Remora 1578. gada septembrī
Campo delle Stelle tovasar pa otram lāgam pārvērtās sacīkšu vietā. Dažkārt jau gadījās ārkārtas sacīkstes - Stellata Straor- dinaria veltītas nozīmīgam notikumam pilsētā. Pēdējoreiz tādas notika pirms divdesmit gadiem, kad Ferdinando di Kimiči kļuva par pāvestu un ieguva atjaunoto Remoras prinča titulu.
Bet nu Pāvesta brālis Nikolo bija nolēmis, ka Straordi- naria jārīko jaunākā di Kimiči prinča īsās dzīves piemiņai. Pilsētā valdīja neparasta rosība - īsā laika sprīdī bija otrreiz jāsagatavojas sacīkstēm. Bija jāklāj jauns skrejceļš, jāizvirza atbildīgās personas, jāiztīra parādes tērpi, jau atkal jāvingrinās karogu manevriem. Pēdējo sacīkšu bungas vēl nebija lāgā pierimušas, kad sāka dārdēt atkaclass="underline" Remora atsāka dzīvi nepārtraukto bungu sitienu gaisotnē.
Patlaban vēl jo svarīgāk bija, lai sacensībās - Stellata di Falco- uzvar Kundze vai, sliktākajā gadījumā, Dvīņi. Žokeju "uzvarētāju" gaidīja vērtīgāka balva nekā parasti.
Čezare nespēja ticēt savai laimei - atkārtotai iespējai jāt ar Arkandželo sacīkstēs, negaidot pat gadu. Šoreiz gan viņš neļaus sevi nolaupīt. Mēnesi pēc beleciešu aizbraukšanas un di Kimiči atgriešanās Džiljā zēna dzīve bija ievirzījusies vienmuļā gultnē. Falko nāve viesa skumjas. Čezare gan zināja, ka jaunais di Kimiči dzīvo citā pasaulē, tomēr diez vai viņi vairs satiksies. Čezare jauno princi bija iemīļojis. Arī Džordžija pēc sacīkstēm vienu reizi gan parādījās, un tas bija viss.
“Interesanti, vai uz Straordinaria Džordžija ieradīsies,” prātoja Čezare, “nu jau viņai vajadzētu būt pārbraukušai mājās no brīvdienu ceļojuma.”
Londonā 2004. gada septembri
Patiesībā jau bija pagājis gads kopš Džordžijas atgriešanās mājās. Šajā laikā daudz kas bija noticis, bet ceļojumi uz Tāliju izpalika, jo talismans tā arī neatradās. Pēc Rasela atgriešanās no Grieķijas viņam par to pajautāja, bet Rasels šoreiz nelokāmi palika pie sava, apgalvodams, ka spārnoto zirdziņu nav ņēmis.
Viņš tagad apmeklēja konsultācijas - par pārsteigumu Džordžijai, kuras dzīve mājās ievērojami uzlabojās, lai gan daudz ko vēl varētu vēlēties. Ralfs un Mora, aizgājuši dažas reizes uz ģimenes terapijas nodarbībām, bija galīgi satriekti par Rasela daudzajām problēmām.
Raselam nekad neiepatikās Džordžija, nedz arī meitenei viņš, taču vajāšana mitējās. Abi dzīvoja tādā kā aukstā kara
stāvoklī, bet Mora un Ralfs tagad nezaudēja modrību, un karš plašumā negāja.
Vai nav likteņa ironija? Nu, kad Rasela aizskarošā uzvedība un vajāšana Džordžijai bija vienaldzīga, viņš lika to mierā. Turklāt Džordžijai bija sācies darbīgs laiks. Vidusskolā - eksāmenu gads, lērums mājasdarbu, jāizstrādā kursa darbs.
Draudzība ar Alisi nostiprinājās. Dažu labu nedēļas nogali Džordžija devās viņai līdzi uz Devonu, kas sevišķi noderēja pirmajā semestrī, kad viņa ilgojās pēc Remoras un izcieta sodu - aizliegumu doties uz Džīnas stalli.
Pavasara semestri Džordžija pirmoreiz sadraudzējās ar zēnu - Danu, kas mācījās klasi augstāk. Draudzība ilga astoņas nedēļas un laikus izčākstēja - Džordžijai taču bija jāgatavojas eksāmeniem. Pirms trim nedēļām viņa uzzināja par rezultātiem - tie izrādījās tik labi, ka Ralfs un Mora aizveda meitu pusdienās un uzdāvināja digitālo kameru.
Taču vislabākā dāvana bija ziņa par Rasela izvākšanos. Viņš gala eksāmenus nokārtoja tik sekmīgi, ka varēja iestāties datorzinātņu nodaļā Saseksā. Svinēt ar ģimeni Rasels nevēlējās - viņš ar sirdsdraugiem demonstratīvi piedzērās un pēc tam divas dienas mocījās paģirās. Rasels tika apbalvots ar naudu mājokļa īrēšanai Braitonā; izvākties no Islingtonas viņš grasījās jau pirms semestra sākuma. “Nekas nav mūžīgs,” ar prieku nodomāja Džordžija.
