Hercoga iecere par savstarpēju' saprecināšanu bija sastapusi atsaucību, un prāta acīm viņš jau skatīja jaunu di Kimiči paaudzi - nākotni, kad pēcteči valdīs visās Tālijas pilsētās kā prinči vai hercogi. Par nepakļāvīgo jauno Belecas Hercogieni Nikolo centās nedomāt. Gan jau tiks galā arī ar viņu - nāks laiks, nāks padoms.
- Vai es varu pēc stundām pie tevis aiziet? - jautāja Ni- kolass. - Mums derētu šo to pārrunāt.
- Labi, - teica Džordžija, - pagaidām uz redzi!
Visu dienu Džordžiju tirdīja nemiers, un viņa labprāt devās mājās. Tur valdīja kliedzošs klusums: RASELA TE NAV! Uzkāpusi savā augšstāva istabā, Džordžija ievēroja, ka Rasela istabas durvis stāv atvērtas. Parasti tā nebija, izņemot reizes, kad viņš, stāvēdams durvīs uz savas istabas sliekšņa, ņirgājās par Džordžiju.
Atgrūdusi durvis plašāk, meitene iegāja Rasela istabā. Gulta, kumode un rakstāmgalds stāvēja kā stāvējuši. Bet ste- reoatskaņotājs, dators un televizors bija aizceļojuši līdzi Ra- selam uz Saseksu. Gultasveļa novākta, un uz kailā matrača pārvalka gulēja spārnotais zirdziņš.
Nebija nedz zīmītes, nedz cita rakstu galiņa, tikai talismans, turklāt sveiks un vesels! Gan jau Rasels zināja, ka Džordžija ienāks istabā papriecāties, ka viņš aizbraucis, un, kad Mora un Ralfs beidza staigāt turp atpakaļ ar kastēm un saiņiem, Rasels vēl pēdējo reizi būs atgriezies nolikt talismanu.
Džordžija uzmanīgi paņēma rokās zirdziņu. Pirksti juta, ka nekas nav mainījies - talismans šķita tikpat gluds un silts, ar
trausliem spārniem, vienīgi zirdziņa plecos varēja sataustīt pēdējā labojuma smalkās līnijas. Pie durvīm atskanēja zvans.
Uz sliekšņa stāvēja Nikolass, un Džordžija satriekta atklāja, ka viņi abi jau ir vienā augumā.
- Kā tev klājas? - zēns apvaicājās. - Visu dienu jutos kaut kā savādi. Manuprāt, tas saistīts ar Remoru. Interesanti, vai tu jūties tāpat?
Un tad zēns ieraudzīja, ko Džordžija tur rokā.
Stellata di Falco rīts atausa jauks un skaidrs. Čezare piedzīvoja visu rituālu, kas pirms mēneša viņam bija gājis secen: žokeju dievkalpojumu katedrālē, pēdējās rīta priekšsacīkstes, reģistrēšanos. Pirms doties uz pēcpusdienas obligātajiem pasākumiem, zēns vēl atgriezās Aunā uz vieglām pusdienām.
Iegājis stallī nomierināt nervus, Čezare aiz pārsteiguma gandrīz vai palēcās. Puskrēslā stāvēja slaida meitene ar vairāku krāsu matu šķipsnām, īsā krekliņā un maisveida biksēs, kas likās tādas kā redzētas.
- Džordžij? - zēns kā šaubīdamies viešņu uzrunāja.
- Čezare! - meitene iesaucās un cieši viņu apskāva. Uzvēdīja jaukas smaržas. - Tev vajadzēs pameklēt man apģērbu - veco drēbju te vairs nav.
- Diez vai zēna apģērbs tev tagad derēs, - šaubījās Čezare, ar sajūsmu aplūkodams meitenes jaunavīgo augumu. Džordžija viegli pietvīka, tomēr pieķērās viņam pie rokas.
- Tūlīt redzēsi, kas ieradās kopā ar mani, - viņa smaidīdama teica. Jauki gan atkal būt Remorā! - Nevarējām aizmigt, jo pirms atgriešanās Remorā uztraucāmies.
Džordžijai aiz muguras gaismā iznāca slaids zēns ar melniem, cirtainiem matiem svešās pasaules bezveidīgajā apģērbā.
Čezare attapās tikai tad, kad Falko viņu, saucot vārdā, sveicināja.
Un tad remorietis pārmeta veiksmes zirni. Tas taču bija Falko - jau vecāks, garāks un staigāja kā visi - bez kruķiem! Džordžijas pasaulei nudien jābūt brīnumzemei.
- Esmu atgriezies, - Falko ierunājās. - Pastāsti man, kas pa šo gadu noticis!
- Gadu? - nesaprata Čezare. - Kopš tavas aizceļošanas pagājis tikai mēnesis. Nespēju ticēt savām acīm - tu esi neticami izmainījies! Un atgriezies īsti laikā!
- Kā tā? - nesaprata Džordžija. - Kas šodien tik īpašs?
