Viss kārtībā, Falko atbildēja, un tā arī bija.
Vecāki bariņā čukstus sarunājās. Rasels bija aizgājis ciemos pie draugiem; nākamajā dienā viņam bija paredzēts doties ceļojumā uz Grieķiju gan Mora, gan Ralfs gribēja dabūt viņu laukā no mājām. Gaisotne šobrīd bija pavisam citāda nekā iepriekšējā vakarā, kad tie paši cilvēki bija sanākuši cepināt uz iesma Džordžiju. Patlaban rūpju bērns bija Rasels, bet Džordžijas grēki atkāpās otrajā plānā.
Džordžij, pēkšņi ierunājās Ralfs. Vai tu nevarētu aiziet un uzvārīt mums visiem kafiju?
Meitene saprata, ka pieaugušie vēlas parunāt bez viņas klātbūtnes.
Nikolass varētu tev palīdzēt, piebilda Vikija.
Tā nu abi dabūja kāroto laiciņu divatā. Tā bija bezgala gara kafijas vārīšana. Džordžijai vajadzēja pastāstīt Falko par sacīkstēm, Čezari un Merlu, un svinībām Aunā. Vēl arī par Gaetano un Frančesku. Savukārt Falko par brīdi, kad viņš atguva ēnu.
Interesanti, kā tas atsauksies uz Lučiano, prātoja Džordžija. Tavs tēvs mums piedraudēja. Proti, ja ar tevi kas notiks, tad…
Tagad jau es vairs Tālijā atgriezties nevaru, vai ne? -jautāja Falko.
Bez Tālijas talismana ne, atbildēja Džordžija.
Falko izskatījās tik sašļucis, ka Džordžija neizturējusi izvilka no kabatas Merlas melno spalvu un to viņam pasniedza.
Ņem, Džordžija teica. Es kā stravagante sniedzu tev šo talismanu. Esmu pārliecināta, ka viendien tā tevi turp aiznesīs.
Kamēr ceļotāji no visiem atvadījās, viņu vajadzībām uz Auna zvaigznāju tika atvestas vairākas karietes! Rodolfo grasījās uz Belecu braukt kopā ar Silviju, atvēlēdams Lučiano savu vietu līdzās Ariannai. Arīdzan Detridžam nebija jābrauc vienatnē. Ar viņu kopā uz Belecu devās Frančeska savākt Albāni namā savu mantību. Gaetano bija atnācis uz stalli atvadīties no līgavas.
Jaunais di Kimiči saņēma uzdevumu ziņot tēvam par bele-ciešu steidzīgo aizbraukšanu. Gaetano bija gatavs uz visu, lai tikai kliedētu Nikolo aizdomas un niknumu pret Lučiano, taču pie stravagantu apvāršņa jau vilkās tumši padebeši.
Paolo un Teresa atvadījās no viesiem. Lučiano, Čezare un Gaetano sarokojās viņi bija trīs no pieciem, kas nesen ceļā uz Belle Vigne noslēdza vienošanos. Pilsētā vēl aizvien dunēja Falko ardievu zvani Lučiano šķita, ka viņa ausīs tie skanēs mūžam.
Atvadies manā vārdā no žokeja aizstājēja, kad viņš atkal parādīsies, jaunā Hercogiene vērsās pie Čezares. Esmu pārliecināta, ka nākamgad sacīkstēs redzēšu tevi aizstāvam Auna krāsas.
Noteikti, Jūsu Gaišība, atbildēja Čezare, nevarēdams vien beigt jūsmot par skaisto Belecas kundzi.
Neaizmirsti atgādināt, lai rūpējas par manu brāli, čukstus piebilda Gaetano, pēc tam balsī piekodinādams bele-ciešiem: Bet jūs Masku pilsētā gādājiet manā vietā par Frančesku. Skaitīšu stundas līdz brīdim, kad viņa atgriezīsies pie manis Džiljā.
Palūk, novilka Arianna. Pie labas gribēšanas, kā redzu, jūs spējat būt romantisks. Protams, es par viņu parūpēšos.
Visi trīs stravagantes atvadoties apskāva Paolo. Katrs saņēma no pārējiem enerģiju, tikpat daudz sniegdams pretī. Pēc brīža karietes jau ripoja uz Saules vārtu pusi. Ceļā viņi panāca spilgti ģērbtus cilvēkus, rotājušos ar lentēm un mūzikas instrumentiem rokās.
Apstājies! uzsauca Arianna kučierim uz bukas. Vai nevēlaties mums pievienoties? viņa pavaicāja Rafaelai. Mums vietas pietiek, tāpat arī ceturtajā karietē, ja neiebilstat braukt kopā ar manām ceļasomām.
Pateicamies, Jūsu Gaišība, atbildēja Aurelio abu vietā,
bet pārgājiens ir mūsu garā ceļojuma sastāvdaļa. Nešaubos, ka mūsu ceļi reiz atkal krustosies ja ne Ziedu pilsētā, tad jūsu hercogistē.
Es arī ceru, sacīja Arianna. Gribētos vēl kādreiz paklausīties manušu mūziku.
