Paldies, Čezare! Džordžija teica.
Prieks censties, zēns atbildēja. Merlā uzkāpt jau nav viegli spārni traucē.
Gribēju pateikties par to, ka visu laiku biji pret mani tik labs, par sacīkstēm un vispār.
Čezare paraustīja plecus.
Būs jau vēl citas sacīkstes, viņš teica. Un tu jau atdevi mums Hercogienes sudrabu. Bet tagad aiziet!
Čezare viegli piesita Merlai pie sāna.
Melnā ķēve pacēla galvu, iezviedzās un tad, izstiepusi kaklu uz priekšu, metās skriet. Merla uzņēma ātrumu, un Džordžija stingrāk ieķērās krēpēs. Sajūta bija tada, kā paceļoties lidmašīnā, vienīgi tagad Džordžija jutās vairāk iesaistīta darbībā. Pēc pēdējā atspēriena zirga kājas pierima, toties sāka darboties spārni, celdami Merlu ar jātnieci gaisā. Viņas strauji virzījās augšup, un, tiklīdz bija uzņemts pietiekams augstums, Merla spārnus vēzēja gausāk tik vien, lai zilajās debesīs virs Remoras virzītos uz priekšu.
Viņas lidoja uz ziemeļiem, projām no pilsētas. Džordžija, iekārtojusies ērtāk, piebikstīja Merlai ar labo ceļgalu un viegli paraustīja aiz krēpēm, likdama noprast, ka vēlas mainīt lidošanas virzienu. Spārnotais zirgs neklausīja kuram tad gribas atgriezties nebrīvē? Dienas gaismā Merla lidoja ar baudu, izlocīdama spārnus dāsni siltajā saulē.
Apakšā klājās daudzos sektoros sašķeltā Remora, kas, skatoties no attāluma, saplūda vienā rosīgā pilsētā. Skvēros un piazza stāvēja sīciņi pavalstnieki, pielikuši virs acīm roku, lai var saredzēt. Merla vairs nebija noslēpums viņa bija pilsētas lepnums un prieks, lai arī slava lielākoties tika Aunam. Taču, redzot Merlu, straujāk iepukstējās pat Dvīņu un Zivju sirdis viņi visi arī bija remorieši, un neviena cita Tālijas pilsēta nevarēja lepoties ar lidojošu zirgu, tikai Remora.
Patlaban abas ceļotājas laidās uz Belle Vigne, kur Džordžija di Kimiči karietē bija atbraukusi todien, kad aizsākās draudzība ar jaunajiem prinčiem. Bija aizritējis mēnesis un dažas dienas, un Falko jau dzīvoja citā pasaulē, bet Gaetano grasījās precēties. Džordžija, Čezare un Lučiano visi trīs bija jājuši ar spārnoto zirgu, Auns uzvarēja Stellata sacīkstēs. Bet kas viņus gaida turpmāk?
Džordžija juta, ka viņas piedzīvojumi Remorā tuvojas noslēgumam. Pēc nedēļas jādodas ceļojumā uz Franciju, ja vien vecāki nebūs pārdomājuši un ņems viņu līdzi. Belecieši ap to laiku noteikti būs jau atgriezušies mājās. Negribējās par to pat domāt.
Bet patlaban Džordžija negribēja neko citu, kā tikai lidot, piespiest seju Merlas siltajam kaklam, ieklausoties, kā zirga melnie spārni lēnām, ritmiski šķeļ dzidro gaisu.
Falko atvērtām acīm gulēja bijušajā Lučiano istabā. Džordžijas mājās gāja traki, bet, lai nu kā, viņa tomēr bija droši atgriezusies savā ķermenī. Tagad Falko gribējās, kaut meitene atkal būtu viņa istabā. Nenāca miegs, mocīja neziņa: nezin kā Džordžijai bija veicies Tālijā? Viņa gan teicās guvusi uzvaru Stellata sacīkstēs, bet tas taču nebija iespējams! Falko zināja, kādu naudu tēvs un tēvocis bija gatavi izgrūst, lai tik nodrošinātu uzvaru Dvīņiem vai Kundzei.
Interesanti, vai Džordžija patlaban turp aizstravagējustt Falko juta, ka viņam saikne ar iepriekšējo dzīvi pārtrūkusi. Nez, kā patlaban Gaetano sokas ar Hercogienes aplidošanu? Ko dara tēvs? Kamēr neizrunāsies ar Džordžiju, atbilžu uz šiem jautājumiem nebūs. Un, kamēr jādzīvo neziņā, nav ko cerēt uz miegu.
