Kam tie? brīnījās Džordžija, pamādama uz gredzenu.
Zirgu piesiešanai, teica Čezare. Paskaties uz augšu!
Pacēlusi skatienu, Džordžija apmēram desmit metru augstumā virs zemes ieraudzīja vēl citus gredzenus.
Lidojošajiem zirgiem, čukstēja Čezare. Katram gadījumam, jo tie jau var gadīties jebkurā zvaigznājā.
Pēc tam Čezare ieveda meiteni nelielā skvērā. Ziemeļpusē pacēlās milzīgs, iespaidīgs dievnams, centrā irdzēja strūklaka. Saule meta skvērā spožus starus, pārvērzdama strūklaku mirdzošā vēdeklī. No milzīga sudrabragaina auna mutes šļācās ūdens. Sudrabs mirdzēja arī uz tritonu trijžuburiem visriņķī baseinam.
Fonte d’Argento sudraba strūklaka, skaidroja Čezare.
Auns noslēdzis savienību ar sudrabkaļu ģildi, un viņi mums to izrotāja. Katrs zvaigznājs saistīts ar kādu pilsētas ģildi. Kundze ar gleznotājiem, Dvīņi ar baņķieriem, to sacīdams, Čezare iesmējās. Bet var jau skatīties arī no citas puses. Di Kimiči ir baņķieri, Kundzes pilsēta Džilja viņu centrs. Lai nu kā, di Kimiči izceļas arī kā mākslas mecenāti, tāpēc gleznotāji viņiem jūtas parādā.
Tevī klausoties, galva iet riņķī, iemnājās Džordžija. Cik man zināms, Kundze ir šīs pilsētas daļa. Kā tā var piederēt citam?
Abi apsēdās uz akmens soliņa līdzās strūklakai, un Čezare sāka pacietīgi skaidrot.
Katram Remoras zvaigznājam jāatrodas savienībā ar vienu Tālijas pilsētvalsti. Vienīgi Dvīņu zvaigznājs atbalsta pašu Re-moru. Kundze vērš skatienu uz Džilju, bet Auns uz Belecu.
Kā sauc citus zvaigznājus? Džordžija vēlējās zināt.
Dzirdu pieminam tikai šos trīs.
Vērsis, Vēzis, Lauvene, Svari, Skorpions, Strēlnieks, Kaza, Ūdensvīrs un Zivis, noskaitīja Čezare, ņemdams palīgā pirkstus.
Džordžija, brīdi padomājusi, uzvaroši iesaucās: Man skaidrs! Tās ir zodiaka zīmes, vai ne? Astroloģija? Bet paklau! Kāpēc Lauvene? Manā pasaulē ir vienkārši lauva Leo.
Dvīņus zīdīt varēja tikai lauvene, Čezare lietišķi atbildēja. Tu taču zini Romuls un Rems.
Manā pasaulē bija vilcene, iebilda Džordžija. Bet kāpēc tad šis zvaigznājs nebiedrojas arī ar Remoru?
Tas pieder Romulai.
Džordžija neizpratnē grozīja galvu. Vajadzēs vai gadsimtu, lai šo sistēmu aptvertu.
Ejam uz Campd. piecēlies vedināja Čezare. Tur viss būs uzskatāmāk.
Izgājuši pa šauru aleju, abi nonāca žilbinošā vietā neko tamlīdzīgu Džordžija vēl nebija redzējusi. Ienākot Campo, šķita, ka esi izkļuvis no ieslodzījuma brīvībā, kā pēc ilgām dzemdībām ieraudzījis dienas gaismu. Džordžijai gribējās skaļā balsī gavilēt.
Laukums bija aplis, taču milzīgs un spožas saules gaismas pielijis, un to apjoza mājas un milzīgi nami. Pašā vidū dzirkstīja smalka strūklaka, no kuras pacēlās slaida kolonna. Pats laukums, bruģēts ar ķieģeļiem skujiņu rakstā, bija sadalīts ar taisnēm vienādos sektoros. Izskatījās pēc šķērseniski uz pusēm pārgriezta apelsīna. Katra sektora centrā vīdēja zvaigzne.
Redzi, teica Čezare, divpadsmit sektori katram zvaigznājam savs. Taču no visu zvaigznāju sektoriem ved ceļš uz pilsētu. Mēs stāvam Auna daļā.
Džordžija saskaitīja.
Bet te ir četrpadsmit, nevis divpadsmit, viņa iebilda.
Papildu ceļi ved uz Strada delle Stelle, skaidroja Čezare,
tā, jāsaka, ir neitrāla josla un savieno Saules vārtus ar Mēness vārtiem. Skaties, šajos segmentos ir saules un mēness zīmes. Pa šo ielu var iet katrs un kad vien to vēlas.
x Bet pa citiem ceļiem ne? neticīgi jautāja Džordžija.
