Uzzinājis, kurā dienā būs operācija, Falko nevarēja sagaidīt, kad varēs to pateikt Džordžijai. Viņš piezvanīja, un klausulē atskanēja meitenes izmisusī balss.
Kā tā, pazudis? Falko nesaprata.
Rasels līdz brīvdienu beigām aizbrauca uz Grieķiju un laikam paķēra līdzi manu talismanu, bet varbūt sabojāja to pavisam. Viņš solījās man atriebties un, kā izskatās, pa tukšo nerunāja.
Vai, cik žēl! atbildēja Falko. Kā tu domā, varbūt vari izmantot Merlas spalvu? Ja vēlies, es tev to iedošu.
Vada otrā galā iestājās ilgs klusums.
Laikam jau nav vērts, Džordžija beigās teica. Ne jau man tā tika nesta. Diez vai darbosies.
Nogulējis divpadsmit stundas no vietas, hercogs Nikolo pamodās ar jauniem spēkiem. Viņš pieprasīja izsaukt savu personīgo sulaini, lai tas viņu noskuj un pielīdzina sirmos matus, bet pēc tam ieturēja pamatīgas brokastis par mierinājumu bērniem, kas viņam vēl bija palikuši. Gribējās nolikt bēdas malā un atgriezties pie ierastajām intrigām. Iepriekšējo dienu Nikolo atcerējās kā pa miglu. Prāta stūrītī Nikolo apzinājās, ka Falko nenomira gluži tā, kā viņš bija stāstījis, tomēr noslēpumu grasījās apbedīt reizē ar dēlu.
Lai nu kā, Nikolo nespēja aizmirst to, kas notika pēc Falko nāves. Dēla aiziešanā mūžībā bija kaut kas pārdabisks, saistīts ar stravagantēm, lai gan Nikolo ne par ko nespēja atcerēties, ko bija redzējis Rodolfo spoguļos. Hercogs apņēmās ar divkāršu spēku vērsties pret stravagantēm un atklāt, ko viņi īsti pieprot.
Šajā nolūkā Nikolo lika atsaukt abus dēlus, lai noturētu ģimenes apspriedi. Pirmais ieradās Gaetano, un vēsts, ko viņš paziņoja tēvam, nebija no patīkamajām.
Aizbraukuši? Belecieši aizbraukuši? Nikolo nesaprata.
Neko nepaskaidrojuši, pat pieklājības dēļ nepalikdami uz mana dēla bērēm?
Hercogiene visai pārliecinoši lūdza, lai es jums viņas vietā atvainojos, tēvs, Gaetano turpināja. Nevēlējāmies ari jūs modināt, kad jūs pēc tik ilgiem laikiem beidzot aizmigāt. Jau no paša sākuma bija paredzēts, ka viņi aizbrauks tieši vakar, turklāt Hercogiene uztraucās, ka ilgi pamestas novārtā darīšanas viņas pilsētā. Belecā divas nedēļas nebija nedz viņas, nedz Reģenta, un jūs jau zināt, cik neaizsargāta var kļūt hercogiste, ja valdnieka nav mājās.
Pats esmu izbraucis no Džiljas uz divtik ilgu laiku, -nicīgi izmeta Nikolo.
Bet pret jums, tēvs, taču neviens neuzdrīkstas sacelties, -iebilda Gaetano. Hercogiene valda nepilnu gadu vai brīnums, ka viņa jūtas apdraudēta.
Pēdējais laiks arī mums izklīst pa savām pilsētām, turpināja Nikolo. Jāplāno nozīmīgi pasākumi bēres, kāzas un vispārējs karš pret stravagantēm.
Bet kāpēc? drosmīgi iebilda Gaetano. Tāpēc, ka zaudējām Falko? Šaubos, vai tur vainojami viņi.
Nikolo uzmeta dēlam nesaprotošu skatienu.
Lūdzu, tēvs, Gaetano turpināja. Falko beidzot radis mieru. Vai tiešām mēs neesam spējīgi aizmirst asinsatriebību un klusi sērot?
Tu neko nesaproti, teica Nikolo. Notikušajā iejaukti stravagantes, vismaz Rodolfo. Es kaut ko redzēju… kaut ko nedabisku. Tur darbojas burvestība, un es esmu apņēmies to lietu izpētīt līdz galam.
Goldsmita kungs nolēma doties īsā atvaļinājumā. Ielicis skatlogā uzrakstu SLĒGTS, viņš devās ciemos pie Džordžijas. Mājās bija ari Mora, kas, ieraudzījusi pie durvīm Goldsmita kungu, satrūkās. Lai nu kā, viņa uzvārīja tēju un pat apsēdās pie galda.
Es uz vairākām nedēļām aizbraukšu, Goldsmita kungs iesāka. Tāpēc nolēmu iegriezties pie jums un pateikt. Vakar vakarā man piezvanīja brāļadēls un piedāvāja pavadīt brīvdienas kopā ar viņu un ģimeni pie Norfolkas ezeriem.
