Kuru tad? greizi pasmaidījusi, jautāja Arianna.
To, kurš grasās tevi bildināt un met acis uz Belecu.
Tu runā par Gaetano, teica Arianna. Ko tu viņam teici?
Devu padomu kārtīgi apdomāties, pirms pamest veco mīlestību un ķerties pie jaunas.
Hm, viņš tavu padomu palaida gar ausīm, atbildēja Arianna. Atpakaļceļā uz pili, austot rītam, Gaetano mani bildināja.
Silvija klusēdama uzlūkoja meitu un beigās teica: Bija pārlieku agra stunda, lai teiktu nopietnu vārdu. Ko tu atbildēji?
Atteicu, atbildēja Arianna.
Un kā to pamatoji?
Pamatoju tā, ka viņu nemīlu un, manuprāt, viņš mīl citu -pietiekami labs iegansts, manuprāt.
Jā, vienkāršai salu meitenei varbūt, piekrita Silvija.
Diemžēl tu vairs tāda neesi. Pati zini, ka izvēloties jāklausa nevis jūtām, bet citiem apsvērumiem.
Arianna iepleta acis.
Tu taču neteiksi, ka man viņa bildinājumu vajadzēja pieņemt? Di Kimiči? Viņš kļūtu par Belecas hercogu, un tie neliktos mierā, līdz vīrs mani nomocītu, pierunādams apvienoties ar di Kimiči Republiku. Un tad viņš būtu īsts Hercogs: nevis dzīvesbiedrs, bet valdnieks. Beleca zaudētu neatkarību un savas tradīcijas visu, par ko tu gadu gadiem cīnījies.
Vai esi pārliecināta, ka tavs atteikums nebalstās uz mazāk augstsirdīgiem pamatiem? nerimās Silvija. Varbūt izvēlējies dāvāt savu brīvību citam?
Nu un tad? atjautāja Arianna mātes jautājums bija trāpījis sāpīgā vietā. Tu skaidro man par pienākumu un atbildību, bet pati gan apprecējies aiz mīlestības. Nesaki man, ka es nedrīkstu rīkoties tāpat.
Neteikšu tev, ko darīt vai nedarīt, atbildēja Silvija. Vienīgi tiec skaidrībā par motīviem.
Pie durvīm pieklauvēja, un sulainis ieveda Gaetano. Smaidīdams kā saulīte, viņš nāca, vezdams aiz rokas Frančesku.
Atvainojiet, Jūsu Gaišība, Gaetano svinīgi iesāka. Nemaz nezināju, ka esat saderināta. Runādams viņš uzmeta ziņkārīgu skatienu iepriekšējās nakts sarunu biedrei.
Man šķiet, ka saderināts esat jūs, smaidīdama atbildēja Arianna. Un tad sniedza abas rokas Frančeskai. Manuprāt, tagad, kad nebūsiet belecietis, mēs satiksim vēl labāk!
Tēvs mums deva savu svētību, paziņoja Gaetano. Cem to saņemt arī no jums.
Kā tad citādi, Arianna sacīja. Neaizmirstiet ielūgt uz kāzām!
Džordžija nogulēja sešas stundas no pusdeviņiem vakarā līdz pustrijiem nakti un tad viņu iztrūcināja modinātāja apslāpētais zvans to viņa bija pabāzusi zem spilvena. Džordžija žāvādamās uzslējās sēdus un nolūkojās istabā, kas likās pavisam sveša. Durvju priekšā viņa bija aizstūmusi kumodi, lai aizstātu izļodzīto slēdzeni, ko Ralfs, taisīdams vaļā durvis, bija salauzis.
Izņēmusi no kabatas spārnoto zirdziņu, Džordžija atslīga spilvenos aizmigt vēlreiz nebūs grūti.
Nākamdien pēc sacīkstēm Aunā neviens nesteidzās mosties. Čezarem likās, ka pēc gūsta, bēgšanas un mežonīgā noslēguma Stellata sacīkstēs, nemaz nerunājot par mielastā baudītajiem ēdieniem un dzērieniem, varētu gulēt visu nedēļu. Taču bija jārūpējas par zirgiem, kārdināja arī brokastis, un -kas tur ko brīnīties nu jau bija garām pat pusdienu laiks.
Nosteberējis pa kāpnēm virtuvē, Čezare ieraudzīja Teresu, kas lika galdā maizi, sieru, olīvas un augļus.
Kur visi palikuši? viņš jautāja, izņemdams mātei no rokām smagu krūzi ar alu un nolikdams to uz galda.
Tēvs ar Lučiano un Doktoai Detridžu stallī, Teresa atbildēja, bet dvīņi spēlējas pagalmā. Belecieši izgudrojuši asprātīgu būri, bet arī tavas māsas tur ņemas mani gan nepamet aizdomas, ka jaunievedums ātri apniks.