Nu, tas atkarīgs no zvaigznāja, Čezare sacīja, Auns noslēdzis savienību ar Lauveni un Strēlnieku, bet naidojas ar Zivīm. Zivju zvaigznājs ir mums kaimiņos, dienvidrietumos, un, tur ieklīduši, mēs pakļautu sevi lielām briesmām.
Bet kā tad viņi mūs pazītu? nesaprata Džordžija.
Pēc krāsām, Čezare nedomādams atbildēja un pamāja uz savu kaklautu. Tas bija sarkani dzeltens tādas pašas krāsas Džordžija bija redzējusi Auna ielās izkārtajos karogos. Viņa apķērās, ka arī pati valkā tādu kā piederības apliecinājumu. Džordžija nogrozīja galvu. Tikpat kā Losandželosas ielu pašpuikas.
Bet vai nav iespējas palikt neatkarīgam? meitene jautāja. Proti, vai drīkst nepiederēt nevienam zvaigznājam?
Nepiederēt nevienam zvaigznājam? Čezare neticīgi pārjautāja. Džordžija atcerējās Raselu, kas, kaut ko nesapratis, purpināja: “Nepielec.”
Remorā katrs cilvēks ir piedzimis vienā no zvaigznājiem, -Čezare centās skaidrot. Pat tad, ja sievietei, atrodoties citā pilsētas malā, negaidot piedzimst bērns, viņai noteikti būs līdzi paņemts maišelis ar sava zvaigznāja zemi, ko izbērt pagultē, lai bērns nāk pasaulē uz dzimtās zemes.
Līdz šim Džordžija bija iztēlojusies Remoru kā fanātisku futbola līdzjutēju sakopojumu, bet tagad atskārta, ka tas nebūt nav tik vienkārši.
Labi, viņa teica, jums ir divi uzticami sabiedrotie un viens ienaidnieks. Bet kā sastāv ar pārējiem astoņiem?
Nu, tie mūs pārāk neapdraud, atbildēja Čezare. Vai tu gribētu kādu apmeklēt?
Laiskā solī abi slāja pa Campo laukumā drūzmējās ielu tirgoņi, piedāvādami ēdamo un dzeramo, karogus un karodziņus visās varavīksnes krāsās. Džordžija izvēlējās sarkani dzeltenu Auna karodziņu. Viņai iekrita acīs, ka visiem garāmgājējiem ir kaklauti vai cita krāsaina emblēma. Daži cienīgāk ģērbti ļaudis kaklautu vietā dižojās ar satina plecu lentēm.
Zils un purpursārts, zaļš un dzeltens, sarkans un melns -Čezare krāsu valodu uztvēra acumirklī un nedomādams paskaidroja: Skorpions, Kaza, Lauvene.
Bet tad viņi pagāja garām jauniešu bariņam ar sārti zilām lentēm. Tie acumirklī sāka māt uz Čezari ar Džordžiju un izkliegt aizskarošus vārdus.
Žigli! nošņāca Čezare. Zivis!
Zēns vilka Džordžiju uz aleju Campo tālajā galā, no kurienes viņi tikko bija atnākuši. Šeit ir Strēlnieka valstība, te vini mums nesekos.
Zivju puiši klaigādami soļoja pa blakusaleju līdzās.
Nu viņi jau iegājuši Skorpiona zvaigznājā, ieklausījies secināja Čezare. Tie, kā pati saproti, ir viņu sabiedrotie.
Saprotu gan, zobojās Džordžija.
Čezare veltīja viņai nopietnu mirkli.
Tā nav joka lieta, viņš sacīja, ja gribi Remorā justies droši, šie likumi jāapgūst.
Džordžija ievēroja, ka Strēlnieka zvaigznājā kārtība visai līdzīga Aunam. Visapkārt slējās statujas vienīgi aunu vietā stāvēja kentauri ar loku un bultām. Skvērs dievnama priekšā likās gluži pazīstams, tāpat arī strūklaka centrā. Tikai šo sauca Fonte Doloresa, tā teica Čezare. Viņš pamāja garāmejošiem zēniem ar purpursārtām krāsām, un tie atmāja.
Strēlnieki, zēns nočukstēja.
Doloresa, teica Džordžija, viļādama vārdu uz mēles.
Izklausās gaužām sērīgi. Kāpēc tā?
Čezare paraustīja plecus.
Nezinu. Dievnamam ir San Sebastiano vārds, bet skumjas, iespējams, bultu dēļ.
Paklau! iesaucās Džordžija. Jums tādi dievnami ir katrā zvaigznājā, tāpat arī svētie, bet viss izkārtots atbilstoši zodiaka zīmei. Vai tas nerada jukas? Zini, manā pasaulē baznīca nostājusies pret astroloģiju, bet šeit zodiaks celts godā tikpat kā elki. Vai zini, neticīgie un viņi ir vairākumā uzskata, ka pat baznīca ir Āfrikas cilts elkdievība.
Džordžija manīja, ka Čezare nesaprot, par ko tiek runāts. Tāpēc, mainījusi tematu, viņa teica: Ar kuru ģildi sadarbojas Strēlnieks?