Tiklīdz diena gāja uz rietu, Džordžija, lidojot virs pilsētas, skubināja spārnoto zirgu doties atpakaļ. Merla lēnītēm laidās mājup, un Džordžijai ienāca prātā dzejas rinda, kas patika mātei: “Laiku zelta tīklā nenotvert.” Džordžija nodomāja, ka tas tiesa, tomēr, ja viņai būtu zelta tīkls, gribētos šo mirkli saglabāt uz mūžiem.
Merla nesteidzīgi laidās zemē brīnišķais lidojums tuvojās beigām. Turpmākajā dzīvē, kad vien radās sarežģījumi, Džordžijai pietika aizvērt acis, un viņa atkal sēdēja spārnotā zirga mugurā un traucās pāri Zvaigžņu pilsētai, ko ieskāva zeltaini purpursārtie safrāna lauki.
Tiklīdz Džordžija nokāpa zemē, Merla sapurināja spārnus un uz bruģa nokrita melna spalva. Meitene to pacēla un ielika kabatā blakus etrusku zirdziņam. Varbūt nevajadzēja tā darīt, bet atstāt spalvu Remorā viņa negrasījās.
Kad Džordžija atveda Merlu uz stalli, Lučiano jau bija priekšā. Nogaidījis, kamēr spārnoto zirgu izsukā un paēdina, jaunais stravagante aicināja džordžiju doties pastaigā.
Labi, meitene piekrita, bet ilgi ne. Šodien man laikus jāatgriežas mājās.
Abi devās uz Campo tāpat kā bieži vien agrāk. Galvenajā kolonnā vēl plīvoja Čezares sarkani dzeltenais kaklauts, bet tur, kur pirms nepilnas dienas notika sacīkstes, tagad pastaigājās remorieši un tūristi. Pazinuši Džordžiju, daudzi ar izsaucieniem un aplausiem viņu sveicināja.
Tu esi pilsētas varone, Lučiano, viņai uzsmaidījis, teica.
Ka nesakāpj galvā, smējās Džordžija, rudenī, ieejot pa skolas vārtiem, gaidīšu tādu pašu attieksmi.
Bet es, atgriezies Belecā, centīšos izmācīties par labāku stravaganti, atbildēja lučiano.
Sit pušu vidusskolas atestātu, teica Džordžija.
Man tevis pietrūks, negaidot atzinās Lučiano.
Tiešām? jautāja Džordžija un nodomāja: “Mīļais Dievs, tagad tik nenosarkt un nesākt raudāt!”
Tikšanās ar kādu no vecās pasaules tiešām palīdz, Lučiano teica. Sākumā skumdināja katrs sīkums, bet tagad gan gribas zināt, kā tur klājas Falko un maniem vecākiem.
Tu teici, ka dažas reizes tur biji, atgādināja Džordžija,
vai nevari aizstravagēt un pārliecināties pats?
Varu, bet tas ir bezgala smagi, klusi teica Lučiano. Nejūtos tur vairs īsti piederīgs. Vai nav jocīgi: vecākus redzu, bet dzīvot pie viņiem nespēju. Zinu, ka arī mamma un tētis mani redz, tomēr nespēju viņiem paskaidrot, kas ar mani īstenībā noticis.
Iespējams, ka, stravagējot biežāk, tev būtu vieglāk, -atbildēja Džordžija. Varbūt varēsim satikties arī Londonā?
Labprāt, atbildēja Lučiano, satverdams Džordžijas roku. Nespēšu īsti pateikt, kā tas ir, bet man pret tevi ir īpašas jūtas, tu mani vieno ar iepriekšējo dzīvi to šeit nespēj it neviens, pat Doktors Detridžs. Pasaule, no kuras ieradās viņš, nemaz nav līdzīga tai, no kuras tiku izrauts es.
“Nav jau slikti, ja kāds pret tevi lolo īpašas jūtas,” nodomāja Džordžija, “lai arī mazliet nedabiski.”
Man laiks doties mājās, viņa teica. Jāstravagē.
Tad atvadīsimies tepat, sacīja Lučiano. Ja neiebilsti, es labprāt dotos uz pili tikties ar Ariannu.
Vai tas nav bīstami? nobažījusies jautāja Džordžija. Ja nu tur ir Hercogs?
Nevar taču dzīvot, visu laiku drebot bailēs no Hercoga, -atbildēja Lučiano un pieliecās meiteni samīļot, uzspiezdams viņai uz vaiga vieglu skūpstu.
Un prom bija; vieglā solī viņš aizgāja pār Campo.
25. nodaļa. Enas uzrašanas
Nikolo sēdēja klubkrēslā, turēdams klēpī Falko, no kura bija palikusi tikai ārējā čaula. Viņi bija divi vien, pārējie bija aizgājuši uz pili pārrunāt ar Pāvestu laulību lietas. Pa logu ieplūda dienas pēdējā gaismiņa, savirpinādama dejā sīkus puteklīšus.