka varbūt Detridžam vajadzētu izlikt kārtis vēlreiz. Viņai nebija ne jausmas, kā atšķetināt un nogludināt samezglojumu, kas izveidojies starp viņu, Lučiano un Ariannu, Gaetano, Falko un pat Čezari.
Sudraba fanfaru skaņas vēstīja par apmeklētāja ierašanos. Atšķirībā no iepriekšējās nakts Belecas Hercogiene tagad varēja brīvi ierasties savas pilsētas zvaigznājā un to apsveikt. Arianna attraucās uz Aunu augsti paceltu galvu. Viņa bija ģērbusies dzeltenā zīda tērpā, ar spilgti sarkanu apmetni un maskā no sarkanām un dzeltenām spalvām. Rodolfo un Gaetano sekoja Hercogienei pa pēdām. Uzkāpusi pa stāvo Via di Montone, tur stāvošo cilvēku sajūsmas saucienu pavadīta, Belecas Hercogiene devās uz goda viesu galda pusi.
Faolo sadabūja atnākušajiem viesiem krēslus, taču Arianna uzreiz neapsēdās, vispirms viņa noglāstīja zirgus. Pēc paražas uzvarētāja zirgam bija jāpiedalās mielastā kā goda viesim, taču Aunam ar to vien nepietika līdzās Arkandželo stāvēja Merla. Un, kur Merla, tur pienācās vieta arī Zvaigžņugaismai. Visiem trim zirgiem tika aši sameistarots personīgais aploks dievnama priekšā, aiz kura augsta staba galā plīvoja zīda Stellata karogs. montonieši un viesi nevarēja vien beigt apbrīnot “Sorte di Montone” auna laimi.
Hercogiene, viegli satraukta, noglaudīja Arkandželo un noglāstīja Zvaigžņugaismai purnu. Bet pie Merlas viņa pakavējās ilgāk, to apbrīnodama.
Kas gan to būtu domājis, Arianna vērsās pie Gaetano.
Vēl pirms nedēļas zirgus redzēju tikai gleznās un gravīrās. Bet te, lūk, stāv mitoloģiska būtne, kādu redz tikai uz senatnīgas keramikas lauskām vai vecās mozaīkās.
Jā, šeit ir oriģināls, atbildēja Gaetano. Ari to mana ģimene nolaupīja Aunam tāpat kā žokeju.
Arianna maigi pieskārās Gaetano rokai dažs labs viesis pie galda to pamanīja.
Nekad neesmu uzskatījusi, ka jums jāatbild par savas ģimenes rīcību, viņa teica.
Tev jāsveic ne zirgi vien, sacīja Rodolfo, vedinādams Ariannu atpakaļ pie svētku galda.
Tas tiesa, piekrita Arianna, pēkšņi atkal kļūdama moža.
Pienākusi pie Džordžijas, viņa satvēra meiteni aiz abām rokām.
Demonstrēdama dzidro balsi skvēra plašumos, Arianna stingrā balsī paziņoja: Apsveicu Aunu un tā lielisko žokeju Džordžio Grādi! Džordžijas vārdu Hercogiene izrunāja bez aizķeršanās. Šonakt tu aizstāvēji manas pilsētas godu, un Beleca izsaka tev pateicību. Par mazu atzinības apliecinājumu sniedzu tev, Džordžio, maisiņu sudraba un šo skūpstu.
Džordžija pārsteigta juta, ka lūpām pieskaras Hercogienes lūpas un violetās acis uz brīdi apstājas pie viņas, un tad Arianna pasniedza Džordžijai smagu samta maisiņu ar monētām. Džordžija stostīdamās pateicās, tikmēr montonieši visi kā viens atzinīgi auroja, bungoja pa galdiem un dauzīja kājas. Lūk, kā, viņuprāt, bija jāizrāda prieks.
Džordžija samulsusi apsēdās, bet Hercogiene mierīgi paņēma kausu ar vīnu, ko viņai ielēja Paolo. Neba Arianna nezināja, ka sudrabu Džordžija, stravagējot mājās, līdzi nepaņems. Meitene nolēma atdot to Paolo, lai tik cilvēks paēd patlaban viņš velti nezaudēja laiku.
Lučiano plosīja greizsirdība. Arianna uz viņa pusi pat nepaskatījās, pat neuzsmaidīja, tomēr zēns juta, ka viss, ko jaunā Hercogiene dara, adresēts viņam. Patlaban Arianna koķetēja ar Gaetano. Ko tad Lučiano tādu izdarījis, ka izpelnījies viņas dusmas? Lučiano atcerējās Džordžijas skūpstu, bet tas taču neko nenozīmēja. Džordžija noskūpstīja arī Če-zari un katru otro Auna iedzīvotāju tā remoriešiem pēc lielas uzvaras pieņemts. Lučiano taču bija apskāvušas daudzas zvaigznāja meitenes, kuras viņš redzēja pirmoreiz.
Tonakt Aunā valdīja nepiespiesta, nebēdnīga gaisotne. Stellata no di kimiči bija atkarota un pēc gadsimta ceturkšņa atgriezusies Aunā. Kas zin’, kad tā būs atkal? Nākamā gada maijā svētku nakts brīvās gaisotnes dēļ Aunā piedzima daudz mazuļu, un ne viens vien zēns tika nosaukts par Džordžio vai Čezari, bet meitenes par Stellu vai Merlu.
Gaetano nespēja palikt vienaldzīgs nedz pret gaisotni, nedz Ariannas uzmanību, ko tā viņam veltīja. Jaunais di Kimiči dzēra vīnu vairāk, nekā pienāktos drosmei lai var izpildīt savu pienākumu. Daudz netrūka, un Gaetano sev iestāstītu, ka būt par daiļās Belecas valdnieces vīru nav grūti, turklāt šī doma šonakt nelika mieru, un tā jau bija gadījies arī agrāk.