Paldies, viņš teica, tev ir kaujinieka drosme. Savu pusbrāli tu pielauzīsi.
Un tad viņš aizgāja. Lučiano ar Detridžu bija kaut kur pazuduši, Džordžijai nebija ne jausmas arī, kur guļ Rodolfo un Silvija, vienīgi tik daudz, ka varbūt vienviet. Atgūlusies salmos, meitene dzirdēja, kā lejā rosās Arkandželo, Merla, Zvaigžņugaisma un pārējie Auna zirgi. Bija atgriezusies pat Dondola ar viņu atpakaļ uz Remoru atjāja Roderigo: savācis Dondolu di Kimiči stallī, viņš vēl paspēja laikus atjāt uz Auna svinībām.
Džordžijai galvā ņirbēja krāsu un formu kaleidoskops -gājiens, karogi, trokšņi, aina ar Merlu, kas planēja virs Campo, manušu spilgtās lentes, skūpsti, mūzika, vīns un…
*
Gaetano iebrāzās slimnīcā kā vējš. Hercogs, cieši iemidzis, kluknēja savā krēslā pie Falko gultas, bet Frančeska gan bija nomodā. Istabā smaržoja pēc izdegušām svecēm. Gaetano piestāja un uzmeta skatienu Falko, kam krūtis, lai arī pavisam vārgi, elpojot cilājās. Satvēris aiz rokas Frančesku, Gaetano izveda māsīcu laukā no istabas.
Gaitenī, kur rītausma glāstīja apgleznotās sienas ainas ar slimniekiem asiņojošiem, ar pieliktām dēlēm vai ari brīnumainā kārtā atspirgušiem, Gaetano nokrita ceļos uz aukstajām flīzēm un lūdza Frančesku nākt pie viņa par sievu.
Un Frančeska deva jāvārdu.
Pamodusies Džordžija ieraudzīja Falko istabu. Durvis bija pievērtas, bet neaizslēgtas. Falko nekur nemanīja, taču blakus spilvenam bija nolikta zīmīte ar vienvienīgu vārdu: “Iekritām!” Bija vakara stunda, māja šķita kā izmirusi. Ar mokām piecēlusies no grīdas, Džordžija nokāpa pa kāpnēm un izgāja laukā. Laiks doties mājās strēbt ievārīto putru. Vienīgais mierinājums, ka, par spīti nepatikšanām, bija tiešām vērts to visu piedzīvot!
24. nodaļa. Zelta tīkls
Kad Džordžija savās mājās iegāja dzīvojamā istabā, vajadzēja laiciņu, lai pielāgotos. Meitene bija līdz nāvei nogurusi, un cilvēki, no kuriem viņa nupat Aunā atvadījās, šķita daudz neviltotāki par viņas tuviniekiem. Tagad Džordžija visu uzmanību veltīja Falko, kas savā ziņā bija viņai vistuvākais.
Visi skatījās uz Džordžiju, bet viņa svētsvinīgi vērsās pie Falko: Es uzvarēju!
Un pirms vētras sākuma Džordžija vēl paspēja notvert Falko sejā pārsteigumu un prieku. Istabā bija Mora un Ralfs, Rasels un Malholendi, un vīrietis ar sievieti, kuros Džordžija pēc mirkļa sazīmēja policijas ierēdņus. Pēdējie divi ilgi neaizkavējās, uzskatīdami, ka notikums ar pazudušo personu laimīgi noslēdzies, turklāt viņus gaidīja krimināllietas.
Tiklīdz policisti bija projām, Ralfs devās uz virtuvi uzvārīt kafiju, aizvilkdams līdzi protestējošo Raselu. Rasels gribēja palikt un noskatīties "uguņošanu", bet tēvs bija nelokāms. Džordžijai likās, ka bāršanās nekad nebeigsies. Jautājumi atkārtojās bez sava gala. Kur Džordžija bija? Ar ko? Ko darīja? Kas par to zināms Nikolasam?
Taču visas pūles bija veltīgas. Ko lai Džordžija teiktu? Ka jājusi zirgu sacīkstēs svešā pasaulē, uzvarējusi un līksmojusi, nodancojusi visu nakti, ka viņu skūpstījuši gan augstmaņi, gan vienkāršie ļaudis? Ka viņa redzējusi spārnotu zirgu? Un novērsusi politisku sazvērestību? Ka bijusi kopā ar Malho-lendu dēlu? Ka Nikolass ieradies no citas dimensijas un ir aristokrāts, vairākus gadsimtus vecs? Ka viņa ir varonis vārdā Džordžio?
Lai ko Mora ar Ralfu būtu domājuši, tomēr, ja Džordžija atbildētu kaut uz vienu no šiem jautājumiem, abi nospriestu, ka meita lietojusi narkotikas. Džordžija krampjaini turējās pie vienkāršiem paskaidrojumiem.