Paņēmis sviestmaizi, Čezare izgāja pagalmā. Kā tad, pusbrāļi un pusmāsas skraidelēja plašā koka aizgaldā ar biezi saliktiem šķērskokiem lai nevar izspraukties laukā. Det-ridžs un Lučiano pa spraugām cienāja bērnus ar konfektēm. Čezare ieraudzīja no staļļa iznākam Džordžiju. Meitene nebija sarkani dzeltenajā Auna žokeja zīda tērpā, bet jau savā ikdienas Remoras zēna apģērbā.
Skatos, ka esat iekārtojuši rotaļaploku, Džordžija, nevienu īpaši neuzrunādama, teica.
Jaunais Lučiano man apstāstīja par bērneļiem, un par abiem kopā ar šinjoni Paolo saslējām, paskaidroja Det-ridžs, uzmezdams savam veikumam visai gandarītu skatienu.
Mazie par varītēm centās iekļūt stallī pie Merlas, piebilda Lučiano. Teresa baidījās, ka netiek zirgiem zem kājām.
Teresa, iestājusies sētas durvīs, sauca visus pusdienās, bet bērni pieprasīja maltīti brīvā dabā, savā aplokā.
Nav ne vainas, sacīja Detridžs. Es šamos pieskatīšu.
Beigās Teresa iznesa laukā paplāti ar ēdienu un dzērienu
arī Detridžam un sev, un, protams, bērniem, lai tie var pieēsties līdz sātam, tad nu beigās mājā pusdienoja tikai Džordžija, Lučiano, Čezare un Paolo.
Jaunieši pēc nakts draiskulībām izskatījās sakautrējušies.
Vecais doktors laikam mīl bērnus, ierunājās Čezare.
Savējos viņš gan nepiemin, atsaucās Lučiano, manuprāt, viņš smagi pārdzīvoja šķiršanos.
Kā aizkļuvi mājās, Džordžij? apvaicājās Paolo.
Dzirdot meitenes smago nopūtu, visi pacēla skatienus.
Nebija tik traki, Džordžija teica. Bet ļaunākais laikam vēl priekšā. Šonakt jāstravagē mājās laikus un, galvenais, jāgatavojas rīta sarunai ar vecākiem viņi atļāva man iet gulēt, jo biju pārgurusi, bet, kāds sods mani sagaida rīt, gan nepateica.
Man žēl, ka tev mūsu dēļ jācieš, sacīja Paolo. Tu teici “vecāki”. Agrāk tu abus tā nesauci.
Džordžija pati jutās pārsteigta. “Tik tiešām,” viņa nodomāja. Lai arī Ralfs, kad Mora meitu strostēja, centās iespējami norobežoties, tomēr izskatījās norūpējies un saprotošs. Varbūt kādudien viņš Džordžijai tiešām kļūs tuvs kā tēvs?
Pie durvīm pieklauvēja, un parādījās Rodolfo slaidais augums.
Atnesu jaunumus, apsēdies viņiem blakus pie galda, stravagante paziņoja. Di Kimiči ģimenē gaidāmas kāzas.
Džordžijai, redzot, ka Lučiano nobāl, mazliet uzlabojās garastāvoklis.
Gaetano precēsies ar māsīcu Frančesku, Rodolfo turpināja. Lučiano, tu viņu noteikti atceries. Vēlēšanās viņu kā sāncensi Ariannai pieteica Vēstnieks. Frančeskas laulība ar padomnieku Albāni esot šķirta.
Jā, atbildēja Lučiano, izskatīdamies daudz mierīgāks nekā patiesībā bija. Belonas prinča meita, vai ne?
Tā pati, atbildēja Rodolfo. Abi jau kopš mazotnes ir sirdsdraugi. Kad devos projām, viņi savus jaunumus tikko bija pavēstījuši Hercogienei.
Arianna zina? brīnījās Lučiano. Un neko nesaka?
Rodolfo sarauca uzacis.
Tas tev jājautā viņai pašai, viņš atbildēja. Pēc dažām dienām mēs visi kopā atgriezīsimies Belecā.
Lučiano smaids pauda atvieglojumu un prieku.
Ko mēs vēl gaidām?
Man jāsaka, ka diemžēl mēs gaidām Falko di Kimiči nāvi, atbildēja Rodolfo. Vai ari atveseļošanos.
Rodolfo uzmeta nopietnu skatienu Džordžijai.
Atliku jautājumu līdz sacīkšu beigām, viņš turpināja.
Bet tagad man vēlreiz jālūdz tevi ved zēnu atpakaļ!
*
Rinaldo di Kimiči apciemoja brāli no Kazas zvaigznāja. Alfonso, Volanas jaunais hercogs, neslēpa vilšanos par sacensību iznākumu. Kazas žokejs Papavero (Magone) ar zirgu Brunello (Bruno tumšs, melnīgsnējs) bija palikuši bešā, un vispār sacīkstēm pietrūka asuma. Alfonso bija pusdienojis Pāvesta pilī, taču drūmā gaisotne Dvīņos nebija nekāda izprieca, un viņš jau grasījās doties mājup uz savu pilsētu. Tomēr, tāpat kā visi, Alfonso uzskatīja par pienākumu neatstāt Remoru, kamēr Nikolo pastarītim vēl draud briesmas.