Alfonso nopūtās.
Laikam būs jāapciemo slimnīcā tēvocis Nikolo, jāpalūko, kas tur darās, viņš piebilda. Smaga lieta.
Es aiziešu tev līdzi, piedāvājās Rinaldo. Jāuzzina, ko viņš piedāvās man pēc neražas Belecā. Varbūt vēl nezini, ka Gaetano saņēma kurvīti? Tagad viņš pošas precībām ar māsīcu Frančesku.
Tiešām? brīnījās Alfonso. Šķiet, pavisam nesen vēl kā bērni vasarās rotaļājāmies Santa Finā. Viņa jau tolaik pret Gaetano bija mīļa. Turpretī Fabricio allaž sagadījās pāri ar Katerinu.
Varbūt arī viņi veidos savienību? atsaucās Rinaldo, iepriecināts par jaunākās māsas izredzēm savieno dzīvi ar di Kimiči titula un naudas mantinieku.
Arī Alfonso aizdomājās.
Varbūt tiešām nebūtu slikti ierosināt, kamēr Nikolo vēl daudzmaz pretimnākošā omā. Dosimies tagad pie viņa un pateiksim!
*
Tālijā Džordžija bija iedzīta stūrī tāpat kā mājās. Rodolfo bija uzaicinājis viņu uz sarunu zem četrām acīm, un nu abi sēdēja Detridža istabā. Lučiano, kas palīdzētu, nebija nāksies vienai aci pret aci stāties pretī Belecas stravagantem.
Falko tagad gaida operāciju, pēc kuras viņš atkal spēs staigāt, Džordžija iesāka. Ari pie Malholendiem viņam patīk, manuprāt, viņi pat varētu Falko adoptēt.
Un visi atkal staros laimē? jautāja Rodolfo. Dzīvē tā nemēdz būt, Džordžij. Lučiano neviens neaizstās.
Domājat, ka es pati to nezinu? sacīja Džordžija, ar pūlēm valdīdama asaras. Taču cilvēki varētu rast mierinājumu. Malholendi zaudējuši dēlu, Falko ģimeni. Visiem būtu labi.
Par tavām jūtām es nešaubos, maigi turpināja Rodolfo,
vienīgi par zināšanām un varbūt gudrību. Falko taču nav zaudējis ģimeni. viņš to pameta. Falko nāve (un Tālijā, ja viņu neglābsi, tas notiks drīz) radīs sekas, tu pat iedomāties nevari, kādas. Tālijai, satiksmei starp abām pasaulēm, mums visiem, kas stravagē. Ja vēlies, lai dodos tev līdzi, esmu tavā rīcībā.
Rodolfo pieklusa.
Tev vairs nav gredzena, ko viņš izmantoja par talismanu, kur tas ir?
Virtuvē, atkritumu tvertnē, atbildēja Džordžija. Pēkšņi viņai sametās bail vēl vairāk nekā toreiz, kad viņus iztau-
> 7 > jāja hercogs Nikolo vai kad pār galvu bira Zivju žokeja sitienu krusa. Džordžija sagatavojās Rodolfo kārtējam izvirdumam, bet viņš tikai piecēlās un piegāja pie loga.
Pēc brīža viņš pagriezās un meiteni uzlūkoja. Stravagante izskatījās ļoti noguris. Džordžija saprata, ka viņu nospiež atbildības nasta.
Tas laikam nozīmē, ka talismans iznīcināts, Rodolfo teica. Mani tu neklausīji. Laikam pat zinu, kāpēc. Tu tici, ka mierinājums, kas tiek sniegts un saņemts vienā pasaulē, spēj atsvērt bēdas un zaudējumu otrā. Ceru, ka tas tā arī būs. Tāpēc, ka jums ar Lučiano patlaban draud lielas briesmas.
♦
Hercogs Nikolo savus brāļadēlus, šķiet, pat nepazina. Viņš sēdēja, kā bija sēdējis turpat divas nedēļas, satvēris dēla izdēdējušo roku.
Ārsti kļūdījās, Nikolo teica, Falko vēl dzīvo.
Tēvoci, man tiešām žēl, iesāka Alfonso, un viņš nemeloja. Kā jau visiem di Kimiči, arī viņam mazais princis bija mīļš. Pirms diviem gadiem pēc negadījuma bēdājās visi, bet tagad sirdis bija vēl smagākas.
Bet ziņa par Gaetano gan laba, Alfonso piebilda. Jauki, ka brālēns ar māsīcu spēj ģimenes bēdu laikā rast laimi. Abi ir jauni, veseli, aplaimos jūs ar mazbērniem.
Hercogs izskatījās tik pārsteigts, ka Alfonso pārlika, vai nav pieļāvis nesmalkjūtību. Tomēr nē, šķiet, ģimenes tēvs pārslēdzās uz pozitīvu vilni.
