Šodien laiks rādījās pavisam mīlīgs, nudien kā vasaras vidū, lai gan vakarā noteikti būs dzestrs. Pirms pusdienām Džordžijai iegadījās brīvs laiciņš, kad varēja pasēdēt laukā ar Alisi un palasīt Istabenes stāstu - vienu no angļu literatūras obligātajām grāmatām.
- Paklau, tā nu gan bija pasaule: vienkāršā tauta nedrīkstēja atļauties bērnus! - ierunājās Alise.
- Ja tas attiektos uz tādiem kā Rasels, būtu tīri labi, - atsaucās Džordžija.
- Nūja, viņš taču šodien izvācas, vai ne? - sacija Alise. - Vai neaizmirsi sirsnīgi atvadīties?
Džordžija iespurcās. - Paldies Dievam! - viņa teica, pārlikdama, ka varbūt tieši tāpēc šodien tik dīvaina izjūta. - Laimīgākā diena manā mūžā!
Bet tā vis gluži nebija. Laimīgākā diena bija tad, kad Džordžija uzvarēja Stellata sacīkstēs un saņēma skūpstu no Lu- čiano, taču to viņa nedz Alisei, nedz ari kādam citam nemūžam neteiks, un tāpēc kļuva skumji. Džordžiju tirdīja nemiers. Piecpadsmitajā augustā meitene bija mocījusies neziņā par Remoras sacīkstēm. Kopā ar Falko jeb Nikolasu, kā viņu tagad vajadzēja saukt, abi visu dienu pavadīja, runādami par sacīkstēm un pārspriezdami, kuri zirgi un žokeji piedalīsies un vai šogad uzvarēs di Kimiči.
Pēc tam pienāca Nikolasa pārtulkošanas gadadiena, un zēnu pārņēma grūtsirdība un ilgas pēc mājām. Abi bieži pārnināja, ka Falko varētu pamēģināt izmantot spalvu-talis- manu un pārbaudīt, vai ar to iespējams aizstravagēt uz Tāliju, līdzīgi kā savulaik darīja Lučiano, tikai pretējā virzienā. Diemžēl Falko bez Džordžijas stravagēt nevēlējās, bet viņas talismans joprojām nebija atrasts.
Džordžija nopūtās. Visu gadu viņa bija dzīvojusi ar cerību satikt Lučiano - viņš taču varētu vēlreiz pamēģināt sarežģīto
stravagēšanu uz Londonu un palūkoties uz savu ģimeni. Džordžija turpināja apgūt vijoļspēli - viņa bija jau mūzikas skolas septītajā klasē un, saprotams, bieži uzturējās Malho- lendu mājās, lai tiktos ar Nikolasu. Bet Lučiano kā nerādījās, tā nerādījās.
Dans bija lielisks, Ādams - pievilcīgs, tomēr Džordžija joprojām vēlējās kaut uz īsu brīdi tikties ar Lučiano.
- Ai, kā gribētos nolasīt tavas domas, - ierunājās Alise.
- Tu tik smagi nopūties.
- Vai atceries to zēnu, kas mācījās vienu klasi augstāk un nomira? - tā bija pirmā reize, kad Džordžija pieminēja Lučiano Alisei.
- Tu domā foršo čali ar melnajiem, lokainajiem matiem? Visas mūsu klases meitenes bija viņā ieķērušās, atceries? Kas ar viņu?
- Nekas, - atbildēja Džordžija. - Mēs ar Lučiano spēlējām orķestrī, man viņš tiešām patika.
- Ak vai, - pārsteigta teica Alise, - pirmā dzirdēšana.
- Kāda tam nozīme? - sacīja Džordžija. - Ar to ir cauri. Nemūžam vairs viņu nesatikt.
Džordžija saprata, ka tā arī būs. Nāksies otrreiz sērot par Lusjēnu.
Alise šķita aizkustināta. Diemžēl atskanēja zvans uz pusdienām un saruna pārtrūka. Saules gaismā izskrēja visu klašu skolēni, līksmi tverdami pēdējos vasaras mirkļus.
- Vai tavs draugs Nikolass nav mazliet līdzīgs viņam? - Alise negaidot pajautāja. Pagalmā bija izbirusi devītklasnieku grupa. Slaids, vingrs zēns ar cirtainiem matiem, nošķīries no bariņa, nāca pie viņām uz zāliena malu.
Džordžija pielika plaukstu virs acīm, lai saule netraucē lūkoties uz Nikolasu. Labi gan, ka viņam aiz muguras uz asfalta krīt ēna!
