Te pēkšņi Gaetano pārdomas iztraucēja kliedziens.
Skatieties! sauca Čezare. Ieradušies manuši!
Aurelio ar Rafaelu, klusītēm ieslīdējuši skvērā, stāvēja un runājās ar Merlu un izskatījās, ka zirgs abos saprātīgi ieklausās. Pamazām vien skvērā sanāca pārējie krāsaini tērptie manuši, un, kad Paolo devās viņus uzrunāt, lai piedāvātu Auna viesmīlību, manuši paņēma rokās mūzikas instrumentus un sniedza improvizētu koncertu. Auna bundzinieks viņiem pievienojās, aši uzķerdams sarežģītos ritmus, un pat ziņneši uz savām taurēm lūkoja spēlēt līdzi.
Vairums montoniešu jau bija tīkamā vīna, miega bada un laimes skurbumā, tāpēc priekšnesums pārāk bargi kritizēts netika. Vēlāk Aurelio spēlēja viens pats. Melodija skanēja saldsērīgi, vedinādama Gaetano uz domām par brāli un tad māsīcu meiteni, no kuras drīz vien nāksies atteikties uz visiem laikiem.
Zilga noskaņa lauž sirdi, vai ne, Principe? apjautājās sieviete, ko jaunais di Kimiči līdz šim nebija ievērojis. Gae-tano redzēja, ka viņa ir ļoti glīta, tērpusies Auna krāsās. Pirmajā acu uzmetienā sieviete atgādināja Hercogieni, bet tad jauneklis apķērās, ka viņa taču ir krietni vecāka. Un tomēr līdzīga Ariannai varbūt ciemos atbraukusī krustmāte? Nūja, Hercogienes tante laikam ir precējusies ar Doktoru Detridžu.
Ļoti saviļņojoši, kundze, Gaetano pieklājīgi atbildēja.
Mūzika, šķiet, vēstī par zaudētu mīlu un uzvarā gavilējušo pienākumu, sieviete turpināja. Par aplamu izvēli un ziedotu mūžu, dzīvojot ar šīs izvēles sekām.
Gaetano ne pa jokam satrūkās varbūt sieviete ir gaišreģe vai arī kārtējā stravagante?
Jums pa spēkam tik labi iztulkot zilgas noskaņas? viņš pajautāja.
Manušu mūzika nav nemaz tik vienkārša, sieviete atbildēja.
Gaetano pagriezās, lai uzmestu skatienu arfistam, bet, kad melodija izskanēja un viņš pagriezās atpakaļ, sievietes vairs nebija. Pagāja brīdis, līdz elēģiskās taktis pagaisa tumsā. Tad sākās cita, līksmāka melodija, un galdus sagrūda kopā, lai izbrīvētu vietu dejām.
Gaetano uzlūdza Belecas Hercogieni, ar acs kaktiņu manīdams, ka Ariannas tēvs dejo ar noslēpumaino sievieti.
Kas ir tā dāma ar Reģentu? viņš pajautāja Ariannai.
Viņa nupat man pateica kaut ko visai neparastu. Varbūt burve?
Arianna iesmējās.
Ne viens vien tā domā, viņa sacīja, neatbildēdama uz Gaetano jautājumu.
Tikmēr Lučiano un Čezare bija sprukās. Abiem gribējās dejot ar Džordžiju, bet Aunā valdija uzskats, ka viņu žokejs ir zēns. Remorieši, izrādot sirsnību, nebija aizspriedumaini -neviens nebrīnījās, redzot apskaujamies vai pat saskūpstāmies puiša cilvēkus, sevišķi jau godos, taču dejot gan dejoja tikai vīrietis ar sievieti.
Visi trīs atradās glītu, atsaucīgu meiteņu ielenkumā. Arianna meta greizus skatienus uz Lučiano, kas patlaban dejoja ar žirgtu melnmati, savukārt Džordžija izmisīgi vēroja Paolo, kas, laimē starodams, griezās dejā ar Teresu.
Džordžiju izglāba Viljams Detridžs. Atskanot kārtējām mūzikas taktīm, elizabetietis sasauca kopā visus jaunekļus, to skaitā Džordžiju, un aicināja uz riņķa deju, tikmēr sievietes pavadīja laiku plaukšķinādamas. Džordžijai pie viena sāna bija Lučiano, pie otra Čezare neko labāku nevarēja vēlēties, un visapkārt visi kā viens skaļā balsī līksmi rāva vaļā zvaigznāja kroņa dziesmu.
Gaetano dejoja līdzās Lučiano, un abi jaunekļi vēlējās, lai deja nebeidzas un nākamā nesākas. Abi zināja, ka līdz rītam notiks kaut kas nozīmīgs, kas skars viņu nākotni. Bet tagad zēni nevēlējās neko citu kā tikai dejot, iedzert un dziedāt.