Tev taisnība, atzina Hercogs, laipni no tavas puses. Vērts par to padomāt. Vienīgi, kādēļ Gaetano jāapņem sieva tik jaunam, ja divi vecākie brāļi vēl staigā puišos? Un arīdzan māsa? Visiem būtu laiks domāt par precībām, arīdzan jums, Alfonso un Rinaldo, ja to vēlaties. Di Kimiči ģimenei nepieciešami jauni spēki. Jums taču ir māsa, vai ne? Mana brāļameita kā viņu sauca, Katerina? Ja nemaldos, maza, glīta būtne. Kā būtu, ja viņa apprecētos ar kādu no maniem dēliem? Volanieši ir auglīgs ģimenes atzars, ko nevarētu teikt par Moreskas radiem, tie jau drīz izmirs…
Hercogs staigāja pa istabu, kaldams plānus. Nikolo acu priekšā atausa vīzija ar pēctečiem un mūžzaļu ģimenes koku, kura zaros briest no di Kimiči sēklas izauguši augļi. Alfonso tā kā satrūkās, taču turpat ari nopriecājās, ka tēvocis tik rosīgā noskaņojumā.
Manuprāt, Katerina vairāk pieķērusies manam brālēnam Fabricio, Alfonso iesāka.
-Jauki, jauki, atsaucās Hercogs. Šovakar aizlikšu viņam vārdiņu par Katerinu. Laiks negaida. Kā jums pašiem sastāv ar precību lietām?
Nupat iedomājos, vai jums, tēvoci, nav kas padomā par mani, atbildēja Alfonso. Negribas precēties bez jūsu piekrišanas.
Pareizi, visnotaļ pareizi, Hercogs sacīja. Viņš jau prātoja par jaunu problēmu. Ko teiksi par vecā Džakopo jaunāko meitu Bianku? Un vecāko kā viņu sauca Lučija? Tā, manuprāt, būtu labs pāris ar Karlo. Gribu, lai pēc Džakopo nāves Gaetano iegūst Fortecas prinča titulu, savukārt meitenēm vajag krietnus vīrus.
Alfonso pamāja. Nevar zināt, ko par tik negaidītu piedāvājumu teiks pati Bianka viņu ar māsu Alfonso bija saticis vakar pusdienās; jā, laikam jau šogad gaidāms precību bums starp di Kimiči brālēniem un māsīcām. Viņam pašam arī jau divdesmit seši: pēdējais laiks tikt pie līgavas. Bianka, protams, ir pievilcīga meitene. Tādas jau bija visas di Kimiči sievietes, vienīgi daži vīrieši kā Gaetano un Rinaldo nebija skaistuļi. Tomēr pat Gaetano negaidītajā laulību loterijā bija ieguvis Frančesku.
Bet kā ar tevi, Rinaldo? jautāja Hercogs, pacilāts, ka viņa jaunās ieceres uzņemtas atsaucīgi.
Man man, tēvoci, negribas precēties, samulsis atbildēja Rinaldo. Šajos plānos mani, lūdzu, neiekļaujiet. Protams, darīšu visu ko citu, lai jums kalpotu.
Hm, Hercogs iegrima pārdomās. Vai esi daudzmaz dievticīgs?
Pēc sarunas ar Rodolfo Džordžija jutās draņķīgi. Kas gan viņa tāda ir, lai pretotos dižākajam Tālijas stravagantem ? Lu-čiano gan bija nostājies viņas pusē, bet tas bija vājš mierinājums, zinot, ka gan Paolo, gan Detridžs šaubās. Džordžija izgāja staļļa pagalmā, juzdamās kā piektais ritenis: sacīkstes jau garām, viņas pienākumi Remorā, šķiet, beigušies.
Staļļa durvīs parādījās Čezare ar pelēko kaķi rokās un viņai pamāja.
Manuprāt, tev derētu izklaidēties, viņš teica. Ko teiksi par izjādi ar Merlu?
Džordžija nespēja ticēt savām ausīm jāt ar spārnoto zirgu? Tad jau savā pasaulē varēs paciest jebkuru sodu.
Vai tad drīkst? viņa pārjautāja. Ko teiks Paolo?
Tēvs pats ierosināja, atbildēja Čezare. Patlaban viņš aizgājis kārtot Stellata parādu lietas, taču teica, ka pēc sarunas ar Rodolfo tevi derētu mazliet uzpurināt.
Džordžijai divreiz nebija jāsaka. Čezare izveda melno zirgu no staļļa, un pagalmā par abiem viņi to apkopa. Līdzās parastajai krēpju un astes izķemmēšanai un spožā akota sukāšanai vajadzēja pievērst uzmanību ari spārnu spalvām. Merla izpalīdzīgi izpleta vienu milzīgo spārnu, tad otru, ļaudama sakārtot ik spalviņu un maigi izsukāt laukā katru puteklīti.
Par seglu likšanu, protams, nebija ne runas, un Džordžija nolēma jāt arī bez pavadas. Lučiano taču to spēja. Izvedusi zirgu no staļļa, Džordžija gāja pa ielu, līdz nolūkoja pietiekami plašu vietiņu Merlas ieskrējienam. Čezare devās līdzi un palīdzēja Džordžijai uzkāpt zirgā. Meitene sēdēja spārnotā zirga mugurā un nolūkojās Čezares atklātajā, līksmajā sejā, atskārzdama, cik viņš tai kļuvis mīļš. Čezare bija īsts draugs -tāpat kā Alise. Uz viņu varēja droši paļauties.