Es nevaru teikt. Bet neko sliktu neesmu izdarījusi. Izpildīju solījumu. Nikolass neko nezina (pēdējais apgalvojums nebija patiess, bet to, kur viņa bija, taču zināja Falko, nevis Nikolass).
Varu saderēt, ka vecajam pēdiņām krāmu bodē kaut kas zināms, Rasels pakalpīgi iestarpinājās, un inkvizīcija gāja vaļā ar jaunu spam.
Par laimi, atklājās, ka Deivids Malholends pazīst Morti-meru Goldsmitu, un aizdomas par vecā vīra ļaunajiem nodomiem tika izklīdinātas.
Tam nav ne mazākā sakara ar Goldsmita kungu, Džordžija truli sacīja. Vai tagad vam iet gulēt? Esmu ļoti nogurusi.
Pavadīji ārpus mājas visu nakti, daļu nākamās dienas un ceri tik viegli no mums atkratīties? aizsvilās mamma. Es uztraucos, vai slima palikdama. Nedod Dievs piedzīvot kaut ko tādu vēlreiz!
Un tad Mora izplūda asarās.
Džordžija jutās draņķīgi. Vajadzēja ari tā beigties še tev uzvarētājas lauri! Bija nepanesami redzēt mātes asaras, raiž-pilnās sejas visapkārt, izņemot Raselu, kas vienīgais ļauni priecājās, un Falko, kas zināja, kur viņa abās pasaulēs uzturējusies.
Man tiešām žēl, mamm, Džordžija teica. Nevarēju to nedarīt. Nekas pretlikumīgs vai bīstams (viņa atkal salieca īkšķi), vai stulbs tas nav. Taču nedrīkstu neko teikt. Tev man jātic, un viss. Uzrakstīju, ka būšu pie Malholendiem, lai tu neuztraucies. Taču tik ātri, kā cerēju, nepaguvu, tur tā nelaime. Apsolu, ka nekas tāds vairs neatkārtosies. Vari mani iespundēt vai sodīt, dari, ko gribi, bet es eju gulēt neatceros, kad pēdējoreiz aizvēru acis.
Mora, liecies mierā! neizturēja Ralfs. Ļauj taču viņai atpūsties. Sarunu turpināsim rīt.
Kā tā saderinājies? Hercogs nesaprata, kad Gaetano un Frančeska, rokās saķērušies, atgriezās istabā un pavēstīja viņam savus jaunumus. Bet kas būs ar Hercogieni?
Es viņu bildināju, tēvs, atbildēja Gaetano māsīcai viņš jau bija visu paskaidrojis. Darīju, kā liki, bet viņa atteica. Apsolīja, ka paliksim draugi, taču viņas sirds piederot citam. Pēc tam ieteica man iet un sameklēt Frančesku.
Esmu brīva un varu pieņemt Gaetanb priekšlikumu, tē-voc, ierunājās Frančeska. Laulība ar Belecas vīru izšķirta.
Hercogs abus uzlūkoja. Viņa plāni bija izgāzušies. Redzot, ka abi jaunie ir iemīlējušies, Nikolo prātoja par citām iecerēm. Belecu Gaetano nedabūs, tomēr pēc vecā brālēna Dža-kopo nāves dēls varētu mantot Fortecas titulu, tam taču vienas meitas. Un šīs meitas varētu izprecināt pārējiem Nikolo dēliem un brāļadēliem, lai dzīvo laimē un drošībā, lai neprecas ar zemākas kārtas vīriem un neapkauno dzimtas un Gaetano godu.
Lieliski, Hercogs beigās teica, dodu jums savu svētību. Bet tagad laidieties ar jaunumiem uz pili. Man jāpaliek ar Laiko.
*
Pie Ariannas Pāvesta pilī ieradās ciemiņš. Jaunajai Hercogienei nenāca miegs, viņa jau bija uzvilkusi dienas tērpu, un tad sulainis ieveda istabā viņas māti.
Sinjora Bellīni, viņš paziņoja un devās uz durvīm.
Silvij, sacīja Arianna, tiklīdz kalps aizgāja. Par māti Arianna viņu nesauca: mātes vārds pienācās tantei, kas bija uzaudzinājusi viņu neziņā lagūnas salā, kamēr Silvija Bellīni valdīja Belecā un dzina strupceļā di Kimiči.
Labrīt, mana mīļā! teica Silvija un noņēma plīvuru.
Neba tu nezini, cik bīstami tev šurp nākt? uztraucās Arianna.
Nepavisam ne, atsaucās Silvija. Neviens jau manu seju te nav redzējis, izņemot tevi un tavu tēvu.
Ceru, ka vismaz pagājušajā naktī tevis šeit nebija? jautāja Arianna, ar šausmām iedomādamās iespējamās briesmas.
Ko gan es te darītu pēc lielajiem svētkiem? Nē, es paliku Aunā, atbildēja Silvija. LJn tur parunājos ar tavu jaunekli.