*
Enriko bija vienīgais Remorā, ja neskaita Aunam uzticīgos pilsētniekus, kas sacīkstēs bija nopelnījis. Kabatā spiegam vēl turējās prāva summiņa no Hercoga un Pāvesta dotā sudraba -līgumu apmaksāšanai ar citiem zvaigznājiem, un derības bija ienesušas vēl. Patlaban okšķeris prātoja, vai nav laiks pamest pilsētu. Vienīgā nelaime: Enriko nezināja, kurp doties, Re-mora likās jauka vietiņa, tāpat arī zirgi, tomēr palikt šajā pilsētā, pēc viņa domām, nebija prāta darbs. Enriko bija te piekopis zirgu zagļa arodu, cilvēku nolaupīšanu un sagūstīšanu, un, tiklīdz Aunā viss nāks gaismā, būs lielas ziepes.
Un viss velti di Kimiči sacīkstēs zaudēja un Belecas akcijas bija cēlušās kā nekad. Vēsts par uzvaru apskries visu Tāliju, iedvesmojot citas pilsētas pretoties savienībām un nepakļauties aneksijai. Hercogs aiz bēdām bija zaudējis prātu, taču viendien atgūsies un tad varbūt atcerēsies, ka viņa spiegs kļūdījies.
Taču Hercogs bija ietekmīgākais cilvēks, kam Enriko kalpojis, negribējās tādu tik vienkārši pamest varbūt izdosies pārliecināt, ka viņš var labi noderēt citur?
Pagaidām bija jātiek galā ar Aunu: viņš bija tiem parādā. Enriko, lai arī blēdis, tomēr bija neiedomājami māņticīgs veiksmi viņš Aunam gan nolaupīja, taču laimestus paturēt negrasījās.
♦
Auna svinības pieklusa, kad manuši sāka pulcēties pa savai paražai sveikt rītu. Džordžija sēdēja uz dievnama kāpnēm un žāvājās, pēkšņi juzdamās nogurusi kā suns. Viņa redzēja Rodolfo un Gaetano, kas veda Ariannu projām no skvēra. Pie strūklakas visi trīs apstājās, un Rodolfo pagriezās atpakaļ -pārmīt vārdu ar Silviju. Džordžija vēroja, kā jaunais pāris kopā aiziet un Lučiano bezgala izmisis nolūkojas pakaļ.
Paolo pienāca pie Džordžijas.
Tu izskaties pārgurusi, viņš teica. Vai negribi doties uz stalli?
Skvērā līdzās izšļakstīta vīna un ēdiena paliekām mētājās nogāzti krēsli un apdriskāti karogi. Atkritumos rakņājās suņi, vīri ar degļu grieznēm garos rokturos dzēsa pēdējās lāpas. Te pēkšņi viņiem līdzās izcēlās kautiņš, un Džordžija ieraudzīja Čezari, kas bija ieķēries vīrā ar zilu apmetni. Džordžija, Paolo un daži Auna jaunieši steidza viņam palīgā.
Šis vīrs mani nolaupīja! kliedza Čezare. Gan jau pievāca arī Merlu un vēl uzdrošinās rādīties mūsu zvaigznājā!
Enriko izskatījās nobijies, taču centās taisnoties.
Rīkojos pēc pavēles, viņš teica, nestāstiet man, ka Stellata nav pieredzējusi ko ļaunāku! Turklāt esmu ieradies samaksāt tiem, kas derībās lika uz Aunu!
Daži jaunieši, kas Enriko turēja, atslābināja tvērienu. Līdz šim viņi par laimestu nebija iedomājušies, bet tagad likās, ka vērts par to padomāt. Taču tik viegli Enriko vaļā laist tomēr neviens negrasījās. Vīri izgrieza okšķerim uz āru kabatas, iztukšoja somu. Spiegs nepretojās galvenais sudraba krājums taču bija paslēpts drošā vietiņā Santa Finā. Čezare, ieraugot Enriko somā dažādu krāsu kaklautus, sajuta riebumu un somu atsavināja.
Beigās Enriko atstāja skvēai sveiks un neskarts.
*
Burvīga nakts, ierunājās Gaetano, vezdams pa šaurajām ieliņām Hercogieni atpakaļ uz Pāvesta pili.
-Jūs domājāt: rīts, atbildēja Arianna, lūkodama, kur spert soli ar savām sarkana zīda laiviņām.
Gaetano pēkšņi saprata, ka pienācis īstais brīdis ķerties vērsim pie ragiem.
Jūsu Gaišība, viņš iesāka, apstādinājis Ariannu zem dūmojošas lāpas. Arianna, varbūt patlaban nav īstais laiks un vieta, taču jūs drīz atgriezīsieties Belecā, un ilgāk es vilcināties nevaru. Esam pavadījuši kopā teju mēnesi un tīri labi viens otru iepazinuši. Man gribētos zināt, ko jūs domājat par mūsu piedāvājumu. Vai precēsieties ar mani?
Skat, atbildēja Arianna. Nebija nemaz tik grūti, vai ne? Nedz eleganti, nedz romantiski, bet darbiņš padarīts.
*
Džordžija, iekārusies Čezares un Paolo elkoņos, gāja uz stalli. Montalbani nebūt neuzskatīja, ka laurus plūkušajam žokejam jāguļ staļļa bēniņos, taču Džordžija neko citu nevēlējās. Pakāris Enriko somu ar daudzkrāsainajiem kaklautiem stallī uz vadža, Čezare pēdējo reizi apkampa Džordžiju un tad aiztenterēja mājās gulēt. Arī Paolo apskāva meiteni.