pateiktu Hercogam, ka uz sacīkstēm sūtīs citu zirgu! Tomēr Arkandželo, jāatzīst, bija glīts lops.
Lielisks, tiešām lielisks! Hercogs sirsnīgi iesaucās kā žēlsirdīgs labvēlis no galvas līdz papēžiem. Kundzes zirgam nāksies pasvīst, lai viņu apdzītu, tomēr arī mūsējais nav peļams.
Bet, Jūsu Gaišība, Paolo pieklājīgi atbildēja, tas vēl tik tālu. Līdz sacīkšu dienai var notikt nezin kas, tāpat arī lielajā dienā.
Svēta patiesība, piekrita Hercogs. Viņš jutās saguris un ilgojās atgriezties Pāvesta pils ērtībās. Taču, iedams laukā no staļļa, Nikolo pagausināja soli, lai uzmestu skatienu palsajai ķēvei ar melno kumeļu. Kumeļš bija pārklāts ar segu.
Kas vainas mazajam? Hercogs apvaicājās.
Viegls drudzis, Jūsu Gaišība, paskaidroja Paolo. Piesardzības pasākums, nekas vairāk kumeļš atskrēja viņnakt.
Nikolo pamāja.
Piesargāties nekad nav par ļaunu, viņš piekrita un, dodamies uz durvīm, gurdeni pamāja ar roku, bet pēc tam mazliet pieliecās pretējā gadījumā viņš ar galvu ieskrietu stenderes augšmalā. Paolo gāja nopakaļ viesim un izvadīja viņu laukā. Tikko abi bija projām, Čezare kāpa augšā pa trepēm uz bēniņiem: Džordžija bija skaļi nošķaudījusies.
Meitene tikšanos vēroja pa bēniņu grīdas spraugu.
Labi gan, ka nenošķaudījies Hercoga klātbūtnē, teica Čezare, un abi ieķiķinājās. Hercogs nebija pamanījis nedz Džordžiju, nedz kumeliņu aiz prieka gribējās vai diet. Kumeļu Nikolo redzēja, tomēr neieraudzīja.
Lūkas durvīs parādījās Paolo sirmā galva.
Gaiss tīrs, viņš paziņoja, bet daudz netrūka. Jo ātrāk nogādāsim Merlu Santa Finā, jo labāk.
IVlēs viņu ar Zvaigžņugaismu vedīsim laukā no pilsētas, -Čezare paskaidroja Džordžijai. Tēvs domā, ka tā būs drošāk.
Pārējie zvaigznāji, uzzinājuši par notikumu Auna stalli, varētu iedegties skaudībā, un kāds varētu sadomāt kumeļu nolaupīt.
Kamēr hercogs Nikolo aplūkoja stalli, Džordžija bija ieģērbusies zēna tērpā. Viņa bija gandrīz vienā augumā ar Čezari. Viņš, šķiet, savos gados izskatījās pasīks, bet varbūt tāliešu zēni nebija tik slaidi kā viņu divdesmit pirmā gadsimta vienaudži. Paolo uzmeta Džordžijai vērtējošu skatienu.
Nu jau tu kaut cik izskaties pēc remorieša, viņš secināja. Kāds tomēr varētu pabrīnīties, ieraudzījis pie zēna apģērba sudraba rotaslietas.
Bet es taču neesmu remoriete, atbildēja Džordžija,
un tikpat kā neko nezinu par jūsu pilsētu un sacīkstēm, kas, šķiet, ir visai nozīmīgs pasākums. Jūs jau man arī līdz galam neizstāstījāt par stravaganti.
To vēl paspēsim, Paolo sacīja. Vispirms tev jāiemācās Remorā nenomaldīties. Ja stravagēsi no savas pasaules tāpat kā viņnakt, krēslas stundā tev jālaižas atpakaļ. Tātad tavā rīcībā ir tikai dažas stundas. Manuprāt, jums ar Čezari laiks doties pastaigā pa Remoru. Viņš tev izsmeļoši pastāstīs par Stellata.
*
Pāvests savā pilī uzmanīgi noģērba sudrabaino brokāta talāru, palikdams sārtā zīda sutanā iespaidīgs, lai arī ne tik gara auguma kā viņa brālis Hercogs. Ferdinando nepiemita arī Nikolo godkāre. Pāvestam patika laba dzīve, smalki vīni un izmeklētas delikateses, mīksta gulta un reto manuskriptu bibliotēka. Kas par to, ka jādzīvo bez sievas un ģimenes. Kaislību liesmas Ferdinando bija dedzinājušas tikai īsu brīdi jaunībā. Bet tagad viņš labprātāk ierāva glāzīti sarkanvīna un paklausījās kardinālu diskusijas par teoloģiju, nevis apgrūtināja sevi ar sievietes aplaimošanu.
No daiļā dzimuma Pāvests pazina tikai brāļasievas un brāļameitas, un di Kimiči dzimta visumā bija vīriešu saime. Vienīgais, kas Ferdinando šobrīd uztrauca, bija pēctecības jautājums. Viņa otrais brāļadēls Karlo kļūs par Remoras princi, bet kas būs nākamais pāvests? Nevar būt ne runas, ka šo misiju varētu uzņemties sveša dzimta. Ferdinando cerēja, ka trešā brāļadēla Gaetano apciemojums apliecina viņa interesi par baznīcu, taču līdz šim zēns, šķiet, bija saīdzis un pilī diez cik labi nejutās.