Džordžija vasaru pavadīja galvenokārt Devonā kopā ar Alisi, jādama un tiekoties ar tur iepazītiem draugiem. Viens no tiem bija zēns vārdā Ādams - ar tumšām acīm un matiem; Džordžija cerēja, ka turpmākajās nedēļu nogalēs viņa ar Ādamu iepazīsies tuvāk.
Arī skolā Džordžijai uzradās vairāki draugi. Stellata uzvaras iespaidā viņa bija mainījusies vairāk, nekā pati spēja iedomāties. Apziņa* ka viņai pa spēkam veikt ko izcilu, Džordžijai
bija atraisījusi pašpārliecinātību, līdz ar to mainījās viņas izturēšanās un pat āriene. Ja kāds izrādīja draudzību, Džordžija vairs nebozās - beigās atklājās, ka viņa daudziem patīk, - kas gan to būtu domājis? Kopš mājās beidzās Rasela uzbrukumi, Džordžija juta, ka viņas personībai paveras plašumi, kuais Rasels agrāk bija apspiedis.
Gredzenu uzaci Džordžija vairs nenēsāja, toties uz pleca viņai tagad dižojās tetovēts spārnotais zirgs. Matus viņa bija ataudzējusi un nokrāsojusi tumšsarkanus, priekšā atstādama gaišas un tumšas cirtas. Turklāt Džordžija bija iedzīvojusies krūtīs - ne jau tādās kā modelēm, taču tās patīkami izcēlās. Beidzot varēja teikt ardievas maisveida džemperiem un sākt nēsāt īsus, pieguļošus 1’ kreklus. Nu vairs nedz vienā, nedz otrā pasaulē viņu nenoturēs par zēnu.
Ja Džordžijas dzīve kopš pēdējā Remoras apciemojuma bija mainījusies, tad Falko tā bija pārvērtusies līdz nepazīšanai. Operāciju gaidīšanas sarakstā zēna vārds ievērojami pavirzījās uz priekšu zaļoksno gadu un stāvokļa nopietnības dēļ, un jau pirms Ziemassvētkiem, kas jaunajā pasaulē Falko bija pirmie, viņam tika pārstādīta gūža.
Pēc tam sekoja vairāki ārstēšanās mēneši, fizioterapija un treniņi - mācīšanās staigāt bez kruķiem. Februārī Falko jau pārvietojās saviem spēkiem, lai gan mazliet pievilka kāju. Maijā pēc vairāku mēnešu vingrinājumiem un peldētprasmes apgūšanas klibums pazuda. Augumā Falko bija pastiepies par pieciem centimetriem - salīdzinājumā ar laiku pirms deviņiem mēnešiem, kad viņš atstravagēja uz jauno pasauli.
Falko tagad bija pārsteidzoši iecienīts Bārnsberijas vidusskolas devītās klases skolēns. Meitenes jūsmoja par viņa eksotisko pievilcību, zēni atzinīgi novērtēja spraigo vingrinājumu režīmu. Falko labajai slavai nekaitēja pat tas, ka viņa labākā draudzene mācās vienpadsmitajā klasē un, pēc daudzu uzskatiem, ir ciets riekstiņš.
Nakti pirms Stellata di Falco Remoras zvaigznājos atkal kļuva gaišs kā dienā. Pilsēta allaž labi atguvās no vienām sacīkstēm un sagatavojās nākamajām - bija pat sakāmvārds: “Stellata notiek augu gadu”, turklāt šogad visus priecēja vienreizējā iespēja atkārtoti kaldināt uzvaru. Džilja saņēma pasūtījumu izgatavot Stellata karogu, un tas ātri tika izpildīts. Karoga labajā stūrīti vīdēja mazs attēls ar Falko zirga mugurā.
Čezare pat necerēja, ka Aunam ļaus otrreiz uzvarēt. Lai nu kā, sacīkšu priekšvakarā zvaigznāja mielastā viņš sēdēja goda vietā. Priesteris pasniedza Čezarem cepuri, un viņš piecēlās, lai teiktu savu pirmo runu.
- Montonieši! - Čezare iesāka, vērsdamies pie dzelteni sarkanu galdautu un karogu jūrā slīkstošajiem pusdienotajiem. -Jūtos pagodināts, ka izvēlējāties mani par Auna žokeju. Pēdējās Stellata sacīkstēs pret savu gribu nespēju piedalīties, taču mums visiem skaidrā atmiņā tās dienas notikumi, vai ne?
Tautieši atzinīgi ieaurojās.
- Lai gan šovakar viņš nevar būt kopā ar mums, aicinu iedzert uz Auna pēdējā čempiona Džordžio Grādi veselību!
Skvēru piepildīja saucieni: “Džordžio Grādi! Džordžio Grādi!”
Džordžija visu dienu jutās kā spārnos. Viņa gan vēl nebija līdz galam iedzīvojusies jaunajā absolventu grupas dienas kārtībā. Meitenei bija jauna audzinātāja un privilēģijas - tikai pieci priekšmeti, iespēja izmantot atpūtas telpu - istabu ar klubkrēsliem, kuros parasti zvilnēja vecākie audzēkņi, un virtuvi, kurā varēja uzvārīt šķīstošo kafiju. Varēja arīdzan atlicināt brīvu brīdi un iet skoloties uz mācību kabinetu vai vēl labāk - svaigā gaisā zālītē, ja vien bija labi laika apstākļi.