Džordžija nopriecājās. Goldsmita kungs ne ar vārdu nebija pieminējis ģimeni, un viņa bija iedomājusies, ka vecais vīrs varbūt jūtas bezgala vientuļš.
Negribējās, lai tu vai Nikolass, atnākuši uz veikalu, ieraudzītu slēgtas durvis, Goldsmita kungs turpināja. Vasarās es to reti kad atstāju, taču šoreiz izdevība ir tik kārdinoša, ka grēks būtu to neizmantot.
Vai jūsu brāļadēls dzīvo tieši Norfolkā? painteresējās Mora.
Nē, Kembridžā, atbildēja Goldsmita kungs. Tur meklējamas mūsu ģimenes saknes. Arīdzan sievai.
Nemaz nezināju, ka bijāt precējies, teica Džordžija.
Zaudēju savu sievu jau labi sen, paskaidroja Goldsmita kungs. Bērnu mums nebija. Taču brālim ir trīs mazdēli, un tagad radusies iespēja ar viņiem uz nebēdu paburāt.
Pēc Goldsmita kunga aiziešanas māte atvainojās Džordžijai.
Es par Goldsmita kungu kļūdījos, viņa teica. Rādās -jauks večuks. Pie visa vainīgi Rasela apmelojumi.
Džordžija māti apskāva.
Tagad tam vairs nav nekādas nozīmes, viņa teica.
Ieradies Santa Finas pili savākt naudu, Enriko saskrējās ar Hercogu. Nikolo di Kimiči klīda pa plašā nama istabām, kā kaut ko meklēdams.
Mans kungs, Enriko minstinādamies iesāka.
Hercogs satrūcies apmetās uz papēža, bet tad atslāba.
Ā, tas esi tu, spiega dvēsele, viņš sacīja. Šeit nav ko okšķerēt tikai tukša pils un vecs vīrs.
Varbūt varu jums kaut kā pakalpot, Jūsu Gaišība? jautāja Enriko. Uzzinājis par jauno princi, es noskumu.
Hercogs Nikolo brīdi padomāja.
Saki man, viņš teica, ja tev būtu jāapbedī mīļākais bērns, ko tu ieliktu viņam līdzi zārkā?
Enriko nebija bērnu, un pēc Džuliānas pazušanas mazas cerības pie tādiem tikt. Bet iztēles spiegam netrūka.
Varbūt kādu nieciņu no bērnības, mans kungs? Iemīļotu rotaļlietu? Greznumlietiņu vai bildi?
Bildi? Jā, tev taisnība.
Hercogs izņēma no krekla iekšpuses miniatūm.
Nešķiros no tās kopš sievas Benedetas nāves. Pienācis viņas laiks pieskatīt mūsu bērnu kapā. Es savu esmu padarījis.
Džordžija bija atnākusi pie Malholendiem, lai pirms Francijas ceļojuma atvadītos.
Kā tev šķiet, vai tu vēl kādreiz aizceļosi uz Remoru? -Falko pajautāja.
Cerams, smagi nopūtusies, atbildēja Džordžija. Pasakaina zeme, un man tā pietrūkst Čezares un viņa ģimenes.
Manuprāt, cilvēks, pēc kura tu ilgojies visvairāk, Remorā nemaz nedzīvo, klusi iebilda Falko.
Džordžija neatbildēja. Laikam jau Tālijā viņa savas jūtas nespēja slēpt tā kā savā pasaulē.
Vai tu biji pārsteigta, kad Hercogiene manam brālim iedeva kurvīti? Falko nelikās mierā.
Ne pārāk, atbildēja Džordžija. Lai cik tīkams, viņš tomēr ir di Kimiči.
Bet kā ar mani? jautāja Falko. Vai es ari esmu tīkams?
Tu jau vairs neesi nekāds di Kimiči, vai aizmirsi? atbildēja Džordžija. Tagad tu esi Hercogs un viendien varbūt kļūsi par Malholendu.
Bet tomēr vai esmu tīkams?
Neaušojies! atbildēja Džordžija. Kas pēkšņi visiem lēcies? Šķiet, pēc uzvaras Stellata viņa abās pasaulēs kļuvusi neatvairāma. Protams, esi, redzēdama, ka Falko sagumst, Džordžija piebilda. Nevaru to izteikt vārdos, viņa, pēkšņi kaut ko atcerējusies, teica. Bet man pret tevi vienmēr būs īpašas jūtas, jo tu esi saikne ar manu dzīvi citā pasaulē, par kuru neviens cits nezina.
To pateikusi, Džordžija pieliecās un Falko apskāva, uzspiezdama viņam uz vaiga skūpstu.
Epilogs. Trīspadsmitais jātnieks