Tamlīdzīgas domas lika Ferdinando justies neomulīgi. Vispār jau viņš tikai paretam atskārta, ka ir vadoša dekorācija, lellis, ko rausta viņa gudrākais un krietni cietsirdīgākais "lielais" brālis. Protams, tā bija Nikolo ideja, ka Ferdinando jāsaistās ar baznīcu, ar savu naudu viņš bija nodrošinājis Ferdinando straujo gājienu līdz kardināla postenim un visbeidzot pāvesta. Negribējās pat domāt, ka iepriekšējais pāvests Augusts II aizgāja pie tēviem tikpat kā pēc pasūtījuma. Bet viņš jau bija večuks. Ferdinando aši aizgaiņāja projām domas par priekšgājēju.
Valsts nozīmīgākās pilsētas prinča un baznīcas galvas stāvoklis nodrošināja Ferdinando omulību, pat greznību un cieņu, vismaz tā izskatījās no malas. Kad Pāvests gāja pa ielu, garāmgājēji krita ceļos. Bet ne jau vienmēr izdevās aizmirst, ka viņš nestāv ne tuvu iepriekšējiem Remanu impērijas zelta laikmeta pāvestiem. Uz tamlīdzīgām pārdomām vedināja jaunā Gaetano skaidrais skatiens.
Svēto Tēv, pusdienas jau galdā, paziņoja kalpotājs.
Izlocījis iespaidīgo būdu laukā no krēsla, Pāvests devās uz maltīti. Redzot sudraba šķīvjus un biķems, galdu ar tik daudz degošām svecēm kā Remoras Doma cēlajā altārī, Ferdinando acis iemirdzējās. Pie sniegbalti klātā galda sēdās tikai viņš, Nikolo un Gaetano, taču vismaz ducis apkalpotāju ieklausījās katrā kungu iegribā.
Pēc īsas, tāliski (Remoras un visas Tālijas senvalodas) modulētas galda lūgsnas visi trīs ķērās pie maltītes. Ferdinando ēda nesteigdamies, ar baudu izgaršodams katru izmeklēto ēdienu. Nikolo ēda maz, toties daudz dzēra. Gaetano notiesāja visu, kas stāvēja nolikts viņam priekšā, tik aši, cik atļāva labas manieres, it kā viņš augu dienu būtu vergojis uz lauka, nevis, skumdams pēc draugiem un grāmatām, klīdis pa pili.
Kā aizvadīji dienu, brāli? apvaicājās Ferdinando.
Visnotaļ auglīgi, Nikolo paskaidroja. Apraudzīju tavu smalko Benvenuto, apmeklēju savu Zariņu un beigās vēl apciemoju Aunu.
Ferdinando sarauca uzacis.
Ko tad viņi šogad nodomājuši laist uz sacīkstēm?
Smalku bēri vārdā Arkandželo, atbildēja Nikolo. Labi veidots, sprigans zirgs. Es teiktu viņiem ir labas izredzes.
Gaetano tā kā nosprauslājās un tad izlikās, ka aizrijies ar vīnu.
Tev vajadzēja doties man līdzi, Gaetano, tēvs teica dēlam, vismaz būtu izklaidējies.
Gaetano patika zirgi, tas tiesa; viņš bija viens no labākajiem jātniekiem ģimenē. Varbūt vainojams bija vīns, bet Gaetano juta, ka īgnums pret tēvu un Remoru noplok. Varbūt tiešām derētu, viņš laipni atbildēja. Vai esat nodomājis apmeklēt visus staļļus? Rīt labprāt dotos jums līdzi.
Laikam jau būs tā jādara, atbildēja Nikolo, kam pirms briža tādas ieceres vēl nebija. Nenāks par ļaunu apskatīt sāncenšus, un neba vēlamies, lai pārējie zvaigznāji justos noniecināti.
*
Ejot pa Remoras ielām, Džordžijas ģīmis izstiepās. Dzirdēt Paolo vārdus, ka viņi dzīvo sešpadsmitajā gadsimtā, bija viens, bet soļot pa bmģētām ielām, kurās neredz ne automašīnu un mājas stāv tik tuvu, ka pār ielu bez grūtībām var nostiept veļas auklu un kaķi pārlec no jumta uz jumtu, bija kaut kas cits.
Jebkurā stūrītī, ko Džordžija tagad pazina kā Auna zvaigznāju, vīdēja auna zīmols. Katrā kiustojumā dižojās auna stāvs ar līkiem ragiem, dažs labs nams lepojās ar sarkani dzelteniem karogiem, kuros plandījās dižmanīgs, pakaļkājās saslējies auns ar sudraba kroni galvā, un aptuveni ik pēc pāris jūdzēm bija redzami nelieli metāla gredzeni ar auna krūšutēlu, kas sacēlis augšā priekškājas.