Džordžiju sodīja ar aizliegumu visu semestri apmeklēt nodarbības jāšanā. Smagi, taču nebija nemaz tik traki. Šovasar Džordžija bija daudz jājusi, un Remoras pieredze tik ātri neaizmirsīsies. Turklāt pēc Merlas visi parastie zirgi savā ziņā nestu vilšanos, tāpēc Džordžija labprāt attālināja brīdi, kad nāksies salīdzināt.
Bija ari labas vēstis. Uz Franciju Džordžija tomēr brauks, bet Rasels, kā paredzēts, nākamajā rītā dosies uz Grieķiju.
Beidzot māte un Ralfs viņas domstarpības ar Raselu sākuši ņemt par pilnu.
Tagad saprotu, kāpēc gribēji savas istabas durvīs slēdzeni, skumji atzinās māte, kad Ralfs ierīkoja tajās jaunu.
Nožēloju, ka neieklausījos tevī agrāk, kad teici par Raselu.
Esmu šokā par sava dēla rīcību, piebilda Ralfs.
Viņš jau no sākta gala turēja uz mani ļaunu prātu, -sacīja Džordžija. Laikam jau aiz greizsirdības, ka apprecēji manu mammu.
Nu beidzot visam pielikts punkts, sacīja Ralfs. Mēs ar Moru nolēmām, ka viņam būs jāapmeklē konsultācijas.
Un viņš piekrita? brīnījās Džordžija.
Ralfs ar Moru saskatījās.
Ne gluži, atzinās Ralfs. Tomēr uz Grieķiju palaidām ar norunu, ka pēc atgriešanās viņš ies pie psihologa.
Sarunas laikā Džordžijai tikpat kā akmens no pleciem novēlās, lai gan tāpat bija skaidrs, ka Rasels zaudējis pār viņu varu. Ienāca prātā Paolo vārdi: “Visu laiku jau viņš tev blakus nebūs. Atceries, ka nekas nav mūžīgs nedz labais, nedz ļaunais.”
Līdz Rasela aizbraukšanai Džordžijai ar viņu mnāt vairs nesanāca. Tonakt meitene nolēma nestravagēt. “Varbūt esmu gļēvule,” Džordžija domāja, “tomēr, neizgulējusi zaudēto miegu, ar Hercogu netikšos.”
Bet nākamajā naktī bija jau par vēlu. Rasels aizbrauca un līdz ar viņu etrusku zirdziņš. Šoreiz Džordžijai šķita, ka talismanu vairs nekad neredzēs.
Viens no pirmajiem Pavesta pilī ar līdzjūtības apliecinājumiem ieradās spiegs Enriko. Ap roku viņam bija melna lente.
Spiegam pateica, ka Hercogs aizmidzis, bet viņu pieņems Pāvests. Saglaudis matus, Enriko devās uz tikšanos.
Svēto tēv, nometies Ferdinando di Kimiči priekšā ceļos un noskūpstījis viņam gredzenu, okšķeris iesāka.
Ak, sacīja Pāvests, pamādams, lai Enriko ceļas augšā.
Vai esi dzirdējis par mūsu lielajām bēdām?
Protams, protams, atbildēja Enriko, drausmīgi, drausmīgi, tiešām tā domādams.
Līdzās mūsu visjaunākā prinča nāvei tas it kā būtu niecīgs zaudējums, turpināja Pāvests, tomēr jāsaka, ka man nācās piedzīvot vilšanos, kad neviens no mūsējiem Stellata neguva uzvaru. Mēs abi ar brāli esam tikpat kā izsisti no sliedēm.
Man tiešām žēl, Svēto Tēv, sacīja Enriko. Bet ko gan iespēj viens cilvēks pret likteņa varu? Jums jāpiekrīt, ka Dievietes griba šoreiz nebija mums labvēlīga.
Es jau nu tādām ķecerībām nepiekritīšu, nekauņa tāds! -Pāvests pietvīcis attrauca. Kā baznīcas galva neticu nekādām dievietēm!
Tas tikai tāds teiciens, Svēto Tēv, Enriko veikli atguvās un, izlikdamies, ka pakasās un nokāsējas, pārmeta veiksmes zīmi. Pāvests saviebās.
Gribēju tikai pateikt, turpināja spiegs, ka ne jau viss cerētais piepildās tāpat kā jaunajam princim nebija lemts dzīvot. Rāvos vaiga sviedros, lai sacīkstes notiek pēc plāna, taču remorieši ir māņticīgi un žokeji, ieraudzījuši spārnoto skaistuli, apjuka izņemot to no Auna.
It kā es nezinātu, kurš uzvarēja, īgni attrauca Pāvests,
tomēr piekritu: kopš tā zirga piedzimšanas Aunā mūs vajā neveiksmes. Bet šobrīd jādomā, ko iesākt ar tevi, sacīkstes taču beigušās. Manuprāt, tu varētu pavadīt uz Džilju manu brāli, kad viņš atkopies ar dēla ķermeni dosies ceļā. Hercogs tev darbu noteikti atradīs.