- Šodien notiks ārkārtas Stellata, - paskaidroja Čezare.
- Mēs ar Arkandželo pārstāvēsim Aunu. Viss par godu Falko.
- Lieliski! - iesaucās Falko.
- Mēs aiziesim uz tevi paskatīties, - piebilda Džordžija.
- Vienīgi pirms tam jāpārģērbjas.
Čezare steidza uz māju pavēstīt jaunumus Paolo un Teresai.
*
Dvīņu pārvietojamā skatuve par godu miaišajam Falko bija apvilkta ar melnu drānu un papildināta ar Dvīņu purpursārti zaļajām krāsām. To vilka melni zirgi ar sudraba iejūgu un sabuļādas pušķiem. Uz skatuves stāvēja tukšs šķirstiņš ar Džiljas di Kimiči ģerboni - liliju un smaržu pudelīti - un Džiljas mākslinieka gleznots Falko portrets. Turpat neliela mūziķu grupa spēlēja sēru dziesmu.
Karognesējiem rokās plīvoja karogi ar melnām lentēm galā, visiem Kundzes parādes dalībniekiem zem zaļi purpursārtajām plecu lentēm bija melni tērpi. Kundzes delegācijai ejot gar tribīnēm, skatītāji noņēma cepures un pārkrustījās. Visi skalā balsī raudāja, arīdzan Svari: skumjais notikums bija aizkustinājis pat ienaidnieku sirdis.
Lielais Pāvesta pils zvans, kas visu Stellata pēcpusdienu bija dimdējis vienā toņkārtā, atsauca atmiņā dienu pirms vairākām nedēļām - toreiz tas dunēja Falko piemiņai. Lai cik drūms bija gājiens, tomēr gaisotnē jautās satraukums par tuvajām sacīkstēm.
Džordžija sēdēja Auna tribīnē līdzās Teresai ar bērniem. Mugurā viņai bija sarkana Teresas kleita ar Auna zvaigznāja sarkani dzelteno plecu lenti. Meitenes tērps un mati saistīja apbrīnas pilnus skatienus - jā, sajūta bija pavisam cita nekā žokejam, kas pirms gada uzvarēja Stellata sacīkstēs.
Bet šeit jau gads vēl nebija pagājis. Prāts mežģījās, domājot, ka viņa bijusi projām no Tālijas tik īsu brīdi, ka viens otrs to pat lāgā nebija ievērojis. Montalbani zināja, ka vienu nedēļu Džordžija pavadīs Francijā, un, lai gan viņai tā kā jau būtu laiks parādīties, īsti nobažījies neviens vēl nebija.
Kopš pēdējās apmeklējuma reizes Remora necik nebija mainījusies. Likās, ka pilsēta dzīvo vienos svētkos. Tomēr šis Stellata sacīkstes par īstām svinībām saukt nevarēja. Džordžija vērīgi skatījās pūlī, cenzdamās ieraudzīt Falko. Būs kaut kur Aunā aizķēries. Abi bija apskatījuši zirgus, ilgāk pakavēdamies pie Merlas. Dīvaini, Falko taču no Džordžijas šķīrās nelabprāt.
Jācer, ka Falko pietika prāta un viņš nesēž Kundzes tribīnē un nelūgts nelaužas Dvīņu tribīnē. Lai arī gadu vecāks, spēcīgāks, ar veselu augumu, Falko tomēr varēja pazīt. Cerams, ka nekas slikts ar viņu nebūs atgadījies. Pirmā strava- gēšana atpakaļ uz veco pasauli bija tiešām iespaidīga. Lu- čiano Džordžijai bija stāstījis, cik grūti viņam bijis atgriezties Londonā, bet Falko, šķiet, raudzījās savā pasaulē spožām acīm, un enerģija viņā kūsāt kūsāja.
Gājiens jau tuvojās noslēgumam, zvans pierima, bet Falko kā nerādījās, tā nerādījās. Džordžija beigās izšķīrās neraizē
ties un pilnībā nodoties sacīkšu baudīšanai. Campo cits pēc cita ieradās divpadsmit zirgi, un staltā bēra mugurā Džordžija sazīmēja Čezari. Zēns izskatījās elegants un pašpārliecināts. Uzvarējušā zvaigznāja zirgs allaž iedvesa cieņu - nebija no svara, ka žokejs ir cits.
Žokeji saņēma pātagas, un zirgi tuvojās starta līnijai. Šoreiz divpadsmit zvaigznāju bumbiņas, kas noteica starta kārtību, no somas izvilka pats hercogs Nikolo. Pēc brīža sākās ierastā pārkārtošanās un aizkavēšanās, un visu skatieni pievērsās starta līnijai.
Tikko sākās Rincorsa (tagad to veica Ūdensvīra pārstāvis), no debesīm nolaidās spārnotais zirgs. Šajā reizē manušu brīdinošais sauciens neatskanēja. Nošvīkstēja melni spārni, notika zibenīga, precīza nosēšanās, un sacīkstēm pievienojās trīspadsmitais zirgs.