Belecā, Rodolfo darbnīcā, Lučiano, Rodolfo un Detridžs lika kopā prātus. Pēc atgriešanās no Remoras visi trīs strava- gantes bažījās par Falko nāves sekām. Galvenokārt tāpēc, ka Hercogs varētu izrēķināties ar stravagantu brālību. Bet ne tikai - Rodolfo nešaubījās, ka vārteja, kas vienoja abas pasaules, ir pārbīdījusies.
Pēc Viljama Detridža pārtulkošanas pasaule, no kuras vēlāk ieradās Lučiano, laika ziņā virzījās krietni straujāk nekā sešpadsmitā gadsimta Tāli ja. Kad atstravagēja Lučiano, zēna pasaules laiks palēninājās. Stravagēšanas ceļš noturējās nemainīgs vairākus mēnešus, bet pēc Lučiano apmešanās Tālijā laiks atkal plūda gausāk. Atšķirība starp abām pasaulēm bija vairs tikai divas nedēļas. Pateicoties trijiem stravagantēm, vārteja noturējās nemainīga un nedēļas dienas pamazām saskaņojās, līdz beidzot abās pasaulēs kalendārs rādīja vienu datumu, lai gan tās aizvien šķīra vairāk nekā četri gadsimti.
Taču tagad, pēc Falko nāves, laiks svešajā pasaulē atkal sasvērās. Visi trīs tagad centās noteikt, cik tālu laika ziņā Lučiano vecā pasaule aizsteigusies priekšā Tālijai. Viens no Rodolfo spoguļiem bija vērsts uz Lučiano bijušo guļamistabu tāpat kā Falko nāves dienā, kad Hercogs gandrīz sajuka prātā. Rodolfo bija piekodinājis Lučiano, lai viņš spogulī labāk neskatās.
Abi vecākie stravagantes jau labu laiku novēroja tāliešu zēnu, kam dzīve mainījās no dienas dienā. Ja viņi būtu redzējuši filmu, kurā laiks rit ātrāk nekā parasti, vai paātrinātu videofilmu, tad vismaz būtu, ar ko salīdzināt. Rodolfo un Detridžs ievēroja, ka Falko pazūd un tad atgriežas ar pamatīgi apsaitētu kāju. Jaunais di Kimiči pieņēmās spēkā, veica vingrinājumus, līdz vienudien apsēji pazuda - un Falko pārvietojās vairs tikai ar vienu spieķi!
Stravagantes lūkoja noteikt gadalaikus pēc gaismas, kas ieplūda pa logu, tomēr dažu labu reizi nācās aicināt talkā Lučiano, lai viņš izskaidro to, kas redzams spoguli.
- Kas tā par sarkanu šļauku, no kuras spraucas pekelītes? - Detridžs reiz zēnam pajautāja.
- Ziemassvētku zeķe, - atbildēja Lučiano, pēkšņi sailgoda- mies pēc mājām. Belecā tamlīdzīgus pasākumus nepazina, turklāt Tālijā patlaban bija augusta beigas.
Tāliešu zēna gaitām stravagantes sekoja vairākus mēnešus, līdz viņš atlaba un atveseļojās, bet Falko pat nenojauta, ka viņu novēro vecie draugi. Stravagantes redzēja, kā jaunais di Kimiči atgūst spēkus. Dažkārt viņam blakus gultā sēdēja Džordžija. Tādās reizēs abi vecākie stravagantes pasauca Lučiano, un viņš, ieraudzījis meiteni, nopriecājās. Tās pasaules skaņas caur spoguli līdz Tālijai neizspiedās, taču Lučiano ar patiku nodomāja, ka gan jau Džordžija un Falko šad tad runā ari par viņu.
Todien, kad Rodolfo ar spoguli uzzināja par Stellata Straordinana Remorā, otrā pasaule, šķiet, atkal bija pagausi- nājusi soli. Rodolfo lēsa, ka, spriežot pēc izmaiņām Džordžijas un Falko ārienē, aizritējis gads.
- Vai mēs dosimies uz Remoru - uz Falko sacīkstēm? - pajautāja Lučiano.
- Nē, - atbildēja Rodolfo. - Nav nekādas vajadzības: Arianna nebrauks, un kāpēc lieku reizi pakļaut briesmām tevi - tur taču varētu satikt Hercogu. Pats par sevi saprotams, uz sacīkstēm sabrauks visi di Kimiči.
*
Skvērā pie katedrāles bija sapulcējies viss di Kimiči klans, kas Dvīņu zvaigznājā baudīja priekšsacīkšu mielastu. Ģimenes vienotības dēļ novārtā tika atstātas pašu pilsētas. Hercogs
Nikolo sēdēja līdzās Pāvestam un lūkojās abos dēlos un meitā, kas viņam vēl bija palikuši, un neskaitāmajos radu bērnos.